Cirks pagriezis muguru savējiem 19
Latvijā pagājušogad stājās spēkā aizliegums cirka izrādēs izmantot savvaļas sugu dzīvniekus. Kāda nākotne gaida Rīgas cirku, un vai tas būs spējīgs izdzīvot jaunā veidolā?
No Ungārijas pienākusi ziņa, ka starptautiskajā Budapeštas cirka festivāla konkursā sudraba godalgu par programmu ar baložiem saņēmis Andrejs Fjodorovs. Latvijas māksliniekam prieks par panākumu mijas ar rūgtuma sajūtu, jo līdzšinējā mājvietā Rīgas cirkā viņam vairs nebūs vietas. Jaunās vadītājas Ināras Kehres intervijas presē skaidri likušas saprast, ka turpmāk programmas tiks veidotas kā laikmetīgā cirka izrādes, bez dzīvniekiem – gan savvaļas, gan cilvēku pieradinātajiem – zirgiem, suņiem, baložiem u.c.
Pēdējo reizi Andrejs Latvijā pāris dienas viesojies pagājušā gada oktobrī. Viņa trupa – 49 baloži, viens gailis un suns – pa to laiku palikuši ārzemēs, kolēģu aprūpēti. Parasti pauzēs starp viesizrādēm uz mājām dodoties kopā ar saviem mazajiem māksliniekiem, taču, kopš cirks ir slēgts un tajā saimnieko jaunā vadība, putnus tur izmitināt vairs nav iespējams. Arī izmēģināt jaunus trikus, sagatavot rekvizītus, šūt kostīmus šeit vairs nevar – viss notiek ārzemēs un ar krietni lielākām izmaksām. Tomēr Andrejs turpina uzstāties kā mākslinieks no Latvijas – cirka pasaulē prestižajā festivālā Budapeštā pirms konkursa izrādes rādījis skatītājiem īsfilmu par savu valsti. “Tā sanāk, ka Latvijas baloži saņēma “Sudraba Pjero” balvu, bet paši šeit vairs nav vajadzīgi,” nosaka mākslinieks. Viņa programmas festivālos saņēmušas apbalvojumus ne vienu reizi vien.
Ar moderno cirku nevar nopelnīt
Saikne ar Rīgas cirku pārtrūkusi ne tikai Andrejam, bet arī citiem profesionālajiem māksliniekiem. Lielākajai daļai radošā dzīve tagad saistīta ar ārvalstīm, par savu veco darbavietu uzzinot no publikācijām un mājas lapu jaunumiem tīmeklī. Jaunā vadība par vietējiem māksliniekiem neliekoties ne zinis.
Uz tikšanos ar Kehri un Rīgas cirka skolas vadītāju Māru Pāvulu līdz šim aicināts vienīgi Mihails Basmanovs – Cirka mākslinieku asociācijas priekšsēdētājs, mākslinieks un studijas “Arlekīns” vadītājs. “Komunikācija notika, bet bez rezultāta, tāpēc pārņem sajūta, ka viņiem ir zināms savs ceļš un mērķi, un mēs tajos neietilpstam, jo vecā bagāža vairs nav vērtīga,” spriež Basmanovs. Viņa vadītā biedrība apvieno ap sešdesmit cilvēku, apmēram trīsdesmit no tiem ir cirka mākslinieki.
Tikko no Ziemassvētku viesizrādēm Holandē atgriezies Kristaps Pavlovs, kura dzīve kopš bērnu dienām kā cirka mākslinieku atvasei bijusi saistīta ar Rīgas cirku. Kopā ar dzīvesbiedri Inu Sopovu viņš uzstājas kā multimākslinieks – žonglieris, burvju mākslinieks u. c. Radošā dzīve tagad saistīta tikai ar ārzemju tūrēm Eiropā un Krievijā, darbu atrast varot, taču trupu māksliniecisko līmeni ar pašmāju cirku nevarot salīdzināt, bieži vien tas ir daudzkārt zemāks. Tas gan esot raksturīgi lielākajai daļai ceļojošo programmu. Viņā jūtams sarūgtinājums, ka jaunā vadība profesionāļiem pagriezusi muguru, bet cirka nākotne tiek saistīta tikai ar laikmetīgo formu, tā ignorējot visu iepriekš vērtīgo Rīgas cirkā.
