Pastāv slepens karš ar slepeniem noteikumiem, kas ir pamatā visam, kas notiek Ukrainā 227
Viens no lielākajiem Ukrainas kara noslēpumiem ir tas, cik daudz Centrālā izlūkošanas pārvalde (CIP) nezina. Volodimira Zelenska domāšana un nodomi ir tikpat neskaidri kā Vladimira Putina. Un, tā kā Krievijas līderis saskaras ar savu lielāko izaicinājumu pēc neveiksmīgā dumpja, viņi cenšas saprast, ko abas puses darīs, jo prezidents Džo Baidens ir nolēmis, ka ASV (un Kijiva) neveiks nekādas darbības, kas varētu apdraudēt Krieviju vai Krievijas valsts pastāvēšanu, lai Putins nesaasinātu konfliktu un neievilktu visu Eiropu jaunā pasaules karā. Apmaiņā tā sagaida, ka Kremlis neeskalēs karu tālāk par Ukrainu vai neizmantos kodolieročus, vēsta “Newsweek“.
Amerikas nostāja ir apdraudēta, jo Vāgnera grupas vadītāja Jevgeņija Prigožina sacelšanās rada jautājumu, vai Maskavai nav izsīkušas iespējas.
“Putina mugura patiešām ir pret sienu,” laikrakstam “Newsweek” saka augsta aizsardzības izlūkošanas amatpersona, brīdinot, ka, lai gan CIP pilnībā izprot, cik ļoti Krievija ir iestrēgusi Ukrainā, nav skaidrības par to, ko Putins varētu darīt lietas labā.
Runājot par Krievijas kodolieroču iespējamu izvietošanu Baltkrievijā un ņemot vērā Prigožina publisko atklāšanu par briesmīgajām kauju izmaksām, ko Maskava ir apspiedusi, amatpersona saka, ka tas ir īpaši delikāts brīdis. “Tagad vissvarīgākais ir tas, kas notiek ārpus kaujas lauka,” saka amatpersona, kurai tika piešķirta anonimitāte, lai runātu atklāti. “Abas puses apņemas ierobežot savas darbības, bet ASV pienākums ir izpildīt šīs saistības. Tas viss ir atkarīgs no mūsu izlūkdatu kvalitātes.”
“Pastāv slepens karš ar slepeniem noteikumiem, kas ir pamatā visam tam, kas notiek Ukrainā,” saka Baidena administrācijas augstākā izlūkdienesta amatpersona, kas arī runāja ar “Newsweek”.
Amatpersona, kas ir tieši iesaistīta Ukrainas politikas plānošanā, lūdza saglabāt anonimitāti, lai apspriestu ļoti slepenus jautājumus. Amatpersona (un daudzas citas nacionālās drošības amatpersonas, kas runāja ar “Newsweek”) saka, ka Vašingtonai un Maskavai ir gadu desmitiem ilga pieredze šo slepeno noteikumu izstrādē, tāpēc CIP ir jāuzņemas pārāk liela loma: kā primārais spiegs, kā sarunu vedējs, kā izlūkdatu piegādātājs, kā loģistikas darbinieks, kā jutīgu NATO attiecību tīkla strīdnieks un, iespējams, vissvarīgākais no visiem – kā aģentūra, kas nemēģina tālāk nodrošināt kontroli.
“Newsweek” ir padziļināti izpētījis CIP darbības apjomu un jomu Ukrainā, īpaši ņemot vērā pieaugošos Kongresa jautājumus par ASV palīdzības apjomu un to, vai prezidents Baidens pilda savu solījumu nelikt “zābakus uz zemes”. Ne CIP, ne Baltais nams nesniegs konkrētas atbildes apstiprināšanai, taču viņi lūdza, lai neatklāj CIP operāciju konkrētās vietas Ukrainā vai Polijā, nenosauc citas valstis, kas iesaistītas slepenajos CIP centienos, un nenosauc gaisa dienestu, kas atbalsta ASV slepenos loģistikas centienus.
CIP noraidīja atkārtotus lūgumus sniegt komentāru. Ne Ukrainas, ne Krievijas valdības neatbildēja uz komentāru pieprasījumiem.
Trīs mēnešus ilgās izmeklēšanas laikā “Newsweek” runāja ar vairāk nekā duci izlūkošanas ekspertu un amatpersonu un meklēja arī pretējus uzskatus. Visi uzticamie eksperti un amatpersonas, ar kurām tika runāts, bija vienisprātis, ka CIP ir guvusi panākumus, diskrēti pildot savu lomu darījumos ar Kijevu un Maskavu, pārvietojot informācijas un materiālu kalnus, kā arī saskarsmē ar dažādām citām valstīm, no kurām dažas klusi palīdz, vienlaikus cenšoties izvairīties no krustpunkta ar Krieviju.
