“Sākot no aprīļa, ne nedēļu bez dabas!” Leldes Stumbres aprīļa sajūtas 0
Cīruļputenis – īslaicīgs sniegputenis, parasti vēlā pavasarī. Cīruļi ar saviem īsajiem spārniņiem piepeši saceļ vēja brāzmas un putina nez no kurienes radušos sniegu, kas viegli, viegli pārklāj jau zaļot sākušo zemi. Debesīs joņo mākoņi, ik pa brīdim atklājot spožu zilumu, un saule pasmejas – kur tādi mazi putniņi spēj sacelt tik lielu jezgu!
■ ■ ■ Cik daudz mācīts skolās, skaidrots un stāstīts par to, kā veidojas mūsu lielākais dārgums – gadalaiki! Psiholoģiski viss skaidrs – ar gadalaiku maiņu esam neapšaubāmi ieguvēji, cilvēkam vajadzīgas pārmaiņas, daudzveidība, cilvēkam patīk gaidīt un sagaidīt, bērnišķīgi priecāties par pavasara atnākšanu, pat ja tas notiek katru gadu vienā un tajā pašā laikā, ar vieniem un tiem pašiem vēstnešiem.
Es tik un tā neesmu sapratusi, kā tas īsti notiek fizikāli, toties mani pilnībā apmierina emocionāli–romantiski–dzejiskais pavasara skaidrojums: daba mostas! Zeme rūgst! Sulas tek! Pumpuri sprāgst! Putni vītero! Saule bez zobiem (varbūt – ar dažiem!)! Gaisma nāk! Un pati Laima slīd pāri laukiem un mežiem! Cilvēks, protams, ir satraukts un aizelsies.
■ ■ ■ Rakstniekiem ir izteiciens, kas viņus triec uz priekšu, – “Ne dienu bez rindiņas!” Aprīlī es to pārfrāzēju: “Sākot no aprīļa, ne nedēļu bez dabas!” Katru nedēļu jādodas laukā no pilsētas, pat ja tev pieder piemājas dārzs. Laukā! “No putekļiem ārā, no dūmiem! Mūs ziedošs pavasars sauc; Gals bēdām un sirdēstiem drūmiem, vēl pasaulē prieku ir daudz!” – tā niknais Veidenbaums, kuram acīmredzot arī aprīlis nelika mieru. Jo tieši aprīlī sākas šī kņudošā sajūta – laukā, ārā, prom!
■ ■ ■ Zaļganā dūmaka, kas pārklāj Latvijas ainavu, arī, protams, ir izskaidrojama, tomēr, kad tā sajaucas ar cīruļputeņa gaisīgo baltumu, saproti, cik viss ir relatīvs, cik gudra ir Daba – nekādas robežas nav strikti novilktas, pārejas ir vairāk vai mazāk izplūdušas, tomēr tās pastāv – nevis kā kaut kas ierobežojošs, bet, tieši otrādi, kā vieta, no kuras var pārredzēt tālumu.
■ ■ ■ Ne tikai pavasara gaiss padara mūs trakus. Arī ķermenis brēc pēc papildporcijām, un patiesībā tikai jāpieliecas un jānošķin. Nu jau esam sapratuši, ka pirmais zaļums un vitamīni atrodami nevis veikalos vai aptiekās, bet dārzā, mežā, laukmalā. Mans dārzs ir pilns ar visādu veidu gardumiem – pirmie parādās ziemas lociņi, nav pat vajadzības pēc diedzētiem sīpollokiem uz palodzes. Tad nāk ķiplokloki, un vēl pēc tam mans lepnums – pašas stādītie un izdzīvojušie lakši.
Kāda dabisko zaļumu zinātāja apgalvoja, ka pavasarī jebkurš pirmais zaļums ir ēdams. Pie pierastajiem lociņiem, lakšiem un ziemu izturējušajiem pētersīļiem varonīgi piešķinu vēl jaunās nātrītes, kādu jaunās gārsas un pienenes lapu, kādu zaķkāpostu un liepas mīksto lapiņu vai pumpuru. Kad skatos uz bļodu, kas pilna ar šiem zaļumiem, skaidrs, ka nezinu, ko katrs sniegs manam ķermenim – kalciju, dzelzi, minerālvielas, C vitamīnu vai vēl kaut ko. Bet tas man arī vienalga. Nespēju iztēloties ne kalciju, ne minerālvielas, pat ne dzelzi savā organismā. Bet spēju iztēloties, kā man garšos šie zaļumi un kā tie palīdzēs nesaslimt pavasarī, kad katra diena ir zelta vērta un nekādā gadījumā nav domāta slimošanai un nīkuļošanai gultā.
■ ■ ■ Neesmu reliģioza, tomēr dažas epizodes Evaņģēlija brīnumstāstos man liekas patiešām skaistas, piemēram, rīts Kristus Augšāmcelšanās dienā. Sievietes atklāj tukšo kapavietu un steidz to pavēstīt mācekļiem, savukārt viņi, dodoties uz kapavietu, pa ceļam satiek kādu vīru, kurš dārzā uzrok zemi un viņiem vaicā: “Ko jūs meklējat dzīvo starp mirušiem?”
