Čirjevskis: “Food Union” sarāvis pēdējās saites ar Krievijas tirgu 0
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Uzņēmums “Food Union” sarāvis pēdējās saites ar Krieviju, izvērš eksportu, nostiprina līderpozīcijas saldējuma kategorijā un ciešāk integrējas ar patērētājiem. Vienlaikus koncerns solidarizējas ar pārējiem tirgus dalībniekiem, gan aizstāvot samazinātā PVN ideju, gan atsevišķos gadījumos uzpērkot “lieko” pienu no mazajiem pārstrādātājiem, kuriem ražošana vairs nav ekonomiski izdevīga. Par to visu – intervijā ar “Food Union” grupas vadītāju Eiropā Artūru Čirjevski.
Kā notikumi Ukrainā un Krievijā ietekmējuši “Food Union” darbību, ņemot vērā arī to, ka uzņēmuma līdzdibinātāji – brāļi Andrejs un Sergejs Beshmeļnicki – dzimuši un auguši Luhanskā?
A. Čirjevskis: Jā, tieši emocionālais aspekts bija tas grūtākais. Uzņēmumā līdzās tā īpašniekiem strādā daudz ukraiņu ekspertu, viņu ģimenēm joprojām nepieciešams emocionāls atbalsts.
Kas attiecas uz biznesu, vieglākais bija pārraut saites ar Krieviju – tas bija ātrs lēmums jau kara otrajā dienā. Turklāt tiešā veidā ievērojamas ekonomiskas sadarbības ar Krieviju nebija – eksportējām tikai saldējumu uz Kaļiņingradas apgabalu.
Tikmēr sadarbībā ar Ukrainu lielākais trieciens ir pārrautās loģistikas un pārdošanas ķēdes. Ukrainā esam tirgus līderi svaigā siera segmentā, taču patlaban par pārdošanu nav ne runas. Ceram uz situācijas normalizēšanos un raugāmies, kā ukraiņu partneriem varam palīdzēt atkal nostāties uz kājām. Vienlaikus pārkārtojam savus noieta tirgus, jo mums ir labas iestrādes arī citās valstīs.
Kā kopumā raksturosiet situāciju piena pārstrādes nozarē?
Lielākā problēma ir izejvielu cenas. Eiropā piena iepirkuma cenas gada griezumā pieaugusi par 30–35%, bet Latvijā kāpums ir vēl iespaidīgāks – ap 45%. Ja skatāmies pārstrādātos produktus – krējuma, sviesta segmentā, tur cenu kāpums ir pat 95%. Inflācijas rādītāji visās valstīs, kur esam pārstāvēti, ir ļoti augsti – agrāk bija 1–2% gadā, bet tagad 6–7%. Turklāt uzņēmumiem šī inflācija ir vēl lielāka, jo skar visu ķēdi no ražotāja līdz produkta cenām plauktā.
Mazie ražotāji veikaliem pārmet līdz pat 70% augsto uzcenojumu, kā dēļ ražotāju, tostarp “Food Union”, produktu cenas kāpj vai debesīs. Vai nav bažas, ka zaudēsiet pircējus?
Tirgotāju uzcenojumu nekomentēšu, katram ir sava cenu veidošanas politika, bet agri vai vēlu visu noregulē konkurence un piedāvājuma un pieprasījuma attiecības. Arī kovida laikā redzējām, ka patēriņa grozs mainījās. Ierobežojumu sākumā šķita, ka patēriņš varētu kristies, bet realitātē tas pieauga. Cilvēki vairāk sāka gatavot mājās, izvēlējās ar kalorijām un proteīnu bagātākus produktus. Tagad notiek līdzīgi – patēriņa grozs atkal mainās, cilvēki skatās uz cenu un sāk piedomāt, kādu uzturvērtību iegūst par iztērētajiem līdzekļiem. No otras puses – nevaru nepieminēt, ka jau pāris gadu atbalstām PVN samazināšanu ātrās aprites, tostarp piena produktiem. Latvija ir viena no pēdējām valstīm Eiropas Savienībā, kur šī likme joprojām nav samazināta. Diemžēl dažiem tirgus dalībniekiem – mazajiem ražotājiem – tas ir izdzīvošanas jautājums.
