Agris Liepiņš: Cita sētā ar savu reglamentu neiet! 34
Mēs ievēlam deputātus par saviem priekšstāvjiem un gaidām, lai viņi pildītu tautas gribu un aizstāvētu latviešu tautas intereses. Grūti noticēt, ka latviešu tauta vēlas mainīt Latvijā gadu simtiem koptās tradīcijas un veidot ap sevi mūsu zemei neraksturīgu kultūrvidi. Neiespējami iztēloties, ka šo mazohistisko vēlmi Latvijas iedzīvotāji būtu uzticējuši deputātiem ieviest dzīvē. Tomēr izskatās, ka daļa tautas kalpu to grasās darīt! Runa ir par musulmaņu sieviešu tradīciju aizsegt seju publiskajā telpā.
Labākais veids, kā norakt priekšlikumu, ir ierosinājuma racionālo kodolu pārvērst pretmetā – destruktīvā un muļķīgā pasākumā, par ko visiem nāk smiekli. Tieši šādu ceļu izvēlējušies “Vienotības” deputāti. Lai nebūtu jāsniedz skaidra atbilde – ļaut vai liegt Latvijā musulmaņu sievietēm aizsegt seju, deputāti spurdz, ka tas ir juridisks brāķis! Pieņemot šādu normu, seju nedrīkstēšot aizsegt ne ķirurgi operācijas zālē, nedz hokeja vārtsargi ledus laukumā. Vajagot skaidri aprakstīt visus gadījumus, kad seju ir atļauts aizsegt un kad ne.
Te nu sastopamies ar klasisku piemēru, kā racionāla ideja tiek apzināti pārvērsta absurdā pretmetā. Piedāvātā likuma jēga ir izsakāma vienkāršā parunā – cita sētā ar savu reglamentu neiet! Ierodoties svešā zemē, viesim visupirms jāciena tās zemes likumi, kur viņš atrodas, un jārespektē vietējo ļaužu ieražas. Pirms kāda laiciņa latviešu rakstniece Laima Muktupāvela aizprecējās uz Turciju. Intervijā literāte stāstīja – dodoties uz publisku pasākumu, vīrs, arī rakstnieks un intelektuālis, lūdzis viņu apsiet tradicionālo turku sievietes galvas lakatu. Lai ievērotu pieklājību un izrādītu cieņu. Katrai tautai ir tiesības aizstāvēt savas kultūras vērtības un tradīcijas, sev raksturīgo dzīvesveidu. Savukārt iebraucējiem ir pienākums to cienīt. Ja reiz latviešu tautai nav pieņemama tradīcija publiskajā telpā aizsegt seju, tad atnācējiem tas jārespektē un jāpiemērojas. «Vienotības» politiķi daudz runā par toleranci pret svešu kultūru, par provinciālām bailēm no nepazīstamā un svešā, bet klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši, ja jāaizstāv latviskas vērtības. Nereti pat ironizē – kas tās par latviskām vērtībām, nosauciet man tīrasiņu latvieti utt. Deputāti piemirst prasīt elementāru cieņu pret mūsu tautas kultūru un tradīcijām. Tas viņiem otršķirīgi, galvenais, lai iebraucēji netiktu ierobežoti un augstie Eiropas ierēdņi nepārmestu!
Tā vietā, lai, izmantojot savas izcilās juridiskās zināšanas, ietērptu likumu saprotamā valodā, politiķi aicina uzskaitīt visus gadījumus, kad, veicot profesionālos pienākumus, seju drīkst aizsegt. Lai bērnudārza karnevālā kāds censlis nepārprastu un trīsgadīgam puisēnam nerautu nost lācēna masku. Nevar visas dzīves situācijas aprakstīt likumā! Tas neizdevās arī vācu firstam, kurš prūša cietpaurībā iecerēja savā sīkvalstiņā uzrakstīt likumus visiem dzīves gadījumiem. Pēc vairāku mēnešu grafomāniska un pedantiska darba, balansējot uz nervu sabrukuma robežas, valdnieks atzina, ka aizrāvies ar pagalam neauglīgu ideju, un atteicās no sava nodoma.
Likumam jābūt jēgpilnam un, to lietojot, jāvadās no elementāras veselā saprāta diktētas loģikas. Mūsu tautas tradicionālo vērtību saglabāšana, latviskas kultūrvides uzturēšana un latviešu tautas apziņa, ka tā mīt savās, ne svešās mājās, ir daudz būtiskāka par dažu politiķu vēlmi komfortabli grozīties Eiropas Savienības ierēdņu samitos. Meklējot iespējas brīvprātīgā piespiedu kārtā izmitināt bēgļus un ekonomiskos migrantus, latviešu tautas tiesības justies droši savā zemē vērtējamas kā primāras!