Iespējams, šī epizode nav manā atmiņā gluži precīza, tomēr es to atceros katru gadu – kā gleznu, kā ilustrāciju vai pat Lieldienu kartīti, jo aprīlī sākas dārza darbi un tieši zemes rakšanas darbi un – patiesi, patiesi! – visam dzīvajam atklāts ceļš!
Ir tāds saulains, varbūt pat pirmais īsti siltais aprīļa rīts, kad aizrautīgi dzied putni, kad pūpoli ir ne tikai izplaukuši, bet jau putina savus ziedputekšņus, bet zemei… zemei ir īstā kondīcija – tā ir vēl mitra, bet ne vairs slapja un smaga, tā ir padevīga un čagana, sliekas sajūsmā aplaudē par katru manu lāpstas kustību. Nē, patiešām, nav jēgas mirušos meklēt starp dzīvajiem, kad dzīvība tik alkaini pierāda savas pastāvēšanas mūžīgumu.
■ ■ ■ Visus putnu treļļus pārspēj vēl citas skaņas – augstu gaisā, bet itin labi saredzami virs galvām lido gājputnu kāši. Viņi ir atgriezušies! Esiet sveicināti mājās! Ak, kas tas par prieku, kas par neizskaidrojamu lepnumu, it kā ģimenes locekļi būtu atkal kopā, atkal vienuviet! Arī tad vienmēr atceros vienu no manām mīļākajām bērnības grāmatām – nepārspējamo Selmas Lāgerlēvas Nilsa Holgersona brīnišķīgo ceļojumu ar meža zosīm. Par to drusku apskaužu Zviedrijas bērnus. Grāmata tika rakstīta kā aizraujošs mācību materiāls par Zviedrijas vēsturi un ģeogrāfiju, kas galu galā pārvērtās par burvīgu romānu, ko pazīst visa pasaule. Un tieši pats tās sākums, kad meža zosis lido pāri riebīgā puikas Nilsa Holgersona mājai un ar saviem sveicieniem sajauc prātu mājas zostēviņam Mārtiņam. Kā gan iespējams nosēdēt uz vietas, necelties spārnos un nelidot?
■ ■ ■ Vēl kāds stāsts, varbūt tikpat neticams kā iepriekš minētie, tomēr tik pārliecinošs un iedvesmojošs, ka pārlasu to katru pavasari, – Straumēnu pavasari. Vai nav vienalga, ka Straumēnu mājas ir idealizēts izdomājums? Bet varbūt ne gluži? Tādas saimniecības taču Zemgalē pie Lielupes ir pastāvējušas, kur tāpat, vismaz lielos vilcienos, gadskārtu darbi tika paveikti, suņi rēja, gaiļi dziedāja, saimniece cepa maizi, bet Jurģos notika lielā kalpu staigāšana. Pavasaros tās pārcieta plūdus, kūtīs dzima teļi un jēri, saimnieks ar puišiem jūdza zirgus un gāja uzart pirmās vagas tīrumā, kur zeme, otrādi apvērsta, spīdēja kā zelts. Galu galā Edvarts Virza nerakstīja romānu, kur uz lauku fona cieš un priecājas romāna varoņi, darbs nosaukts par poēmu un tātad apdzied un romantizē, kā arī brīdina, ka sagaidāms nevis naturālistisks dzimtas romāns kā lielajiem skandināviem, ko labi pazina latviešu lasītājs, bet – poēma! Un katru pavasari tas mani atkal nostāda uz zemes.
■ ■ ■ Tāds ir aprīlis, nerunājot nemaz par Lieldienām, kad visi rituāli tik laimīgi sajaukušies – pagāniskā mazgāšanās rīta agrumā, olu krāsošana un kaujas, olas sadalīšana tik gabaliņos, cik ģimenes locekļu sēž pie galda Lieldienu maltītes laikā, šūpošanās, zaķa nesekmīga tvarstīšana, bet ticīgajiem, protams, arī svētsvinīgs gājiens uz baznīcu.
Tomēr, ja arī kāds ir augšāmcēlies, tā, manuprāt, ir vienīgi mūsu lielākā valdniece Daba. Man jau vienmēr prasās pēc gluži taustāmiem pierādījumiem, pat ja esmu gatava noticēt teikām, leģendām un pasakām, bet arī tajās taču apslēpts kāds patiesības grauds. Un Daba savu augšāmcelšanos dāsni pamato ar simtiem un simtiem pierādījumu – katrs spilgti zaļais zāles stieb- riņš runā tās vārdā. Ziemassvētkos rituāli mazinājušies, laikam tāpēc, ka ir ziema, aukstums un visi sēž mājās pie siltas krāsns. Lieldienās gribas atvērt durvis, vicināt slotu un priecīgi šausmināties par nemazgātajiem logiem.
Pat cīruļputenis, kas piepeši uznāk un tikpat piepeši pazūd, tikai stiprina pārliecību, ka ziema beigusies, pavasaris klāt un nekas, pilnīgi nekas nespēs mainīt šo patiešām dievišķo kārtību uz zemes.