Ne velti “Elpa” un “Limbažu siers” darbību uz laiku jau apturējuši.
Tieši tā.
Varbūt tas ir dabiskais atbirums?
Katram ir sava vieta tirgū, un mazo pārstrādātāju loma ir lokālas “piena aprites” uzturēšana – piena iepirkšana no mazākām saimniecībām, nodarbinātība reģionos, svaigi, turpat ražoti un pieejami produkti. Vairākkārt esam uzsvēruši, ka esam par “piena aprites” uzturēšanu. Tādēļ tagad, kad mazajiem ir grūtāk pārstrādāt iepirkto pienu, mēs solidarizējamies un atsevišķos gadījumos pārpērkam pienu no mazajiem pārstrādātājiem. Ja kādam noteiktā periodā nav ekonomiski pamatoti pārstrādāt pienu, atsaucamies piedāvājumam, uzpērkot “lieko” pienu.
Vai nepastāv risks, ka šie zemnieki paliks pie jums un vairs neies atpakaļ pie mazā pārstrādātāja, šādi pieliekot pēdējo punktu mazo uzņēmumu darbībai?
Par katru individuāli grūti runāt, bet jau vairākus gadus strādājam pie ilgtermiņa līgumiem. Ir vairāki instrumenti – gan finansiālā puse, kur motivējam partnerus ilgtermiņa sadarbībai, gan arī tīri cilvēciskā līmenī. Piemēram, zemniekus arvien biežāk aicinām ekskursijās uz uzņēmumu, viņi redz pilno ražošanas ciklu no piena mašīnas līdz gatavam produktam. Tas ir abpusējās izsekojamības princips.
Valdībai lūdzāt ne tikai 5% PVN, bet arī konkrētu atbalstu – četrus mēnešus 56 eiro par katru iepirkto piena tonnu.
Tas, kā pietrūkst, ir valdības spēja pieņemt lēmumu saprātīgā laikā. Piemēram, pērn decembrī vērsāmies pie valdības ar vēstuli pēc atbalsta, bet nesaņēmām vispār nekādu atbildi. Gribētos dialogu, jo arī “nē” ir atbilde. Ja PVN nav risinājums, bet mērķēts atbalsts tāds ir, tad kāpēc pusgadu bija klusums?
Uzņēmumam ir liels autoparks, saldētavas – kā šajos laikos grasāties ietaupīt?
Tikai loģistikā vai enerģētikā vien kļūt efektīvākiem ir pagrūti. Mēs raugāmies kopumā uz visu ciklu. Atsevišķās valstīs apvienojam mašīnas, vienā ved gan sasaldēto, gan dzesēto produkciju. Skandināvijā ir ievesta viedā maršrutizācijas sistēma, kas ļāva ietaupīt vienu miljonu kilometru. Tā ka skatāmies uz visām iespējām tērēt mazāk un būt efektīvākiem.
Cik Eiropas valstīs grupa strādā?
Latvija, Lietuva, Igaunija, Dānija, Norvēģija un Rumānija ir pamata tirgi, kam seko ap 25 citas eksporta valstis.
Kur no pārdošanas viedokļa klājas vislabāk?
Kritēriji katrā valstī ir dažādi. Esmu definējis, ka “Food Union” ir, tēlaini izsakoties, kā kronis ar vairākiem dārgakmeņiem. Baltijā mirdzošākais akmens ir iecienītie zīmoli, piemēram, “Pols”, “Tio”, “Ekselence”, “Kārums”. Dānijā un Norvēģijā dārgakmens kronī ir tiešā piegāde uz mājām, kad atbrauc saldējuma mašīnas ar patentētu mūziku. Katrā no šīm abām valstīm mums ir ap 1,5 miljoniem transakciju gadā. Neraugoties uz to, tieši šobrīd mēs transformējamies. Piemēram, Norvēģijā darbojas mobilā lietotne, kur klients precīzi redz, ka pēc 20 minūtēm pie mājas piebrauks saldējums.
