Elīna stundas laikā salasa 1100 kailgliemežu. Kā Pāvilostā cīnās ar dārznieku ļaunāko murgu – kailo Spānijas kaitnieku 1
“Tas ir pilnīgs trakums un nebeidzama cīņa jau astoņu gadu garumā,” atzīst pāvilostniece Ella Mūrniece, kura līdzīgi kā daudzi citi dārzu saimnieki Latvijā cīnās ar apmēros nelielo, taču nejauko kustoni – Spānijas kailgliemezi.
Augusta vidū tiem sākas aktīvākais pārošanās laiks, kas turpinās apmēram mēnesi. Pēc tam – olu dēšana.
Tāpēc ir īstais laiks rīkoties, lai ierobežotu šo kaitnieku izplatību, turklāt tas jāveic kompleksi, sadarbojoties visām atbildīgajām instancēm.
Spānijas kailgliemeži Latvijā atrasti daudzviet: pirmo reizi tie konstatēti 2009. gadā Pastendē, pēc tam 2010. gadā Jelgavā. Vislielākajās platībās tie sastopami Jelgavā un Jelgavas novadā. Kopumā suga ir ieviesusies jau 20 pašvaldību teritorijās (2017. gada dati).
Viensētās ar tiem katrs cīnās, kā prot, piemēram, Pāvilostas iedzīvotāja Elīna kopā ar meitu sētā, kā arī piemājas laukos un pļavās vienā vakarā stundas laikā salasot vismaz 1100 kailgliemežu.
Tie tiekot iznīcināti gan mehāniski, gan ar sālsūdeni, palīdzējis arī amonjaks. Pāvilostas iedzīvotājs Egils Lapinskis nelūgtos viesus vilinot uz speciālām barotnēm, kur ik rītu vienuviet tos savācot.
“Uztaisu speciālas piebarošanas vietas, vecas puķes vai ko tamlīdzīgu, kas tiem patīk, un tad viņi nāk. Rekords bijis uz pieciem kvadrātmetriem 442 gliemeži,” LTV sižetā stāstīja E. Lapinskis. Ella Mūrniece izmēģinājusi dārgos, veikalos nopērkamos preparātus, bet viņas kaimiņiene Baiba Blaubārde savulaik pat speciāli iegādājusies skrējējpīles, lai tās apēstu gliemežus, taču nākamajā dienā pīles nobeigušās.
Viņasprāt, iemesls bijusi pārēšanās. “Agrāk kādu atsevišķu gliemi redzēju, nošausminājos, bet tagad ir tiešām daudz. Reizēm ejot žļerkst zem kājām,” televīzijai stāstīja Pāvilostas iedzīvotājs Ģirts Vagotiņš-Vagulis.
Kailgliemeži apsēduši arī citas Latvijas vietas, piemēram, Baldones novada iedzīvotāja Dace Bilkēviča teic, ka šie nelūgtie ciemiņi pa viņas zemi vazājoties trešo gadu.
“Sākotnēji tos neuzskatīju par kaitēkļiem – daba ir bagāta ar visādiem īpatņiem. Tikai pēcāk sapratu, cik tie ir bīstami.
Kopš pagājušā gada tos sāku lasīt un iznīcināt – salasītajiem uzkaisu sāli un glumo masu ieroku dziļi zemē. Šopavasar šie ļaundari noēda visus manus iestādītos kabaču un ķirbju stādus… Vajadzēja pirkt jaunus. Kā tie iekļuvuši manā dārzā? Iespējams, ar stādiem – audzētavās iegādājos košumkrūmus, arī tūjas.
Man ir vairāk nekā hektārs zemes, un, lai gliemežus nolasītu, paiet trīs stundas rītos un tikpat vakaros. Tas jādara regulāri. Mitrā laikā pielasu pat piecu litru kanniņu, sausās dienā apmēram 0,7 litru burciņu. Lasu ar gumijas cimdiem rokās, jo gliemežu gļotas ir grūti notīrīt…”
Ko iesaka speciālisti?
Efektīva kailgliemežu ierobežošanas metode – teritorijas pļaušana un zāles savākšana, kā arī komposta veidošana slēgtās tvertnēs. Šos kaitēkļus var arī slīcināt, taču šķidrumam ir jāsatur vielas, kas veicina gliemežu noslīkšanu – 1% vara (vara sulfāts) vai 10% vārāmā sāls šķīdums.
Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns Latvijas Radio raidījumā “Kā labāk dzīvot” ieteica kailgliemežus ievilināt zemē ieraktā šālītē, kas piepildīta ar alu un pārklāta ar viļņotu virsmu, pa kuru kailgliemeži var līst.
Tie pulcējas tur, kur ir noēnojums un mitrums, – tāpēc to vajadzētu darīt dārza mitrākajā vietā.
Speciālists piemetināja, ka šis paņēmiens būs iedarbīgs tikai tad, ja kailgliemežu invāzija dārzā nav milzīga. Ja kailgliemežu ir krietni vairāk, kaitēkļu vienkārša nolasīšana ar rokām vai “cienāšana” ar alu nederēs.
“Var mēģināt tos iznīcināt ar vara un dzelzs preparātiem granulu veidā. Ir viens bioloģiskais preparāts, kas satur parazītiskās nematodes,” ieteica Svilāns, piebilstot, ka šo preparātu var mēģināt iebarot, pievilināšanai izmantojot alu, kam līdzekli apber apkārt.
Dabas aizsardzības pārvaldes Savvaļas sugu aizsardzības nodaļas vadītājs Jēkabs Dzenis LTV raidījumā akcentējis, ka Spānijas kailgliemežu invāzija nav vēlama nedz dārzā, nedz savvaļā, jo šis kaitēklis ir visēdājs. “Ja kailgliemezis ir ienācis mūsu dārzā, tas izēdīs dārzeņus, krāšņumaugus un jebko.
Dabiskā vidē tas ēd dabiskās augu sugas, arī sliekas, citus gliemežus, kā arī var pārnēsāt dažādus slimību ierosinātājus.”
Speciālists iesaka – pēc salasīšanas kailgliemeži noteikti ir jāiznīcina, pāršķeļot tos ar kādu priekšmetu vai ievietojot desmit procentu vārāmā sāls šķīdumā.
Vēl viens variants ir iemest kailgliemezi ugunskurā. Tāpat var veidot “lamatas”, zemē ierokot kādu bļodiņu vai burciņu, ko pielej ar alus un vārāmā sāls maisījumu, kas pievilinās gliemežus.
Plāns izstrādāts, bet netiek īstenots
Daugavpils Universitātes Dabas izpētes un vides izglītības centrs 2018. gadā izstrādājis “Sugas izplatības ierobežošanas plānu” (tapis projektā “Datu ieguve par invazīvo sugu Spānijas kailgliemezi (Arion lusitanicus) Latvijā”.
Tajā arī atzīts, ka Spānijas kailgliemezim Latvijā nav ar normatīvajiem aktiem noteikts invazīvas sugas statuss un karantīnas organisma statuss. Tas nevienam īpašniekam vai institūcijai neuzliek par pienākumu veikt sugas skaita un izplatības ierobežošanas pasākumus.
Nav arī pamatojuma pieprasīt un tāpēc arī piešķirt finansējumu. Plānā sīki aprakstīts, kā nodrošināties pret šī kaitēkļa izplatību, kā to ierobežot.
Tātad ierobežošanas plāns izstrādāts, bet kāpēc netiek īstenots? Plāna vadītāja Digna Pilāte: “Problēma tāda, ka šis plāns nav saistošs, ir tikai informatīvs. Līdz ar to atbildīgās iestādes, kas to saņēmušas, vai nu nesteidzas, vai arī pat nav lasījušas…”
Jānosaka par invazīvu
Tomēr arī šāds speciālistu izstrādāts plāns ir pietiekami svarīgs dokuments, lai kalpotu par pamatu šīs sugas noteikšanai par invazīvu. Ko tas dotu? Invazīva suga ir tāda citzemju suga, kuras izplatīšanās apdraud bioloģisko daudzveidību un vietējās sugas. Tā spēj ātri savairoties, sekmīgi izplatīties un izkonkurēt vietējās sugas.
Marita Horna, biedrības “Pāvilostas kultūrvēsturiskais vides centrs” vadītāja: “Mana pļava 2 ha platībā ir pilna ar šiem gliemežiem, domāju, ka vajadzēs to apstrādāt ar ķīmiju, citu iespēju neredzu…”
Viņa uzskata, ka cīņā ar Spānijas kailgliemezi mazdārziņu un piemājas saimniecību īpašniekiem, arī lielsaimniecību (gliemezis ēd arī rapšus, kartupeļus, kukurūzu, zemenes), steidzami palīgā būtu jānāk valsts institūcijām, ar likumu nosakot šo sugu par invazīvu.
