Cīnītājs pret “sarkano katlu”. Arveda Berga nāves 75. gadadienu pieminot 19
Pirms 75 gadiem, 1941. gada 19. decembrī Čkalovas, tagad Orenburgas, cietuma šautuvē soda vada komandieris PSRS NKVD 1. specdaļas leitnants Glotovs izkliedza parasto komandu “Uguni”, un septiņu “sarkanpagonotu” kareivju priekšā saļimi nespēcīgs, bārdu apaudzis, vidēja auguma vīrs – pirmskara Latvijas politiķis Arveds Bergs.
Pagājušā gadsimta pirmajā trešdaļā šo cilvēku zināja visa politiskā un intelektuālā Rīga un Latvija. Kā latvieši, tā cittautieši . Nevarēja nezināt, jo šīs personības uzskati un spriedumi vai pārdienas atklājās patriotisku, analītisku, asu ievadrakstu slejās, skanēja Latvijas Saeimas plenārsēdēs. Laikraksts “Brīvā Zeme” 1920. gada 4. aprīlī publicēja “Pirmo celmlaužu biogrāfijas”, kur Kārlim Ulmanim un Zigfrīdam Annai Meierovicam bija veltītas 20 rindas, Jānim Balodim – 15, Jānim Čakstem – 40, bet A. Bergam – 50 rindas… Un “Brīvā Zeme” nebija A. Berga laikraksts.
Jaunais censonis
Kārlis Kristaps Arveds Bergs, vēsturē iegājis ar Arveda vārdu, piedzima 1875. gada 13.septembrī, pēc vecā stila mēneša pirmajā datumā, Berga bazāra cēlāja un finansista ģimenē. Pēc divu pirmdzimto miršanas dizentērijas epidēmijā Arveds kļuva par vecāko bērnu A. Deglava “Rīgas” Pētera Krauklīša prototipa Kristapa Berga ģimenē. Beidz Spundes un Leflera privātskolas, Rīgas pilsētas ģimnāziju. Seko studijas Jurjevas (Tartu) universitātes juridiskajā fakultātē, ko pabeidz 1898. gadā. Pēc divu gadu stažēšanās Pēterburgas tiesās 20. gs. sākumā Arveds jau atpakaļ Rīgā. Iegūto advokāta profesiju gandrīz neizmanto, jo kļūst par tēva Kristapa nopirktā laikraksta “Baltijas Vēstnesis” redaktoru. Sāk rakstīt ievadrakstus. Viņa vadībā “BV”, vēlāk izdota ar nosaukumu “Dzimtenes Vēstnesis” kļūst par lielāko laikrakstu Baltijas guberņās. Jaunais censonis vada Rīgas Latviešu biedrības jautājumu un atbilžu vakarus un faktiski atjauno Konversācijas vārdnīcas izdošanu. Kad sākas1905. gada revolūcija, dibina Demokrātisko partiju, izstrādā pašvaldību likuma projektu, izvirza jautājumu par Latvijas autonomiju. Par to viņu no Baltijas guberņām izsūta uz … Somiju. Atgriežas 1909. gadā. A. Bergu ievēl par Dr. A. Butuļa noorganizētās Latviešu Izglītības biedrības locekli. Drīz vien viņš sāk biedrību vadīt. 11 latviešu privātskolas, vienīgās, kur skan latviešu valoda, ar A. Berga rūpi tiek apgādātas ar līdzekļiem un skolotājiem. Kopā ar sievu Martu – šīs biedrības Bērnu nodaļas vadītāju – 1914. gadā organizē Mežaparkā gruntsgabala iepirkšanu bērnu vasaras nometnes – “Saules dārza” – vajadzībām. Bergs paspēj vēl noorganizēt Liberāļu klubu, kur pulcējas progresīvi domājošie visu Rīgas tautību pārstāvji. Kā latviešu progresīvā spārna pārstāvis iemanto “sarkanā Berga” slavu un netiek ievēlēts ne Rīgas pilsētas, ne Krievijas Valsts domē.
Par stipru prezidentu
Sākas Pirmais pasaules karš. Bēgļu katastrofa. Arveds iekļaujas Karavīru ģimenes locekļu un Bēgļu palīdzības biedrību organizēšanā. Jau Pēterburgā viņu ievēl par Bēgļu Apgādāšanas Centrālkomitejas biroja vadītāju. Kā slimā Viļa Olava vietnieks viņš šo pirmo latviešu “parlamentu” pilnveido par bēgļu palīdzības paraugorganizāciju visas Krievijas mērogā. Kad sākās latviešu strēlnieku organizēšanās, pirmās sēdes un strēlnieku pieteikšanās notika Latviešu Izglītības biedrības telpās Tērbatas ielā 1/3. Protams, komitejas sastāvā bija Arveds Bergs.
