Šodien Maskavai ir izdevīgāk lietot plašo jēdzienu “antihitleriskā koalīcija”, nevis “PSRS” vai “sarkanā armija” 5
Krievijas Ārlietu ministrijai raksturīgā Latvijas pretnostatīšana antihitleriskajai koalīcijai tomēr būtu pelnījusi kādu noteiktāku atbildi no Rīgas puses. (Par šīm manipulācijām rakstīja arī Kārlis Šadurskis “LA” 22. oktobra numurā.) Jo absurdu izteikumu pastāvīga atkārtošana, ja ar to nodarbojas oficiālās varas pārstāvji, vienmēr norāda uz kādu politisku mērķi.
Mūsu kaimiņzemes Ārlietu ministrijā, protams, ļoti labi zina, ka Latvija kā valsts un rīcībspējīgs starptautisko tiesību subjekts tika faktiski iznīcināta 1940. gada jūnijā, tāpēc tai nebija lemts piedzīvot Krievijas tik bieži piesaukto antihitlerisko koalīciju, kura izveidojās 1941. gada rudenī. (Un kuras sākotnējie principi, starp citu, paredzēja arī tautu pašnoteikšanās tiesību atzīšanu.) Latvija savas pastāvēšanas pirmā perioda beigās pieredzēja gluži citas koalīcijas rašanos – PSRS un nacistiskās Vācijas politisko sadarbību, kas balstījās uz 1939. gada 23. augusta līgumu un 1939. gada 28. septembra līgumu “par draudzību un robežām”. Šīs ciešās politiskās sadarbības rezultātā jau Otrā pasaules kara pirmajās nedēļās Polijas teritorija tika okupēta un sadalīta starp nacistisko Vāciju un PSRS, un iekarotāji ar kopīgiem pūliņiem nodevās poļu pretošanās kustības, tostarp antinacistiskās kustības, dalībnieku vajāšanai un poļu elites fiziskai likvidācijai. Bet vēlāk pienāca kārta Baltijas valstīm. Padomju propaganda tolaik vēl pilnā sparā bazūnēja – kara kurinātājs un izraisītājs ir ne jau Hitlers, bet angļu un franču plutokrāti, kas nu saņem pēc nopelniem. Līdz brīdim, kad vērmahts uzbruka arī PSRS.
Gan jāatceras, ka okupācijas apstākļos pretestības organizācija “Latvijas Centrālā padome” izvirzīja mērķi atjaunot demokrātisku Latvijas Republiku un cerēja to sasniegt ar Rietumu sabiedroto, tātad antihitleriskajā koalīcijā esošo demokrātisko valstu palīdzību. Daudzi ar pagrīdes tīklu saistītie cilvēki nonāca Štuthofas koncentrācijas nometnē, bet tie, kuriem palaimējās izdzīvot vai izvairīties, 1945. vai 1946. gadā nokļuva gulagā vai tika nošauti. Čekas izpratnē sevišķi bīstami bija viņu veidotie sakari ar ārvalstīm, proti, arī ar tām valstīm, kas ietilpa antihitleriskajā koalīcijā, bet kas politiski piederēja citai pasaulei – tai, no kuras Baltijas valstis tika atrautas. Šie fakti, protams, ieslīga vispārējā noziegumu un represiju straumē, par kuras nepārtrauktību pārmaiņus gādāja abi totalitārie režīmi.
Varbūt šodien Maskavai (un līdz ar to arī “PCTVL” un “Saskaņas centram”), pievēršoties zināmai vēstures tematikai, ir izdevīgāk lietot plašo jēdzienu “antihitleriskā koalīcija”, nevis “PSRS” vai “sarkanā armija”, lai gan tas būtu daudz precīzāk un godīgāk. Taču tādā gadījumā, iespējams, nāktos atzīt, ka neatkarību atguvušo Baltijas valstu, vismaz pilsoņu absolūtā vairākuma, vienlīdz nosodošā attieksme pret staļinisko PSRS un nacistisko Vāciju ir pilnīgi loģiska un saprotama. Neloģiska ir Latvijas saistīšana ar nacismu un vainošana nacisma “glorificēšanā”, jo latviešiem nav ne mazākā iemesla glorificēt svešvaru, kuras “draudzība” ar PSRS 1940. gadā noveda pie Latvijas valsts sagraušanas un visa, kas tam sekoja. Tomēr, mazliet nojaušot tagadējās oficiālās Maskavas mērķus, šo neloģisko apvainojumu bārstīšana kļūst saprotama.