Izlūkošanas eksperti saka, ka šis karš ir unikāls ar to, ka ASV ir vienotas ar Ukrainu, tomēr nav sabiedrotās. Un, lai gan ASV palīdz Ukrainai cīnīties pret Krieviju, tās formāli nekaro ar šo valsti. Tādējādi liela daļa no tā, ko Vašingtona dara, lai palīdzētu Ukrainai, tiek turēta noslēpumā. Visam, kas tiek darīts, ieskaitot darbu pašā Ukrainā, ir jāatbilst Baidena noteiktajiem ierobežojumiem.
“Tā ir viltīga līdzsvarošanas darbība — CIP ir ļoti aktīva karā, vienlaikus neiebilstot pret Baidena administrācijas centrālo solījumu, proti, ka uz vietas nav amerikāņu zābaku,” saka otra augsta ranga izlūkdienesta amatpersona, kurai arī tika piešķirta anonimitāte, runājot ar “Newsweek”.
CIP lielā loma karā Ukrainā ir nodrošinājusi morāles pieaugumu pēc bijušā prezidenta Donalda Trampa un viņa spiegu priekšnieku skarbajām attiecībām.
Daļēji tāpēc arī CIP vēlas distancēties no visa, kas liek domāt par tiešu uzbrukumu Krievijai un jebkādu lomu faktiskā kaujā — ko Kijiva ir vairākkārt darījusi, sākot ar “Nord Stream” cauruļvada un Kerčas šauruma tilta sabotāžu un beidzot ar bezpilota lidaparātu un speciālo operāciju uzbrukumiem pāri robežai. Šķiet, ka šie uzbrukumi ir pretrunā Zelenska solījumiem, ka Ukraina neveiks darbības, kas varētu paplašināt kara darbības jomu.
Vašingtona klusi paudusi savu neapmierinātību Zelenska valdībai saistībā ar “Nord Stream” uzbrukumu pagājušā gada septembrī, taču šim sabotāžas aktam sekoja citi triecieni, tostarp nesenais bezpilota lidaparātu uzbrukums pašam Kremlim. Tie ir radījuši jautājumus par vienu no CIP galvenajiem izlūkošanas pienākumiem — izprast, ko ukraiņi plāno ietekmēt un ievērot slepeno vienošanos ar Maskavu.
Problēmu novēršana
CIP bija kara centrā jau pirms tā sākuma. Savas administrācijas sākumā Baidens izvēlējās režisoru Viljamu Bērnsu kā savu globālo problēmu risinātāju — slepenu operatoru, kurš spēj sazināties ar ārvalstu līderiem ārpus parastajiem kanāliem, kādu, kurš varētu ieņemt svarīgu ģeopolitisko telpu starp atklāto un slēpto, un ierēdni, kurš varētu organizēt darbu, kas ir stingri militārs un stingri civils.
Kā bijušais vēstnieks Krievijā Bērnss ir bijis īpaši ietekmīgs attiecībā uz Ukrainu. 2021. gada novembrī, trīs mēnešus pirms iebrukuma, Baidens nosūtīja Bērnsu uz Maskavu, lai brīdinātu Kremli par jebkura uzbrukuma sekām. Lai gan Krievijas prezidents nomāca Baidena emisāru, uzturoties viņa patvērumā Sočos pie Melnās jūras, 800 jūdžu attālumā, viņš tomēr piekrita runāt ar Bērnsu, izmantojot drošu tālruni.
“Tomēr dažos ironiskos veidos tikšanās bija ļoti veiksmīga,” saka otrais vecākais izlūkdienesta ierēdnis, kurš par to tika informēts. Lai gan Krievija iebruka, abas valstis spēja pieņemt pārbaudītus un patiesus noteikumus. Baidena administrācija solīja, ka ASV nekaros tieši un necentīsies mainīt režīmu. Krievija aprobežotos ar uzbrukumu Ukrainai un rīkosies saskaņā ar nenoteiktām, bet labi saprotamām slepeno operāciju vadlīnijām.
“Ir slepeni noteikumi,” saka aizsardzības izlūkošanas vecākais ierēdnis, “pat ja tie nav kodificēti uz papīra”. Tie ietver spiegošanas ikdienas robežu ievērošanu, noteiktu robežu nešķērsošanu un neuzbrukšanu vienam otra vadībai vai diplomātiem.
