Guna Roze: „Atteikties no balvas nebija drosmīgi” 49
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vakar atjaunotajā Rīgas cirkā notika Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps 2022” pasniegšanas ceremonija. Skatījos, jo kino ir mans – kultūras patērētāja – pamatēdiens, otrajā vietā literatūra.
Ja “Kristapu” par labāko pirmā plāna lomas atveidošanu būtu saņēmusi pusaudze Emma Skirmante par darbu filmā “Māsas”, tas vispirms būtu ļoti pelnīti. Otrkārt, bet varbūt pat galvenokārt būtu izpalikusi kāda ekshibicioniska performance tiešajā ēterā. Visi, kas kaut vai ar acs stūrīti seko kultūras dzīves jaunumiem, zina, ka šī balva tika piešķirta Marijai Luīzei Meļķei par darbu filmā “Neona pavasaris”. Zina arī, ka viņa no tās atteicās, “kamēr valstī netiks pieņemts Dzīvesbiedru likums”, un lika statueti atdot kultūras ministram. Nez kāpēc tieši kultūras, nevis labklājības vai veselības ministram? Vai šis būtu kultūras speciālistu risināms jautājums?
“Neona pavasari” esmu redzējusi, taču citādu seksualitāti nesaskatīju kā filmas centrālo problēmu. Meitenes iemīlēšanos meitenē uztvēru kā jaunības melnbaltās redzes maldīšanos un skaļu protesta formu. Tas nebija stāsts par nobriedušām attiecībām, kam jāturpinās ar laulībām vai kopdzīvi. Filmu neuztvēru arī kā pārmetumu Latvijas valdībai, kas, starp citu, pārstāv vēlētāju vairākuma izvēli. Tātad – vai nu tāda nebija režisora iecere, vai arī aktrise nav labi paveikusi savu darbu.
Skaidrs, ka Meļķe bija izdomājusi, kā rīkosies, ja viņai piešķirs balvu un tiks pie mikrofona, bet diemžēl sajaukusi spēles laukumus. “Kristapa” ceremonija nav “Cinevilla”. Nav arī stadions, kur futbola spēles laikā uzskriet uz laukuma kailām krūtīm, lai… ko? Mainītu pasauli? Slapjiem pirkstiem tiešajā ēterā pieskartos 220? Atteikties no balvas nebija drosmīgi. Tas bija necienīgi. Vispirms pret mākslu. Jo tieši tāds ir mākslas uzdevums – UZRĀDĪT.
Atklāt vēstures baltos plankumus un personību biogrāfiju noslēpumus, bet galvenokārt – uzrādīt visas problēmas un ērmības sabiedrībā. Un, ja aktrise uzskata, ka filmas komanda to ir paveikusi, viņai vajadzētu būt lepnai un ar triumfu pieņemt balvu. Sanāca pretējs efekts – kā izgāšanās atzīšana.
Sekojot Meļķes piemēram, arī filmas “Janvāris” komandai vajadzētu atteikties no balvas “Labākā pilnmetrāžas spēlfilma”, jo Krievijas režīma noziegumi tikai aug augumā. Tāpat filmas “Māsas” režisore Linda Olte intervijās ir paudusi, ka par bērnunamu bērnu likteņiem lemj cilvēki, kam par to nav nekādas sajēgas. Joprojām Latvijā ir dzīvu vecāku bāreņi, un vai tā nav sāpīgāka problēma par Meļķes akcentēto?
Skaidri bija redzams arī publikas apmulsums. Lai gan daži mediji raksta, ka “publika Meļķes paziņojumu uzņēma ar stāvovācijām”, tā nav patiesība. Tie, kas ceremoniju vēroja televīzijā, redzēja, ka notika tieši tā, kā aprakstīts kādā mūsdienu latviešu romānā. “Pat pēc vārgām izrādēm gadās, ka viens vai divi skatītāji pieceļas. Kāpēc viņi pieceļas – neviens nezina. Varbūt tie ir aktiera vai režisora vecāki, kas lepojas ar katru sava bērna šļupstu (..) Jau pēc mirkļa saminstinās tie, kas pirmajiem sēž tieši blakus vai aiz muguras un, bikli raudzīdamies apkārt, arī pieceļas.
Tiem blakus un aiz muguras nākamie – arī ne visai pārliecinoši, tad vēl nākamie… Kājās celšanās mānija kā likums izplatās vēdekļveidīgi. Kad krēsli sāk klaudzēt kā plaukšķenes, arī skatītāji pirmajās rindas atskatās un domā: “Ā! Jāaplaudē stāvus? Tātad es no teātra neko nesaprotu.” Un – pieceļas. Celšanās vēdeklis izplešas un parauj līdzi arī tos, kas pieceļas tikai tāpēc, ka piemetas klaustrofobija. Ikreiz, kad tā notiek, domāju: es necelšos, jo neesmu stāvā sajūsmā par šo izrādi! Bet jau atkal pieceļos, lai kādu neaizvainotu, lai neizskatītos nepieklājīga.” “Lielā Kristapa” ceremonija bija kā šā fragmenta ekranizējums. Tiešraides režisors reaģēja, pārtraucot zāles kopplāna bildi.
“Cirks! Nu, īsts cirks!” – sacīja Alvīne filmā “Ezera sonāte”, un pirms galvenās balvas pasniegšanas šo frāzi citēja žūrijas priekšsēdētāja Ilze Burkovska-Jakobsena. Ja cirks, tad cirks! Man gribējās kā Zemenei iejaukties “futbola mačā” ar skaļu izsaucienu: “Ministr, turiet šo Kristapu cieši!”
