“Čipsu kartupeļi – cimperlīgi, bet ienesīgi!” Saruna ar uzņēmēju Ilgvaru Krūmiņu 3
Uldis Graudiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kartupeļi populāro “Ādažu čipsu” ražošanai ievērojamās platībās tiek audzēti arī tepat Latvijas laukos. Lai noskaidrotu, kā tas notiek, žurnāls “Agro Tops” viesojās SIA “Latfood Agro”, Norvēģijas kapitālam piederošās SIA “Orkla Latvija” meitasuzņēmumā.
Patlaban čipsu kartupeļus audzē divpadsmit SIA “Orkla Latvija” partneri, tostarp trīs Lietuvas un trīs Igaunijas saimnieki. Arī Latvijas lielākais kartupeļu audzētājs ZS “Briežkalni” Līgatnē ir specializējies čipsu kartupeļu audzēšanā. Saimniecība čipsu kartupeļus audzē vairāk nekā 120 hektāru platībā.
SIA “Latfood Agro” ir piektais lielākais kartupeļu audzētājs pēc atbalstam pieteiktajām platībām (81,25 ha). Savukārt uzņēmuma izaudzētie kartupeļi, jau pārstrādāti čipsu veidā, nonāk Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un triju Skandināvijas valstu veikalos.
“Redzam tendenci – ja čipsu kartupeli audzē “starp citu”, tad arī rezultāts ir “starp citu”,” atklāj SIA “Orkla Latvija” meitasuzņēmuma valdes priekšsēdētājs Ilgvars Krūmiņš.
“Audzētāju skaits mums samazinās, jo cilvēkiem, kuri kartupeļus audzē “starp citu”, nereti neizdodas. Turklāt kartupeļu audzēšana ir smags darbs, ieguldījums čipsu kartupeļiem uz vienu hektāru ir tuvu 4000 eiro, sēkla vien maksā 350 eiro/t. Lieli naudas ieguldījumi, lieli riski. Tomēr normālā gadā peļņa no čipsu kartupeļu audzēšanas ir ļoti laba.”
Svarīgi uzglabāšanas apstākļi
Uzņēmuma vadītājs Ilgvars Krūmiņš, kuram ir lauksaimniecības doktora zinātniskais grāds, skaidro, ka atšķirībā no galda kartupeļiem čipsu kartupeļiem ir specifiskas prasības pret cukura daudzumu kartupelī un uzglabāšanas temperatūru.
“Pirmā prasība – čipsiem ir jāizmanto šķirnes, kur ir ļoti maz cukura,” nianses atklāj Ilgvars Krūmiņš. “Kartupelis ir kartupelis, bet čipsu kartupelis ir jācep eļļā 160–170 grādu temperatūrā. Tas nozīmē, ka jāizmanto šķirnes, kas pēc uzglabāšanas cepšanas dienā kļūst gaišas. Ja ir klāt reducējošie cukuri – glikoze un fruktoze –, tie karamelizējas, kļūst brūni un čipsu šķēlīte izskatās brūna. Tas neatbilst kvalitātes prasībām.”
Otrā prasība – rūpīga uzglabāšanas temperatūras kontrole. Parasti kartupeļus glabā +4 grādu temperatūrā, jo tad ir vismazākie zudumi, savukārt čipsu kartupeļus glabā +7–9 grādu temperatūrā. “Krītoties temperatūrai, elpošana mazinās, bet cietes šķelšana cukuros pieaug.
Ja kartupelim temperatūra tuvojas 0 grādiem, tas domā par sasalšanu un izdala, sašķeļ ļoti daudz cukuru.
Piemēram, nostāvējuši, salu dabūjuši kartupeļi pēc vārīšanas ir saldi un pēc cepšanas tie ir simtiem reižu par saldu,” skaidro Ilgvars Krūmiņš. “Četros grādos cukuri diezgan daudz šķeļas. Ja temperatūru paceļ līdz +8 grādiem, tā ir drošā zona.” Selekcionāri gan meklē šķirnes, ko var glabāt zemākā temperatūrā, tomēr pēdējos gadu desmitos izrāvienu nav bijis.
Čipsus ražo, kad tos var pārdot, kad cilvēki vēlas tos baudīt. Latvijā cilvēki visvairāk čipsu ēd vasarā, kad dodas dabā. Maksimālais patēriņš ir jūnijā, jūlijā un augustā. Savukārt kartupeļu novākšanas laiks ir septembris. Lai nodrošinātu čipsu pieejamību vasarā, kartupeļi ir jāglabā līdz ražošanai ap Līgo svētkiem. Čipsu kartupelim ir jābūt labam miera periodam.
Ražības ziņā visas čipsu šķirnes ir ar mazāku ražības potenciālu nekā vairākums galda šķirņu. Darbojas kopīga likumsakarība – ja kartupelī ir vairāk sausnas, tad ražas tonnu no hektāra ir mazāk. Superražīgajām galda šķirnēm ir ļoti maz sausnas. Tām lielo masu dod ūdens.
Šķirņu ļoti maz
Eiropā ir aptuveni 1500 kartupeļu šķirņu. Latvijā apritē ir 50–60 šķirnes, bet čipsu šķirņu ir mazāk nekā desmit. Kādas šķirnes audzēšanai izvēlas “Latfood Agro”? “Mums un mūsu kolēģiem citās čipsu rūpnīcās sortimentā ir 4–5 ļoti labas šķirnes, bet arī katra ar saviem trūkumiem, kas ir normāli,” atklāj Ilgvars Krūmiņš.