“Kopumā krievi ir ievērojuši šīs globālās sarkanās līnijas, pat ja šīs līnijas ir neredzamas,” saka amatpersona.
Kad Krievijas spēki ieplūda Ukrainā, ASV nācās ātri mainīt stratēģiju. CIP, tāpat kā pārējā ASV izlūkdienestu kopiena, bija nepareizi sapratusi Krievijas militārās spējas un Ukrainas noturību, jo Krievijai neizdevās ieņemt Kijivu.
Karam mainoties, Vašingtonas fokuss mainījās no ļoti publiskas un simboliskas karaspēka izvietošanas Eiropā, lai “atturētu” no turpmākām Krievijas darbībām, uz ieroču nodrošināšanu, lai uzturētu Ukrainas kaujas spēju. Saskaroties ar Zelenska meistarīgo publisko lobēšanu, ASV lēnām un negribīgi piekrita piegādāt labākus un lielāka darbības rādiusa ieročus — ieročus, kas teorētiski varētu apdraudēt Krievijas teritoriju un tādējādi rezultēties eskalācijā.
“Zeļenskis noteikti ir pārspējis visus pārējos, iegūstot to, ko vēlas, bet Kijivai ir nācies piekrist ievērot arī dažas neredzamas līnijas,” saka aizsardzības izlūkošanas augstākā amatpersona. Slepenajā diplomātijā, kuru galvenokārt vadīja CIP, Kijiva apņēmās neizmantot ieročus, lai uzbruktu Krievijai. Zelenskis atklāti pateicis, ka Ukraina neuzbruks Krievijai.
Aizkulisēs arī bija jāpierunā desmitiem valstu, lai tās pieņemtu Baidena administrācijas ierobežojumus. Dažas no šīm valstīm, tostarp Lielbritānija un Polija, ir gatavas uzņemties lielāku risku, ar ko Baltais nams nav apmierināts. Citas, tostarp dažas no Ukrainas kaimiņvalstīm, pilnībā neatbalsta amerikāņu un ukraiņu dedzību konfliktā, nebauda vienprātīgu sabiedrības atbalstu savos pretkrieviskajos centienos un nevēlas pretoties Putinam.
CIP bija jāpārvalda šī pazeme, strādājot ar tās ārvalstu izlūkdienestu kolēģiem un slepenpoliciju, nevis ar valsts politiķiem un diplomātiem. Aģentūra izveidoja savas darbības bāzes un pieturas zonas. CIP vērsās pēc palīdzības pie Ukrainas kaimiņiem, lai labāk izprastu Putinu, kā arī Zelenski un viņa administrāciju.
Tagad, vairāk nekā gadu pēc iebrukuma, ASV uztur divus milzīgus tīklus – publisku un slepenu. Kuģi piegādā preces uz Beļģijas, Nīderlandes, Vācijas un Polijas ostām, un šīs piegādes ar kravas auto, vilcienu un gaisa transportu tiek pārvietotas uz Ukrainu. Tomēr slepena komerciālo lidmašīnu flote (“pelēkā flote”) šķērso Centrāleiropu un Austrumeiropu, atbalstot CIP operācijas. CIP lūdza “Newsweek” nenorādīt konkrētas bāzes, kur darbojas šis tīkls, kā arī nenosaukt darbuzņēmēju, kas apkalpo lidmašīnas. Augstākā administrācijas amatpersona sacīja, ka ir nepareizi uzskatīt, ka Krievijas izlūkdienesti zina CIP centienu detaļas. Vašingtona uzskata, ka, ja piegādes ceļš būtu zināms, Krievija uzbruktu mezgliem un maršrutiem, sacīja amatpersona.
Krievijas izlūkdienesti Ukrainā ir ļoti aktīvi, norāda izlūkošanas eksperti, un tiek pieņemts, ka gandrīz viss, ko ASV dala ar Ukrainu, nonāks arī Krievijas izlūkdienestos.
Militārās pretizlūkošanas amatpersona norāda: “Mums ir izdevies identificēt Krievijas spiegus Ukrainas valdības un armijas iekšienē, kā arī dažādos citos piegādes ķēdes punktos. Taču Krievijas iespiešanās Austrumeiropas valstīs, pat tajās, kas ir NATO dalībvalstis, ir dziļa, un Krievijas ietekmes operācijas rada tiešas bažas.”