“Tā vietā, lai klasiskajā cirka ēkā integrētu modernās tehnoloģijas un veidotu to par daudzfunkcionālu telpu, kur var iestudēt dažādu virzienu programmas, tā tiek paredzēta tikai vienai cirka formai. Kāpēc tajā nevar apvienot visus virzienus?” spriež cirka mākslinieks un piebilst, ka līdz šim Rīgas cirks ar klasisko jeb tradicionālo cirka programmu spējis sevi atpelnīt, kas diez vai izdosies laikmetīgajai programmai, turklāt bez dzīvnieku numuriem.
“Mans viedoklis – tur nebūs nekā. Vispirms ēku renovēs, ieguldīs valsts līdzekļus laikmetīgajā cirkā, taču ar to naudu nevar nopelnīt! Kādu laiku tas darbosies, tad valdība paziņos, ka cirks nes tikai zaudējumus un ēku atdos kādam, kas tagad stāv ēnā un visu to vēro,” bez aplinkiem bēdīgu nākotni Rīgas cirkam pareģo Fjodorovs.
Popularitātes ziņā tradicionālais cirks Eiropā joprojām pārspēj citas formas, par to liecinot kaut vai spēku samērs Budapeštas festivālā, kurā piedalījās mākslinieki ar septiņām tradicionālā cirka programmām un tikai vienu laikmetīgo.
Pašam māksliniekam tuvākā pieturvieta ar savu baložu programmu būs Beļģijā, bet veselu pusgadu – no septembra līdz nākamā gada marta vidum – viņa priekšnesumu varēs redzēt Parīzes cirkā, kas atrodas pašā pilsētas centrā.
Neziņa, informācijas trūkums rada pārpratumus un aizdomas. Par jaunās komandas spējām un patiesajiem mērķiem bažījas arī Basmanovs. “Šie cilvēki ir no malas, man ir jautājums – kur viņi bija agrāk, kāpēc tieši tagad radusies interese par Rīgas cirku? Tas man liek nedaudz uztraukties un domāt, ka tā interese ir nevis par cirku, bet par kaut ko citu – ēku, zemi.”
Gaidāma pārbūve
Valsts SIA “Rīgas cirks” dzīvi kopš pagājušā gada aprīļa valdes locekles amatā vada Ināra Kehre, plašāk zināma kā viena no fonda “Viegli” dibinātājām. Viņas komandā strādā 15 cilvēki, to skaitā arī cirka skolas pasniedzēji.
Skola savu darbību Pāvulas vadībā uzsākusi pērn pilnīgi no nulles ar divām bērnu grupām un vienu pieaugušo un guvusi plašu atsaucību – gribētāji gaidot rindā. Vēl nepilnajā pirmajā darba gadā izdevies sarīkot pasaules festivālos daudzkārt godalgotā laikmetīgā cirka mākslinieka Toma Monktona piecas izrādes Teātra mājā “Zirgu pasts” un K. K. fon Stricka villā.
Tuvāko mēnešu laikā tiks pieņemta jaunā cirka stratēģija, kas patlaban atrodas saska-ņošanas procesā ar Pārresoru koordinācija centru, stāsta Kehre.
Kultūras ministrijai iesniegta ēkas pārbūves koncepcija, kas paredz, ka līdz šim dzīvniekiem domātās telpas pārveidos jaunām funkcijām – rezidenču telpām, izglītības programmai, iespējams, kādai “black box” tipa teātra zālei. Cirka ēkas senākā daļa ar tribīnēm un kupolu tiks atjaunota gan formā, gan apjomā, sola cirka vadītāja, tā kliedējot mākslinieku vidū izskanējušo pārpratumu par iespējamo arēnas pārbūvi taisnstūra zālē. Tribīnēm gan esot vajadzīgs mūsdienīgāks tehniskais risinājums, lai, tās pārveidojot, telpu var pielāgot dažādām vajadzībām – koncertiem, deju, teātra izrādēm u. c. Taču tās pagaidām ir tikai vēlmes un vīzijas – konkrētākam cirka atjaunošanas un pārveides modelim jāparādās metu konkursā, kas tiks izsludināts šajā pavasarī ar cerību, ka gada beigās būs gatavs gan mets, gan izvēlēti tā projektētāji. Projektēšanai ieplānots 2019. gads un ideālā gadījumā 2020. gadā sāksies būvniecība, iespējams, tā notiks vairākās kārtās, stāsta Kehre. Jau tagad zināms, ka energoefektivitātes nodrošināšanai būs pieejama Eiropas Savienības fondu nauda.
