Citādā Ķīna: ceļojums pa Gaņsu provinci 4
Ķīna ir milzīga un arī ļoti dažāda, šaubu nav. Vismaz dabas ziņā noteikti. Augsti kalni, zaļi džungļi, plaši tuksneši, milzu upes. Tāpēc lai nu paliek pilsētas un Rīgas vai pāris Rīgu izmēra mazpilsētas, kur arī netrūkst apskatīšanas cienīgu vietu. Šoreiz tikai par vienu provinci – Gaņsu, kas, lēšot Ķīnas mērogos, ir neliela un mazapdzīvota. Tā atbilst gandrīz septiņu Latviju lielumam, un tajā dzīvo vien aptuveni 26 miljoni ļaužu, turklāt no tiem daudzas minoritātes – tibetieši, mongoļi, uiguri, juguri, kazahi, hui (jā, jā, tauta tāda, turklāt musulmaņi), kas katra ienes savu krāsu Gaņsu rudenīgajā paletē.
Budas tēlu tūkstoši
Provincei cauri stiepjas tā sauktais Heši koridors – oāzēm bagāta zona starp Gobi tuksnesi un Kiliana kalniem, kas būtībā ir Tibetas plato ziemeļu nogāzes. Nav brīnums, ka te iekārtojies arī senais Lielais Zīda ceļš, proti, tā ziemeļu atzars. Pa to Ķīnā ienācis budisms, nestoriāņu kristietība, islāms un citas mazāk izplatītas reliģijas, kas katra arī atstājusi savas pēdas kā domāšanā, tā arhitektūrā. Paliekošākās piederas budismam – gan Mahajānai, gan tibetiešu lamaismam, nereti abiem šiem virzieniem gadsimtu gaitā savijoties vai līdzāspastāvot. Reģionā ir, gribas teikt, neskaitāmas “Tūkstoš Budu alas”, kurās joprojām sēž dažādu izmēru Budas tēli, bodisatvas un citi pussvētie, mācekļi, sekotāji, sargi utt. – kā nu viņus visus tur godā. Budas nikno sargu vārdus atcerēties ir viegli, proti, pēc viņu izteiksmēm un mutes formas. Viens ir Hmm, otrs – Hēē. Sajaukt nevar. Dažādos materiālos veidotas skulptūras, cita pildīta, cita apaudzēta neredzamam koka skeletam, izvietotas viegli apstrādājamā smilšakmens klinšu grotās, kā dabiskās, tā speciāli šim nolūkam raktās, grebtās, kaltās, urbinātās, kas turklāt bijušas arī izgleznotām sienām un griestiem.
Daļa no šīs ķīniešu sakrālās mākslas enciklopēdijas savu tūkstoš un vairāk gadu garumā ir pārdzīvojusi neskaitāmus karus, Ķīnas komunistu vadoņa Mao iedvesmoto “Kultūras revolūciju” un citus vandalisma aktus. Interesentiem šādi budisma pieminekļu pārpilni grotu kompleksi Gaņsu provincē ir pieejami daudzviet. Neba augšā kalnos vai tuksnesī tādus taisīsi, tak jau netālu no tautu staigāšanas ceļiem! Slavenākos apmeklējām arī mēs, viena no retajām (ja ne pirmā) latviešu tūristu grupām šajā nomaļajā Ķīnas reģionā. Jāteic, arī citus Rietumu tūristus manījām vien retumis, taču lokālais tūrisms (ja vien Ķīnas mērogi piecieš šādu apzīmējumu) te zeļ un plaukst. Piemēram, Mogao grotās pie ķīniešu tūristu pārpilnās Duņhuanas pilsētas, kurā mīt vien 20 000 iedzīvotāju, apmeklētāju skaits ir strikti ierobežots līdz sešiem tūkstošiem dienā. Tāpēc vizīte jāpiesaka jau labu laiciņu iepriekš.
Ķīna attīstās, ekonomika aug, cilvēkiem, kam ir labs darbs, netrūkst arī naudas. Tā kā Ķīna ir pašpietiekama, kā arī izbraukt no tās nav tik vienkārši (parasti valsts bankā jāatstāj visai prāvs t. s. “atgriešanās depozīts”, kam no ārzemēm nevar piekļūt), ļaudis labprāt apceļo savu tik dažādo zemi.