Kad cauri Austrumeiropai sāka plūst miljardiem dolāru vērti ieroči, vēl viens jautājums, pie kā strādā CIP, ir korupcijas apkarošanas uzdevums, kas izrādījās liela problēma. Tas ietver ne tikai uzskaiti par to, kur nonāk ieroči, bet arī likvidēt zādzību un kompensācijas, kas saistītas ar tik daudz materiālu pārvietošanu uz Ukrainu.
Saistība ar Poliju
Mazāk nekā mēnesi pēc tam, kad Krievijas tanki šķērsoja robežu ceļā uz Kijivu, CIP direktors Bērnss nolaidās Varšavā, apmeklējot Polijas izlūkdienestu direktorus un noslēdzot galīgos līgumus, kas ļautu CIP izmantot Ukrainas kaimiņvalsti kā savu slepeno centru.
Kopš aukstā kara beigām Polija un ASV ar CIP starpniecību ir izveidojušas īpaši siltas attiecības.
Polija kļuva arī par atklātas militārās atbildes centru. Polijā izveidots armijas V korpusa (5. korpusa) priekšējais štābs. Papildu piederumi un munīcija lietošanai ASV tiek glabāti Polijā. Ir aktivizēts pastāvīgs armijas garnizons, pirmais, kas atrodas NATO austrumu flangā, un šobrīd Polijā atrodas aptuveni 10 000 amerikāņu karavīru.
Taču Polijas patiesā vērtība ir tās loma CIP slepenajā karā. No Polijas CIP darbiniekiem ir iespēja sazināties ar saviem daudzajiem aģentiem, tostarp Ukrainas un Krievijas spiegiem.
ASV un Polijas attiecību ciešums īpaši atmaksājās pagājušā gada novembrī. Bērnss atradās Turcijas izlūkdienesta galvenajā mītnē Ankarā, tiekoties ar savu Krievijas kolēģi Sergeju Nariškinu. Tur viņš uzsvēra stratēģisko stabilitāti un izteica jaunu brīdinājumu, ka ASV nepieļaus kodoldraudus vai eskalāciju. No Turcijas viņš devās tālāk uz Ukrainu, lai informētu Zelenski par sarunām.
Kamēr viņš atradās tranzītā, raķete nokrita Polijas pilsētā Prževovā, kas atrodas mazāk nekā 20 jūdžu attālumā no Ukrainas robežas, izraisot diplomātisku un preses neprātu. Krievijas uzbrukums NATO valstij iedarbinātu NATO hartas 5. pantu – principu, ka uzbrukums vienai ir uzbrukums visiem. Taču ASV izlūkdienesti, uzraugot termiskos signālus, kas izseko katru raķetes palaišanu, uzreiz zināja, ka raķete nāk no Ukrainas iekšpuses, nevis no Krievijas (tā izrādījās Ukrainas raķete). Bērnss ieguva izlūkdatus no Vašingtonas un nekavējoties nosūtīja to Polijas prezidentam Andžejam Dudam.
Viena krīze tika novērsta. Bet radās jaunas. Streiki Krievijā turpinājās un pat pieauga pretēji ASV pamatnosacījumam atbalstīt Ukrainu. Krievijā notika noslēpumaini slepkavību un sabotāžas akti, daži no tiem notika Maskavā un tās apkārtnē. CIP secināja, ka daži no uzbrukumiem bija iekšzemes izcelsmes, un tos veica topošā Krievijas opozīcija. Bet citi bija Ukrainas darbs, pat ja analītiķi nebija pārliecināti par Zelenska virzienu vai iesaisti.
“Karma ir nežēlīga lieta”
Kara sākumā Kijeva noslēdza savu “nevienošanos” ar Vašingtonu, lai pieņemtu Baidena administrācijas ierobežojumus uzbrukt Krievijai, lai gan tas nostādīja to militāri neizdevīgā stāvoklī, jo Krievijas spēki veica gaisa un raķešu uzbrukumus no savas teritorijas. Apmaiņā ASV apsolīja ieročus un izlūkdatus, kas tika iegūti arvien lielākā apjomā.
“Nevienošanās pastāvēja diezgan ilgu laiku. Ukraina noliedza jebkādu iesaistīšanos.”
Tad, 26. septembrī, notika uzbrukums “Nord Stream” gāzes cauruļvadiem. Lai gan tie neatradās Krievijā, to lielākā daļa piederēja Krievijas valsts gāzes uzņēmumam “Gazprom”. Arī tad Ukraina noliedza savu līdzdalību, neskatoties uz CIP aizdomām. Mums “nav nekāda sakara ar Baltijas jūras negadījumu, un mums nav informācijas par… sabotāžas grupām,” sacīja Zelenska galvenais palīgs, nodēvējot jebkādas spekulācijas par jautrām sazvērestības teorijām.