A. Bergs piedalās arī Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes izveidē, kur bez visa pārējā viņš pielika savu jurista prātu un roku izstrādājot pilnvaru projektu Z.A. Meierovica vizītei Londonā. Šī pilnvara tika izsniegta uz LPNP 18./19. novembra nakts rezolūcijas pamata: “Griezties pie ārvalstīm ar deklarāciju par Vidzemi, Kurzemi un Latgali kā autonomu valsts vienību, kuras attiecības uz ārējo un iekšējo iekārtu noteiks Satversmes sapulce”. Polemika par šī dokumenta primaritāti Latvijas pasludināšanā nav noklususi arī šodien.
Pēc atgriešanās Rīgā 1918. gada rudenī kā LPNP priekšsēdētājs Voldemārs Zamuels, tā Arveds Bergs sociāldemokrātu spiediena dēļ tika atstumti no Latvijas valsts konstituēšanās. Viņu gan ieceļ par Tiesu palātas priekšsēdētāju, taču 1919. gada pirmajās dienās, iebrūkot lieliniekiem, A. Bergs ar sievu Martu bēga uz Angliju, no kurienes Z. A. Meierovics viņus izsauca uz Parīzi, piedalīties Miera konferences sastāvā.
1919. gada oktobrī Arveds atgriezās Rīgā un jau 9.novembrī piedalījās Baltijas valstu konferencē Tērbatā kā Latvijas delegācijas vadītājs. 8. decembrī, kad pēc angļu spiediena tika sastādīts trešais K. Ulmaņa kabinets, A. Bergs ieņēma iekšlietu ministra posteni. Tas ir jaunās Latvijas vissmagākais laiks, kad karo Kurzemē un Latgalē, siro laupītāji un sarkangvardu bandas, kad jāorganizē valsts iekšlietu pārvaldes aparāts un – Satversmes sapulces vēlēšanas. A. Bergs faktiski noorganizē visas valstij nepieciešamās pārvaldes struktūras, piedevām dīglī apspiež pretebreju nemierus Rīgā, Daugavpilī un Rēzeknē. Tie, kas viņu apvaino antisemītismā, lai palasa A. Berga runas stenogrammu 1920. gada 3. jūlija Satversmes sapulces sēdē. Biežajās K. Ulmaņa prombūtnes reizēs A. Bergs vada valdības sēdes.
1920. gada 1. jūnijā valsts varu nostiprinājusī K. Ulmaņa ceturtā valdība krīt.
Sociāldemokrāti kopā ar Latgales deputātiem sacēlās sakarā ar 100 ha zemes atstāšanu grāfam Molam Višķu muižā. Tas ir lauksaimniecības ministra Hugo Celmiņa lauciņš un savā aizstāvības runā viņš neuzmanīgi ieminas par “latgaliešu atpalicību meža lietās”. Ar to pietiek, lai kabinets kristu.
A. Bergs dibina biedrību “Bezpartejiskais nacionālais centrs”, kura sastāvā viņš un seši domubiedri iesoļo Saeimas namā. Viņu ievēl Satversmes izstrādes komisijā. A. Bergs panāk, ka uz balsošanu plenārsēdē liek tautas vēlēta prezidenta variantu ar paplašinātām pilnvarām.
Sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns pierunā zemsavieti Oto Nonācu ar biedru grupu izgāzt A. Berga variantu – lai K. Ulmanis netiktu par prezidentu, jo O. Nonācs ar viņu ir sastrīdējies. Ar 70 balsīm pret un 67 par stipra prezidenta variantu Satversmes sapulce noraida; nobalso par bezspēcīgu, parlamenta ievēlētu…
Vēlāk, savā jaundibinātajā laikrakstā “Latvis” A. Bergs publicēja vēsturisko ievadrakstu “Bet tā neiet…”. Proti pie “bezzobaina” prezidenta Saeima nespēj vienoties par valdības sastāvu. Kā gan varētu, ja 1.Saeimā iekļuvušas 12 partijas un 5 vieninieki! Tā būs arī turpmāk. Reizēm valdības kritīs divreiz gadā; jaunu veidošana vilksies mēnešiem. A. Bergs “Latvī” bez žēlastības kritizē biežo bezvaras stāvokli, tirgošanos ar deputātu balsīm, ko varētu novērst, ja Valsts prezidentam būtu tiesības atlaist konfliktējošu likumdošanas instanci. Viņš vairākas reizes iesniedz Satversmes grozījuma projektus, kurus 1933. gada beigās pārtver K. Ulmanis un plānotā apvērsuma priekšvakarā uzdod par saviem. Sociāldemokrāti stipru prezidentu noraida un tā faktiski paraksta sev politisku nāvesspriedumu.