Lielas izmaksas
Patlaban cirka ēkā norit fasādes stiprināšanas un konservācijas darbi, kurus veic būvkompānija “Velve”. Kad tie būs galā, vadībai padomā atvērt cirka ēku apskatei. “Gan vietējiem ļaudīm, gan tūristiem gatavojam izrādi – ekskursiju, lai viņi varētu apskatīt cirka ēku un telpas, kur tika turēti dzīvnieki, klaunu istabu u. c.” Ja būvniecības darbi neaizkavēs, cirks apmeklētājiem durvis vērs šā gada beigās.
Valsts uzņēmuma “Rīgas cirks” darbībai pērn Kultūras ministrija piešķīrusi pamatdotāciju 304 tūkstošus eiro profesionālas cirka mākslas nodrošināšanai. Fasādes remontam piešķirti gandrīz 350 tūkstoši eiro. Šā gada finansējuma apjomu vadītāja nenosauc.
Cirka skola kā maksas pasākums spējot sevi uzturēt, bet papildu dotācija nepieciešama izrādēm – arī jau pieminētās T. Monktona viesizrādes bez atbalsta finansējuma nebūtu iespējamas. Lai gan Kehre projekta vadītājiem atgādinot, ka pasākumiem sevi jāatmaksā, tomēr nākas saskarties ar faktu, ka izmaksas ir salīdzinoši augstas pretstatā tam, par kādām cenām iespējams pārdot biļetes. “Tādēļ ar to nodarbojas valsts kapitālsabiedrība, lai biļetes padarītu pieejamas cilvēkiem. Ja skatītājiem vajadzētu pirkt biļetes bez subsīdijas, tās būtu daudz, daudz dārgākas,” viņa atzīst. Taču nākotnē Rīgas cirkam jādarbojas tā, lai tas nebūtu mūžīgi valstij uz kakla. “To var panākt, kad vienas cirka darbības formas finansē citas, tāpēc, ieguldot naudu ēkas sakārtošanā, būtu labi, ja to darītu racionāli, lai saprastu, ka varam to izmantot daudzfunkcionāli,” skaidro vadītāja.
Uz jautājumu, kādas Rīgas cirka vadītājai ir attiecības ar līdzšinējiem māksliniekiem, no I. Kehres atbildes noprotams, ka uz tikšanos viņus un arī direktori Lolitu Lipinsku nav aicinājusi, runājusies tikai ar tiem, kas paši pieteikušies. “Nedomāju, ka Rīgas cirka pamatfunkcija būtu nodrošināt darbu visiem māksliniekiem, viņu uzdevums ir kļūt pēc iespējas konkurētspējīgākiem. Viens no cirka uzdevumiem būs kopproducēt izrādes starptautiskā līmenī, un rezidenču programmā mūsu māksliniekiem būs iespējas tai pieteikties, attīstīties un strādāt. Arī Cirka mākslinieku asociācijai jāpierod pie domas, ka šeit būs cirks ar daudzveidīgu vidi, ne tāds, pie kāda viņi bija pieraduši,” skaidro vadītāja.
Viņa vēlētos izveidot mākslinieku datubāzi ar skaidru kompetences līmeni un izcenojumu, lai interesentiem varētu piedāvāt informāciju. Reālas sadarbības iespēju redz tikai tālā nākotnē, gatavojot atjaunotā cirka atklāšanas programmu, kurā piedalītos gan ārzemju, gan vietējie mākslinieki, tiesa, bez dzīvnieku izmantošanas priekšnesumos.
Dzīvnieku nebūs
Kehre apliecina, ka iepriekš publiski teiktais par dzīvniekiem atbilst jaunajai stratēģijai, kas paredz cirku bez to līdzdalības. “Manuprāt, cirka galvenās vērtības ir cilvēka spēju maksimāla attīstība, mākslinieciska jaunrade un kopienas sajūta. Mūsdienās uzvara pār dabu vairs nav cilvēces progresa simbols. Ja gribam turpināt attīstīties, mums jāmeklē iespējas nokļūt harmonijā ar dabu, saglabāt un pasargāt to, nevis dominēt,” tā atteikšanos no dzīvniekiem priekšnesumos paskaidro cirka vadītāja. Uz šādu soli pamudinājusi arī tikšanās ar Pārtikas un veterinārā dienesta pārstāvjiem. Lai ievērotu dzīvnieku labturības normas, esot nepieciešamas plašākas telpas nekā tās, kas pieejamas Rīgas cirka teritorijā. Ņemot vērā, ka cirks top par laikmetīgu, starpdisciplināru mākslas centru, vadība izvēlējusies dzīvnieku mītnes upurēt mākslinieku vajadzībai – telpām izglītībai un treniņiem. Abas šāda veida funkcijas nodrošināt esošajā teritorijā neesot iespējams.