Pēc tam 8. oktobrī notika kravas automašīnas sprādziens uz Kerčas šauruma tilta. Ukraina draudēja uzbrukt 12 jūdžu garajam tiltam, kas savieno Krieviju un Krimas pussalu, ko Maskava anektēja 2014. gadā, un to nosodīja liela daļa pasaules. Lai gan nebija skaidrs, kas sarīkoja uzbrukumu, Putins vainoja Ukrainas “speciālos dienestus”. Tiekoties ar savu Drošības padomi, Putins sacīja: “Ja turpināsies mēģinājumi veikt terora aktus mūsu teritorijā, Krievijas atbildes būs skarbas un savā mērogā atbildīs Krievijas Federācijai radīto draudu līmenim.” Un patiešām Krievija atbildēja ar vairākiem uzbrukumiem Ukrainas pilsētās.
“Šie uzbrukumi tikai vēl vairāk pastiprina mūsu apņemšanos būt kopā ar Ukrainas tautu tik ilgi, cik nepieciešams,” par Krievijas atbildes triecienu sacīja Baltais nams. Tomēr aizkulisēs CIP centās noskaidrot vairāk.
“CIP uzzināja, ka Zelenskis vai nu pilnībā nekontrolēja savu militāro spēku, vai arī nevēlējās zināt par noteiktām darbībām,” saka militārā izlūkdienesta amatpersona. Uzbrukumam Kerčas tiltam sekoja vēl lielāka attāluma trieciens Krievijas bumbvedēju Engelsas bāzei gandrīz 700 jūdžu attālumā no Kijevas. Pēc kādas augsta ranga ASV amatpersonas teiktā, CIP iepriekš nezināja par šiem uzbrukumiem, taču sāka klīst baumas, ka aģentūra ar kādas mistiskas trešās puses starpniecību lika citiem uzbrukt Krievijai. “Apgalvojums, ka CIP kaut kādā veidā atbalsta diversantu tīklus Krievijā, ir kategoriski nepatiess,” sacīja CIP pārstāvis Tammijs Torps.
Šā gada janvārī Bērnss atgriezās Kijevā, lai tiktos ar Zelenski un viņa Ukrainas kolēģiem, pārrunājot slepeno karu un nepieciešamību saglabāt stratēģisko stabilitāti. “Kijiva sāka izjust potenciālās uzvaras garšu un tāpēc bija vairāk gatava riskēt,” saka otra augstākā izlūkdienesta amatpersona. “Bet līdz gada beigām bija izveidojušās arī Krievijas sabotāžas grupas.” Janvāra sarunām bija maza ietekme. Runājot par pašiem sabotāžas streikiem, augsta ranga ASV valdības amatpersona izdevumam “Newsweek” saka, ka CIP nav iepriekš zinājusi par Ukrainas operācijām.
Tas viss vainagojās ar 3. maijā notikušo bezpilota lidaparātu uzbrukumu Maskavā. Krievijas Drošības padomes sekretārs Nikolajs Patruševs vainoja ASV un Lielbritāniju, sakot, ka “Krievijā pastrādātie teroristu uzbrukumi ir… paredzēti, lai destabilizētu sociāli politisko situāciju un grautu Krievijas konstitucionālos pamatus un suverenitāti”. Ukrainas amatpersonas savu vainu netieši atzina. “Karma ir nežēlīga lieta,” atbildēja Zelenska padomnieks Mihailo Podoljaks, pielejot eļļu ugunij.
Kāda augsta Polijas valdības amatpersona laikrakstam “Newsweek” sacīja, ka varbūt nav iespējams pārliecināt Kijivu ievērot nevienošanos, ko tā noslēdza, lai ierobežotu karu. “Manuprāt, CIP nespēj izprast Ukrainas valsts būtību un neapdomīgos grupējumus, kas tur pastāv,” saka Polijas amatpersona, kura vēlējās palikt anonīma, lai runātu atklāti.
Atbildot uz to, augsta ranga ASV aizsardzības izlūkošanas amatpersona uzsvēra trauslo līdzsvaru, kas aģentūrai jāsaglabā savās daudzajās lomās, sakot: “Es vilcinos teikt, ka CIP ir cietusi neveiksmi.” Taču amatpersona norādīja, ka sabotāžas uzbrukumi un pārrobežu kaujas rada pilnīgi jaunus sarežģījumus, tās turpināšanai var būt postošas sekas.
