Suņi pilsētā – nedabiskā vidē 0
Suņi pilsētā dzīvo sev nedabiskā vidē, sevišķi – mazgabarīta dzīvokļos, un līdz ar to ir lielāks risks, ka suns, izkļūstot no dzīvokļa, nobīsies, apjuks un neatgriezīsies mājās, it sevišķi lielpilsētas intensīvajā vidē. Lauku apvidos, viensētās suns pat pērkona vai salūta laikā, kas notiek netālu kaimiņos nekad nemūk un nemuks no savām mājām, jo tieši mājas ir viņa patvērums. Un tomēr vispareizāk būtu lauku viensētās čipēšanu sunim nenoteikt kā obligātu, bet atstāt to suņa saimnieka brīvai izvēlei, jo suņa uzskaiti, kas tiek minēta kā viens no galvenajiem čipēšanas ieguvumiem, augstāk minētā MK noteikumu 9.5 punkta ietvaros veic veterinārārsts ar atzīmi suņa pasē un informāciju reģistrējot datu bāzē, līdz ar to obligātā čipēšana suņu uzskaitei vairs nav nepieciešama.
Latvijā, pirms obligātās suņu čipēšanas noteikumu pieņemšanas 2016.gada otrajā pusē, ir čipēti apmēram 50000 suņu (ieskaitot “4Finance fonda Labie darbi” bezmaksas čipēšanas akciju 4 vietās Latvijā, kad tika čipēti apmēram 1200 suņi), kuru saimnieki čipēja savus mīluļus brīvprātīgi, ja to vēlējās. Domāju, ka 50000 čipēto suņu skaitā galvenokārt ir lielpilsētu suņi, ļoti dārgie šķirnes suņi ar izciliem ciltsrakstiem un medaļām. Un, ja suns maksā vairākus simtus vai pat tūkstošus eiro, tad čipēšanas un reģistrācijas izmaksas 20 – 50 eiro nav problēma.
Bez tam lielpilsētā, lai veiktu suņa čipēšanu, praktiski saimniekam jāaizved savu suni pastaigā līdz tuvākajam veterinārārstam, kas nav tehniska problēma. Turpretim lauku apvidos, viensētās, kur suns ir bez jebkādiem ciltsrakstiem, iegādāts par pāris desmitiem eiro, obligātā čipēšana, kas praktiski nav nepieciešama un vienlaicīgi ir arī nesamērīgi dārga prasība. Lauku viensētās suns nav ne greznības, ne prestiža jautājums, bet nepieciešamība, un bieži nepieciešami ir 2 suņi, it sevišķi, ja viensētā brīvā dabā dzīvo vistas, tītari, pīles, zosis un citi dzīvnieki.
Vēlreiz jāpasvītro, ka vismaz pirms 8 gadiem iegādāts suns, kad nebija nekādu prasību par suņa obligāto čipēšanu, pieņemot MK noteikumu labojumus 2016.gadā par suņu obligāto čipēšanu, ir pārkāpts tiesiskās paļāvības princips. Pašreiz Latvijā nečipēti ir apmēram 100000– 150000 suņu. Drosmīgi lēmumi – tas ir labi, bet drosmīgi slikti lēmumi – tas ir ļoti slikti. Var pieņemt kļūdainu likumu, bet, cik ar spēcīgs nebūtu likuma lobijs, redzot likuma darbību dzīvē, ir jābūt vēl lielākai drosmei labot kļūdas likumā.
Ceru, ka MK sapratīs un piekritīs rakstā izteiktajiem argumentiem un pietiks drosme veikt augstākminētās 2 izmaiņas MK noteikumu 2016.gada labojumos. Tā kā suņu obligātā čipēšana praktiski nav saistīta ar budžeta izmaiņām, labojumus varētu veikt līdz Ziemassvētkiem. Tā būtu jauka dāvana visiem lauku viensētu suņiem un, protams, suņu saimniekiem, jo nedrīkst pieņemt praktiski neizpildāmu likumu, paredzot lielus sodus un iedarbināt sodu mehānismu, tas nav cilvēcīgi. Diemžēl, kur valda nauda, rodas problēmas ar morāli un ētiku.
Es pašlaik neesmu neviena suņa saimnieks (īpašnieks) un tāpēc mani kā suņa saimnieku likuma izmaiņas tieši neskar (kā tagad modē teikt: “Nav interešu konflikta”). Man ilgus gadus ir bijis suns, tāpēc es labi saprotu sevišķi lauku viensētu suņu īpašniekus, jo man ir daudz draugu, paziņu, kaimiņu un arī radu, kuriem laukos ir suņi. Esmu šo jautājumu apspriedis ar vairākiem veterinārārstiem, kuri arī ir līdzīgās domās par obligāto suņu čipēšanu, ka tā neko neatrisinās suņu labdabīgā turēšanā.
Ceru, ka likuma MK noteikumu izmaiņu lobijam ir jāsaprot, ka suņu čipēšana ne visiem suņiem ir nepieciešama. Viņu galvenais arguments ir, ka īpašnieks vieglāk atgūs savu noklīdušo, aizbēgušo, vai nedod Dievs, nozagto mīluli. Pilsētas suņu aspektā tas ir apspriežams jautājums, jo sevišķi lielpilsētā, kur suņu dzīve sev nedabiskā vidē, pārsvarā daudzstāvu mājas mazgabarīta dzīvoklī, tik tiešām noklīstot pilsētas vidē, kas nav viņa teritorija, var būt visādi. Lauku apvidos, viensētās suņi dzīvo brīvībā un zina savu teritoriju, un ir iemācīti to nepārkāpt. Man zināmi lauku apvidos suņi sava mūža 10 un pat vairāk gados nav noklīduši, aizmukuši vai nozagti.
MK noteikumu apspriešanas gaitā sākumā tika paredzēts nenoteikt lauku viensētu suņu čipēšanu kā obligātu, bet pāriet uz viņu lēnām, un pāreju uz čipētiem suņiem veicināt tādā ceļā, ka suņu audzinātājiem, nosakot suņu atsavināšanu, obligāti jānodrošina čipēts un reģistrēts suns, ko arī prasa MK noteikumu punkts 232 , kas arī būtu pareizākais un lauku cilvēkam mazāk sāpīgais risinājums. Diemžēl čipēšanas lobijs, pārsvarā labi organizētās kinologu un suņu audzētāju organizācijas, ņēma virsroku un lauku cilvēku problēmas neņēma vērā vai
vienkārši viņas nesaprata, vai nevēlējās saprast.