Tas ļautu noteikt kompetences un atbildību, kā arī atvieglotu piekļuvi ķīmiskajiem apkarošanas līdzekļiem un paredzētu kompensācijas par radītajiem postījumiem. Viņa par bīstamo situāciju esot informējusi Zemkopības ministriju.
Virzība lēna
Latvijas Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja Agita Hauka ar iesniegumu vērsusies Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM), aicinot izstrādāt saistošus normatīvos aktus, lai ierobežotu šīs sugas izplatību.
VARAM Dabas aizsardzības departamenta direktora vietniece Ilona Mendziņa paskaidroja, ka ar Daugavpils Universitātes plānu esot iepazinušies, virzība esot, bet tā notiekot ne tik ātri, kā gribētos – jāsaskaņojot ar Eiropas Savienības instancēm.
Viņa arī ieteica interesēties Valsts augu aizsardzības dienestā (VAAD), kā tiek veikta uzraudzība stādu audzētavās un citās vietās, kur ievesti stādi no ārzemēm, jo šie ir vieni no galvenajiem kailgliemežu izplatības sākuma ceļiem.
Taču no VAAD es saņēmu ziņu, ka viņu uzdevums ir veikt pārbaudes, lai atklātu augu karantīnas bīstamas augu slimības, pārliecinātos par auga pasi (dokuments, kas apliecina, ka pavairojamais materiāls ir pārbaudīts, brīvs no kaitīgajiem organismiem un atbilst kvalitātes prasībām), nevis meklēt stādos kailgliemežus…
Toties A. Svilāns ir apņēmības pilns: “Esam pašvaldībām izsūtījuši Daugavpils Universitātes sagatavoto kailgliemežu ierobežošanas plānu (to var arī atrast internetā), gatavojam iesniegumu, lai šo sugu noteiktu par invazīvu.
Ar šo kaitnieku jācīnās kopīgiem spēkiem, tāpēc rosināšu pašvaldībām sadarboties, panākt, lai visi vienlaikus, kompleksi cīnītos par gliemežu ierobežošanu.
Piemēram, pašvaldības varētu centralizēti iepirkt apkarošanas līdzekļus.” Nākamnedēļ A. Svilāns došoties uz Pāvilostu, lai raudzītu situāciju uz vietas.
Tikmēr kailgliemezis nestāv uz vietas, divu stundu laikā ir spējīgs pievārēt pat septiņus metrus…
Iekarojis visu Eiropu
* Pēc pamatizcelsmes Spānijas kailgliemezis ir Ziemeļspānijas un Rietumfrancijas suga. Sastopams mežos, pļavās, dārzos, dzīvžogos un dažādos mitrājos.
* Pirmo reizi ārpus dabiskā areāla sastapts 1972. gadā Austrijā. Strauji izplatījies ārpus sava sākotnējā areāla un šobrīd ir sastopams gandrīz visā Eiropā, kur kļuvis par vienu no bīstamākajiem lauksaimniecības kaitēkļiem.
* Nejaukt ar līdzīgiem – milzu kailgliemezi vai īpaši aizsargājamo tumšo kailgliemezi –, kas klāti ar tumšiem raibumiem. Spānijas kailgliemezim sānā salīdzinoši netālu no ragiem atrodas elpatvere. Tas ir hermofrodīts – spēj gan pašapaugļoties, gan savstarpēji pāroties. Garumā gliemezis var sasniegt pat 15 centimetrus, tā krāsa mēdz variēt no oranžas līdz brūnai. Sugas dzīves ilgums ir gads, bet viens gliemezis aiz sevis sezonā var atstāt līdz 500 olu.
Ja pamani, ziņo!
Šogad Dabas aizsardzības pārvalde Latvijā apstiprinājusi vismaz 13 jaunas Spānijas kailgliemeža atradnes (katru dienu jaunas nākot klāt), un tas liecina, ka šis nevēlamais viesis Latvijas dabā izplatās ļoti strauji.
Pētnieki aicina iedzīvotājus ziņot par jauniem gadījumiem, rakstot dabasdati.lv, kā arī paziņojot Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra augkopības speciālistiem vai Dabas aizsardzības pārvaldei.
