Guna Roze: „Svētvietās ir laistas saknes tai kultūrai, kādu to pazīstam šodien” 17
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS Latvijas Mediji”
No 1. augusta ieeja Pokaiņu mežā ir bez maksas. Par to beidzamajā laikā rakstīts un runāts tik daudz, ka nu jau šo labo vēsti zina visi. Taču labajai ziņai ir arī nelāga piegarša vārdā “saimnieciskā darbība”. Skarbākais minējums, ko nācies dzirdēt: “Nevar taču ņemt naudu par pastaigu mežā, kas būs smagās tehnikas izdangāts un izretināts līdz nepazīšanai!”
Antenas saslējuši tā saucamie pokainieši – entuziastu grupa, kas 90. gadu vidū nežēloja brīvdienas un spēkus, pašaizliedzīgi un gadiem ilgi talkojot mežsarga Aivara Klūgas pamanītajā un senvietu pētnieka Ivara Vīka apstiprinātajā sakrālajā vietā – Pokaiņu mežā. Kā stāsta talcinieki, toreiz tur bija ložņājami krūmi, aizbiruši un aizauguši dīķi, iegrimuši akmeņu krāvumi un atsevišķi akmeņi. Viss iztīrīts un sakārtots vissaudzīgākajā veidā – ar roku darbu. Ierīkotas takas starp apskates objektiem, un tikai pēc tam šo teritoriju apsaimniekošanā pārņēma “Latvijas valsts meži”.
Līdz ar pokainiešiem kājās ir arī sabiedrība, jo Pokaiņi divdesmit piecu gadu laikā kļuvuši par īpašu vietu gan dabas mīļotājiem, gan ezoteriķiem. “Latvijas valsts meži” mēģina sabiedrību nomierināt, ka mežizstrāde nekaitēs Pokaiņu fiziskajām un enerģētiskajām vērtībām, tāpēc bažām nav pamata. Ļoti, nu ļoti gribas ticēt, ka viņi saprot, ko dara, un galvenais – ko darīt nevajag.
Pat ja uztraukumam nav pamata, sabiedrībai pārmest nevar. Relatīvi nesen esam piedzīvojuši nepiedodamo – Staburaga iznīcināšanu, tāpēc saasināta uzmanība ir saprotama reakcija. Arī mūsdienās, kamēr atsevišķi dabas objekti tiek īpaši loloti un reklamēti, citi bez lieka trokšņa pazūd. Ne jau tikai “Latvijas valsts mežu” saimnieciskās darbības dēļ. Nesaudzīgi un tuvredzīgi mēdz saimniekot pašvaldības, arī privātīpašnieki. Kamēr turpinās parakstu vākšana “Par mežizstrādes miera periodu putnu ligzdošanas laikā”, vai pamanījāt – šovasar tā jau iet vaļā. “Latvijas valsts mežu” pārstāvis skaidroja, ka ne jau visur un ne jau visu, bet, jā – drīkst zāģēt.
Jo… ilgais ligzdošanas periods smagi iegriež ekonomiskajai darbībai, tātad – komercijai. Lūk, kā! Tas nekas, ka tiek nogāztas putnu mājas, iznīcinātas putnu ģimenes; tas nekas, ka izmaiņām putnu populācijā sekos izmaiņas kukaiņu invāzijā un tā neparedzamās sekas. Par to mēs domāsim rīt – šodien par komerciju! Vai pamanām, ka dabiski, gadsimtiem veidojušies meži pazūd, bet vairojas stādītie, kur vienādas sugas un vienāda izmēra kokķermeņi aug perfektās rindās kā karavīri parādē.
Platības, kam drīzāk piestāv apzīmējums “kokmateriālu fabrika”, nevis “mežs”. Ja kas tāds notiktu ar Pokaiņiem, tauta apsaimniekotājam nepiedotu. Jo, ja kāds ir laidis pasaulē vairākus brīnišķīgus bērnus, bet vienu cilvēku noslepkavojis, viņš tik un tā ir slepkava. Nekā personīga šai salīdzinājumā, tikai… saslietas antenas un aicinājums sadzirdēt.
Kāpēc “Kultūrzīmēs” par dabu, par Pokaiņiem? Tāpēc, ka daba ir visa sākums. Daba ir mamma. Daba ir cilvēces vērtīgākais kapitāls – dabas resursu dēļ izceļas kari, no dabas nāk papīrs, kuru tu, “Kultūrzīmju” lasītāj, tagad turi rokās, uz kura drukā dievišķi labas un nepiedodami draņķīgas grāmatas. Daba piedod visus cilvēka untumus kā uzticams suns, bet cilvēce vēl nezina, kāds ir dabas pacietības mērs.
Un arī tāpēc par to rakstu “Kultūrzīmēs”, ka visīstākā svētnīca ir ne jau cilvēku būvēta baznīca, bet daba. Tāpēc, ka tieši svētvietas bija mūsu senču kultūrvietas. Svētvietās ir laistas saknes tai kultūrai, kādu to pazīstam šodien. Tāpēc nevar nepiekrist ezoteriķiem un senvietu pētniekiem, kas saka: “Ciršana pa Pokaiņiem ir ciršana pa Latvijas sakrālajām saknēm. Tie, kas to saprot, ir saslējuši antenas arī par faktu, ka Ventspils novada dome atļāvusi Popē ierīkot augsto vēja ģeneratoru parku.
Svētvietu pētnieki zina, ka tas sanāk tieši uz atslēgas līnijas daudzām baltu sakrālajām vietām – Tora kalns Gotlandē, Pope, Cērtene. Jau atkal tiek cirsts pa sakrālajām saknēm, pa nācijas kultūras pamatu pamatiem. Un atkal dievs ir komercija. Bet es zinu, ka tie, kas to apzinās, jau ir saslējuši ne tikai antenas, lai to nepieļautu. Jo Pokaiņi nav tikai mežs un Pope nav tikai vieta.
