“Cīruļos” – kur čiepst un kladzina dažādu šķirņu vistas, zosis, fazāni, pāvi un tītari 0
Reiz visas vistas esot dzīvojušas meža biezoknī, pārtikušas no savvaļas zāļu sēklām un augļiem, brīvi pārlidojušas no koka uz koku un tajos arī nakšņojušas. Pirms aptuveni pieciem tūkstošiem gadu pirmie vistas pieradinājuši Indijas iedzīvotāji, un no šīs zemes tās pakāpeniski izplatījušās pa visu pasauli. Eiropā vistas ievestas ap 6. gs. p. m. ē.
Lieldienas jau kādu laiku aiz muguras, mājputni atkopušies no trakās dēšanas, tāpēc braucam apciemot Aivara Akona saimi Skaistkalnes pagasta “Cīruļu” mājās. Sperot kāju pagalmā, šķiet, gar acīm sāk ņirbēt. Jo dažādu šķirņu vistas, zosis, fazāni, pāvi un tītari rosās pa zāli, slēpjas kūtiņā un kašņājas pie tās. Pavisam “Cīruļos” ir ap 250 mājputnu. Šoreiz vairāk stāstīsim par vistām.
To “Cīruļos” ir divpadsmit šķirnes – pundurkohinhini, zīda, baltcekula, Paduānas, Bantamas, Hamburgas, Araukuāna, Orlovas, pērļu, spalvkājas, sebraitas un citas. Ik dienu “Cīruļu” vistu saime apēd ap divdesmit kilogramiem graudu un kombinētās barības. Toties čakli dēj, īpaši siltajā sezonā. Vistas vien saimniekam sagādā ap sešdesmit olām dienā, visi mājputni kopā – ap simt divdesmit.
Vismazākās no visām vistām esot Bantamas, stāsta “Cīruļu” saimnieks Aivars Akons. Lai gan augumā tās atgādina pusaugu cāļus, patiesībā visas trīs “Cīruļu” Bantamas ir pieaugušas. Arī to olas ir mazas – paipalu olu lielumā, taču čaumala ir nevis raiba kā paipalu olām, bet krēmkrāsā. Vaicāju, kā garšo Bantamu olas. Izrādās, saimnieks tās nemaz neesot ēdis, jo pilnīgi visas šo mazo dējēju oliņas liekot perēt zem vistām vai inkubatorā. Bantamas esot diezgan čaklas perētājas, bet arī visagresīvākās. Bantamu gailīši mēdzot uzklupt pat daudz lielāka auguma sugasbrāļiem. Bet visneparastākās krāsas olas dējot Araukāna šķirnes vistas – to čaumalas nokrāsa mēdzot būt no gaiši zilas līdz sūnu zaļai. Lieldienās tās pat neesot jākrāso – tāpat skaistas. Turklāt šīs olas esot veselīgākas par parasto vistu olām, jo tajās ir zems holesterīna līmenis. Garšas ziņā gan no parasto vistu olām tās neatšķiroties.
Vistu kūtī uzmanību piesaista kāds spalvkāju gailītis, kas, celdams abas kājiņas, cik augstu vien spēj, pūlas pārkāpt pāri slieksnim. Šo it kā vienkāršo kustību tam apgrūtina garās dekoratīvās spalvas, kas rotā putna kājas. Tā mēdzot gadīties, ja cilvēks selekcionē jaunu dekoratīvo putnu šķirni, nepadomājot, kā radībiņa dzīvos reālajā pasaulē, teic Aivars Akons. Spalvkāju pundurvistas esot vienīgā Latvijā radītā vistu šķirne. Bet tie noteikti neesot vienīgie mājputni, kam traucē selekcijas rezultātā radītā rota, ko saimniekam, lai putns labāk justos, ik pa laikam nākas paīsināt. Arī Paduāna galvasrota – kuplais spalvu ērkulis – traucējot putnam redzēt, kas notiek apkārt, tāpēc saimniekam ik pa laikam nākoties ņemt rokās šķēres un to apgriezt īsāku. Paduāni ir dekoratīvo vistu suga ar lielu cekulu un bārdu, taču bez sekstes. Apspalvojuma krāsa varot būt dažāda, un arī tai pieskaņojušās acis varot būt plašā krāsu variācijā – no gaiši brūnas līdz sarkanai.
No visām “Cīruļu” saimes vistām vismīļākās Aivaram esot zīda vistas un pundurkohinhini. Zīda vistas, kas cēlušās no Indijas, ir viena no senākajām šo mājputnu šķirnēm. Ziņas par tām esot atrodamas jau 13. gadsimtā. No citām vistām zīda vistas atšķiroties ar īpatnējo, zīdaino apspalvojumu ar izteikti garenām spalvām un ādas krāsu – tā šiem putniem ir zili melna. Pundurkohinhini Aivaram Akonam patīkot to raibā apspalvojuma dēļ. Šie cēlie, skaistie, raksturā mierīgie putni esot cēlušies no Ķīnas.
Saimnieks stāsta, ka šķirnes mājputnu veselība neesot īpaši stipra, tie bieži slimojot, tāpēc par vistu saimi nākoties īpaši rūpēties. Arī pavairot tos neesot viegli. Vistu saimes ēdienkartes pamatā esot graudi un kombinētā barība, vasarā tās naski knābājot zāli, bet papildus tomēr noteikti esot jādod arī speciālie mājputniem domātie vitamīni.