“Cilvēks var domāt vienu vai otru, bet rezultātā izveidosies kā visā pasaulē – cirkā jābūt arī tradicionālām un vēsturiski pārbaudītām vērtībām, kas piesaista ģimenes un bērnus,” Rīgas cirka vadības nākotnes plānus izvērtē Basmanovs. Līdzīgi kā kolēģi arī viņš apšauba cirka spēju pastāvēt tikai laikmetīgajā formā, pat vieslektori, kurus pats Rīgas cirks aicinājis sabiedrības informēšanai, atzinuši, ka pat vieslektors no Francijas, kuru pats Rīgas cirks ataicinājis sabiedrības informēšanas labad, atzinis, ka laikmetīgās programmas daļai nevajadzētu pārsniegt 10 – 20%, ko piedāvā cirks kā kultūra.
Pagaidām viņš atturīgi vērtē arī jauno cirka skolu. “Cik zinu, tur nav neviena pasniedzēja no cirka, tā-pēc tā drīzāk ir iepazīšanās ar cirku, bet skolotāji domā, ka viņi māca cirku.” Vairāk viņu biedējot augstā mācību maksa, jo no ilggadējās pieredzes savā studijā “Arlekīns” novērojis, ka ne vienmēr turīgāku vecāku bērni ir tie talan-tīgākie. Basmanovs gan priecājas par ko citu – ka Kultūras ministrija beidzot pievērsusi uzmanību cirkam un redz par vajadzīgu to atbalstīt. “Tas ir apsveicami!”
Uzziņa
Rīgas cirka ēkai šogad – 130
Cirks, kādu to pazīstam Eiropā, radās pirms 250 gadiem – 1768. gadā, kad ar savu programmu Londonā sāka uzstāties anglis Filips Estlijs. Izrādēs tolaik populāros trikus ar zirgiem viņš papildināja ar akrobātiskiem elementiem, žonglieriem un eksotisku dzīvnieku izrādīšanu. Tieši Estlijs uzbūvēja pirmo manēžu 13 metru diametrā, kas vislabāk atbilda jāšanas priekšnesumu izrādīšanai un ērtībai un ir kļuvusi par cirka arēnas kanonu.
Šajā laikā arī Latvijas teritorijā parādījās pirmās ceļojošās cirka trupas ar teltīm. Ap 1864. gadu iepretim Vērmanes dārzam, vietā, kur mūsdienās atrodas Ministru kabineta ēka, uzcēla pirmo pagaidu koka cirka ēku, kurā vasarās uzstājās cirka mākslinieki no Eiropas, tajā skaitā arī Alberta Salamonska trupa. Jau 1888. gada 29. decembrī Rīgas publiku sajūsmināja pirmā izrāde jaunajā mūra ēkā, kuru gada laikā pēc talantīgā latviešu arhitekta Jāņa Fridriha Baumaņa projekta bija uzbūvējis cirka mākslinieks un apsviedīgais komersants Salamonskis. Cirka ēkas īpašā unikalitāte slēpjas tehniskajā risinājumā – kupola velvju konstrukcijai un skatītāju zāles balstiem izmantotas dzelzceļa sliedes.
Salamonska cirks, kurā varēja satilpt līdz pat 1700 skatītājiem, kļuva par vienu no iecienītākajām pilsētas izklaides vietām – to izmantoja ne tikai cirka izrādēm, bet arī citiem pasākumiem – koncertiem, sanāksmēm un kino. Rīdzinieki šeit pirmo reizi varēja vērot tā dēvētās kustīgās bildes – 1896. gadā paši brāļi Limjēri no Parīzes bija atveduši savu slaveno kinofilmu. Kopš 2003. gada Rīgas cirka ēkai noteikts valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss.
Informācija no Rīgas cirka mājas lapas www.old.cirks.lv
