Kuldīdznieki par Artusu, alūksnieši par Jutu? Egils Līcītis: Cīņas karstumā 16
Uz Dziesmu svētkiem no provinces sabraukušie radi, draugi, paziņas tauru skaņās vilka tādu meldiju. Ko jūs Rīgā sakāt par Kaimiņu? Mēs, kuldīdznieki (sēļi, jaunieši utt.), tikai par Artusu! Un no otras puses atbalsojas eho – mēs, alūksnieši (lībiešu krasts, taurupieši utt.), vienprātīgi par Jutu! Tā dāma no azbesta! Līdz ar to iezīmējas sociologu anketēšanā vēl neatklāta tendence, ka jaunuzņēmumiem būs pa spēkam salasīt daudz balsu, uzvarēt un vest Latviju pretī rītausmai, kamēr pie varas pārāk ilgi uzturējušies kungi un dāmas labākajā gadījumā būtu atstājami kā mumificējušās muzejiskas vērtības, jo karstasinīgāko vēlētāju noskaņojums ir – balsot par valdošajiem? Neparko! Un tas ir masu, nevis kādu tviterburbuļu viedoklis.
Tomēr līdz 6. oktobrim gana ūdeņu aiztecēs, līdz noskaidrosies, kuru partiju ofisos vēlēšanu naktī ēdīs kliņģeri un kuros krimtīs sausu garoziņu un lies gauži rūgtas asaras. Latviešu vēlētājs pēc dabas ir konservatīvs, un, vēl pēdējos soļus mērojot pretī izvēlei balsošanas iecirknī, pārliecinātāko pārmaiņu piekritēju nepametīs dīvainā sajūta – paga, vai tik es nepērku kaķi maisā. Advokāts Gobzems būtu foršs premjers, bet vai cilvēkam, kas kandidē uz augstu Ministru prezidenta vietu, nevajadzētu būt pastrādājušam par, piemēram, Latvijas Bankas prezidentu (ak, nē, misējās). Vai kandidātam nevajadzētu būt ar pieredzi lielas valsts kapitālsabiedrības vadībā (oi, arī ne). Vismaz sēdējušam pilsētas vadītāja krēslā – atkal šķībi. Visur, kur vien griezies, priekšā slaveni baņķieri, dzelzceļa šefi, pašvaldību galvas ar gariem apsūdzību rakstiem. Šais aprindās premjera kandidātu vairs nemeklējiet! Kur gan gaidāmi pārmaiņu nesēji, ja pat baptistu draudžu virsganam metas virsū ar dedzinošu pletdzelzi!
Pašlaik partiju cīņas karstumā, kur politiķu ķermeņa temperatūra paaugstinājusies līdz 40 grādiem, skaidri sadzirdami belzieni, ar kādiem mīca vecos politiskos spēkus. Valdošajiem būšot jāmaksā cena par slikti kārtotām valsts lietām un ka tie nemākulīgi saražojuši politisko brāķi. Gobzema, Bordāna vai Pavļuta stāstus par valdošo postu ilustrē gan ar mutiskiem draudiem, gan pie notāra apstiprinātiem dokumentiem, kurus rīt vilkšot dienasgaismā un kuri esot tik pamatīgi, faktiem pārbagāti kā protokols. Bet nez vai taisnība vērotājiem, kas apgalvo, ka valdošie turas pretī kā memļaki, kam dzīslās tek rūgušpiens. Pieklājīgi vērtējot – “vecās sejas” stoiski panes triecienus. ZZS atbildības valdībā cilvēki pēc labākās sirdsapziņas caurām dienām nostrādājušies no 9 līdz 16. (Saeimieši pašlaik pelnītā atpūtā uz visu vasaru.) Arī par Ministru prezidentu Māri Kučinski var teikt – viņš labi vada savu laivu. Ja, piemēram, Rīgā ieradies Eiropas Centrālās bankas prezidents Prodi netiekas ar mūsu Valsts prezidentu un premjeru, jo lāgā nav par ko runāt, tas nenozīmē, ka Latvijas amatpersonu zema starptautiskā autoritāte sevišķi saasina vēlētāju modrību “par šiem nebalsot”. Rīgā iebraucis OECD vadītājs Gurija saka – savediet taču beidzot kārtībā savu tieslietu sistēmu! Ak, arī tas simtām reižu teikts un atkārtots. Valdīšanai vairs ne silts, ne auksts, ka trešās varas zars satrunējis. Nu ko valdošajiem iekšpolitiski pārmet? Melošanu? Ikviena valdība, pat Savienoto Valstu administrācija, melo un krāpjas kā lielās lietās, tā sīkumos. Mūsu valdība, diplomātiski izsakoties, nekad neizvairās no tiešā ētera. Ikviens pakritizētais ministrs spējīgs divas nedēļas no vietas lasīt referātu par nozarē paveikto. Priekšvēlēšanu kampaņām mobilizē ar iztēli un veselo saprātu apdalītākos reklāmistus, pildās krājkases cūciņas, tiek filmēti diapozitīvi, atspoguļojot ZZS, NA un “Vienotības” ieguldījumu valsts pārvaldē. Bet kur pārmetumi dibinātāki? Ka valdība reti kad uzņemas rūpes par valsts un vienkāršo cilvēku vajadzībām – valdības vīri grib tikai darīšanas ar cilvēku nodokļos samaksāto naudu. Bet to tērē bezatbildīgi un nerezultatīvi. Mums, teiksim, ir tā laime dzīvot (kāds reiz bija saskaitījis) 11 drošības un kārtības sargāšanas iestāžu uzraudzībā. Tajā pašā laikā noziedzīgas personas netraucēti tramdī ģenerālprokurora suni un ielien SAB ģenerāldirektora dzīvoklī. Ķert spiegus un vajāt korumpantus izrādījies pārāk grūts uzdevums drošību un tiesības sargājošām instancēm.