Rumānijā puse tirgus ir organizētā mazumtirdzniecība tirdzniecības ķēdē, bet otra puse ir mazie privātie veikaliņi. Līdz ar to tur dārgakmens kronī ir distribūcijas tīkls ar 25 000 ledusskapju, kas izvietoti apmēram tikpat daudz tirdzniecības vietās visā valstī.
Bet Igaunijā dārgakmens kronī ir ļoti stiprā komanda, kas pēdējo piecu gadu laikā spējusi būtiski izaudzēt gan tirgus daļu, gan papildu kategorijas, tajā skaitā biezpiena sieriņu segmentā.
“Food Union” pirms dažiem gadiem tieši Latvijā izveidoja saldējuma izcilības centru. Vai investīcijas attaisnojas?
Patlaban Latvija kļuvusi par centrālo ražošanas bāzi. Latvijā saražojam teju desmit tūkstošus tonnu saldējuma gadā, no kā trešā daļa tiek izplatīta citās valstīs. Saldējuma izcilības centrs ir kļuvis par galveno ideju ģeneratoru saldējuma jaunumiem – tajā katru sezonu tiek radīti ap 100 jaunu produktu. Izdomāt garšas, receptūras, iepakojumus, izpētīt, kāpēc tādu un ne citādu – tas ir ļoti darbietilpīgs process un izmaksas.
Kādas tendences garšu segmentā?
Eiropas tirgū tas ir veselīguma aspekts, ar ko saldējuma segmentā saprot zemu kaloriju produktu, sulu sorbetus, vegānisko saldējumu. Īpaši Skandināvijā tas iet plašumā. Otrs ļoti populārs virziens ir garšu un tekstūru sajaukums, kad vienā porcijā ir krēmīga konsistence, kraukšķīgums, skaidiņas, sulīga mērce. Vēl saldējumam jāprot pārsteigt, vai tie būtu kraukšķi, aizraujoša forma u. tml. Īpaši turam rūpi par lokālajām garšām, vietējo sentimentu. Piemēram, Lietuvā populārais kondicionēta piena saldējums pilnīgi nav saprotams Dānijas iedzīvotājiem. Savukārt lietuvieši nenovērtēs lakricas saldējumu, kura variāciju ar katru gadu Norvēģijā kļūst vairāk. Dāņi atzīst tikai viena veida vaniļas garšu, rumāņiem patīk aukstu augļu garšas, bet lietuviešiem visvairāk garšo saldējums ar riekstiem. Kopumā saldējums ir emocionāla produktu kategorija. Vienmēr mūsu sortimentā uz vasaras sezonu būs pa kādam jaunumam, kas balstīts tieši uz nacionālo sentimentu.
Kas būs grupas attīstības un investīciju prioritāte tuvāko gadu laikā?
Te jāatgriežas pie vēstures un attīstības posmiem. Pirmais bija “Food Union” sevis pieteikšanas posms – 2011.–2013. gads, kad apvienojām Latvijas uzņēmumus un izveidojām nacionālo līderi piena un saldējuma segmentos. Nākamais posms bija 2014.–2017. gads, kad grupa no Latvijas mēroga spēlētāja izauga sākumā par Baltijas saldējuma līderi, tad par nozīmīgu spēlētāju Eiropā. Arī 2014. gada Krievijas noteiktais embargo palīdzēja pārskatīt stratēģiju un pārlikt akcentu uz saldējuma kategoriju. No 2018. līdz 2021. gadam notika atbalsta funkciju pārskatīšana, integrējot finanses, iepirkumus, lai izvairītos no pārmērīgiem ieguldījumiem pamatlīdzekļos. Patlaban ieejam ceturtajā posmā, akcentējot pārdošanas un komercijas jomu, identificējot katras valsts labākās prakses un ieviešot tās tajās valstīs, kur attiecīgās kompetences nav tik augstā līmenī, kā grupai gribētos.