“Agrajā galā” saimniecībai patlaban vispopulārākā ir ‘Lady Rosetta’. Nākamā ļoti populārā šķirne ir ‘Lady Claire’, kas saimniecības stādījumos aizņem aptuveni trešdaļu. Sava zemā un vienmēr stabilā cukura daudzuma dēļ tā ir visā Eiropā ļoti populāra šķirne. “Latfood Agro” sortimentā ir arī šķirne ‘Kiebitz’.
“Ļoti laba, jo ir samērā agra, ir mazāk sausuma jutīga nekā ‘Lady Claire’ un vienmēr ar ļoti optimālu sausnas daudzumu. Tomēr ‘Kiebitz’ ir sava vaina – tā ļoti sekli veido bumbuļus un tai ir ļoti liels zaļo bumbuļu īpatsvars ražā. Kartupelī viss ir ļoti labs, izņemot zaļo krāsu. Tur ir solanīns, kas vienīgais ir kaitīgs, tāpēc zaļie bumbuļi ir jāizņem,” stāsta Ilgvars Krūmiņš.
Pērn pirmoreiz lielā apmērā sākuši audzēt šķirni ‘Sorentina’, tomēr ar to, šķiet, nedaudz ir vilšanās. “Katru gadu sadarbībā ar Somijas kolēģiem divās 40 metru garās vagās stādām čipsu kartupeļu šķirnes, kuras izmēģinām kā potenciālas čipsu ražošanai,” atklāj Ilgvars Krūmiņš.
“Vērtējam, kā kartupeļi aug, kā ražo, novācam un nosveram ražu, salīdzinām šķirņu rezultātus.
Raža nav vissvarīgākais nosacījums, vienkārši novērtējam potenciālu.
Tad ieliekam kartupeli glabātavā – vissvarīgākais izvēles nosacījums ir stabils cukura daudzums glabāšanas laikā. Ja cukuru nav un labi cepas – ir gaiša krāsa, tad svarīga ir sausna.”
Visas patlaban audzētās čipsu šķirnes ir diezgan cimperlīgas un lakstu puves uzņēmīgas. “Šā iemesla dēļ nākamajā sezonā pirmo reizi 20 hektāru platībā stādīsim jaunu šķirni – ‘Beyonce’, ko izveidojusi Nīderlandes kompānija “Agrico”. Esam vieni no pirmajiem Eiropā, kas tikuši pie šīs šķirnes izmantošanas komerciālām vajadzībām,” tā Ilgvars Krūmiņš.
“Lai arī audzējam dažādas čipsu šķirnes, tās nedrīkst sajaukt. Katrai ir savas īpašības, katru cep citādi, un katra šķirne arī glabājama citādi. Mēs gribētu tā, ka laukā vienu gadu aug kartupeļi, divus gadus graudi vai rapši, vai kas cits. Tā nesanāk, biežāk ir viens gads ar citu kultūru starpā, jo mums ir lauki, kur kartupeļus tik un tā nevar stādīt. Esam arī eļļas rutku sējuši kā papuvi. Vēlu pavasarī iesēj, rudenī iear, un nākamajā gadā stāda kartupeļus. Tas ir variants, tikai nav nekādu ienākumu no hektāra.”
Audzē arī sēklai
“Orkla Latvija” arī nodrošina čipsu kartupeļu audzētājus ar sēklu. “Pērkam elites klases sēklu un vienu gadu to pavairojam,” skaidro Ilgvars Krūmiņš.
“To dara četras zemnieku saimniecības, no kurām sēklu atpērkam. Iegūstam A kategorijas sēklu, pārdodam to mūsu zemniekiem, viņi stāda un ved ražu uz pārstrādi. Mūsu kolēģi Zviedrijā, Dānijā un Somijā uzreiz no selekcionāra pērk A kategorijas sēklu. Kāpēc mēs izvēlējāmies citu modeli? Atbilde ir – izmaksas.”
Saimniecība gan pati ar sēklu nepelna. “Šo modeli izveidojām, lai samazinātu sēklas cenu, lai nesadārdzinātu produktu. Taču pavairošana arī nav bez riskiem. Jo ilgāk atklātā laukā audzē un ja neaizsargā platību pret vīrusiem, jo vairāk krītas sēklas kvalitāte. Viena gada ražošanai šis modelis darbojas. Šādu modeli iedibinājām pašā darbības sākumā,” atklāj Ilgvars Krūmiņš.
Konkurē ar saules paneļiem
Visu apstrādāto zemi uzņēmums nomā no 20 zemes īpašniekiem. “Kopš 2003. gada sākām nomāt zemi, sākām ar 40 hektāru lielu platību. Sākumā bija piecu gadu zemes īres līgumi. Patlaban cilvēki galvenokārt slēdz zemes nomas līgumus uz 1–2 gadiem. Ar domu – ja nu izdodas zemi pārdot,” stāsta lauksaimniecības uzņēmuma vadītājs.
“Un daži arī pārdod.
Agrāk zemi parasti pārdeva būvniecībai, patlaban – saules paneļu uzstādīšanai.
Visticamāk, no savas nomātās zemes zaudēsim 12 hektārus, jo īpašnieks zemi nomās saules paneļu uzstādīšanai. Sludinājumos redzam, ka saules paneļu operators nākamajos 20 gados sola maksāt 800 eiro/ha lielu nomas maksu. Mēs nekādi nevaram šādu maksu piedāvāt. Citās valstīs uz aramzemes neuzstāda saules paneļus. Patlaban Latvijā nav nekāda regulējuma šajā virzienā.”
Visu rakstu par čipsu kartupeļiem un to šķirņu audzēšanas īpatnībām lasiet janvāra žurnālā “Agro Tops”.
