Cīņas ap Ahileja papēdi 0
20. marta vakarā Amsterdamas koncertzālē “Concertgebouw”, nerimstot ovācijām un klātesot Nīderlandes karaliskajai ģimenei, Mariss Jansons īpašā koncertā atvadījās no Amsterdamas Karaliskā “Concertgebouw” orķestra galvenā diriģenta posteņa.
“Ja es pamestu Bavārijas Radio simfonisko orķestri un paliktu Amsterdamā, es nodotu Minhenē palikušos, jo bez manis viņiem būs ļoti grūti cīnīties tālāk par jauno zāli,” šādi pirms kāda laika Maestro pamatoja šo savu lēmumu, neslēpjot, ka tā bijusi ļoti smaga izšķiršanās. Izcilais diriģents jau gadiem neatlaidīgi cīnās par jaunas koncertzāles izbūvi Minhenē. Tās nepieciešamība kā viena no Marisa Jansona prioritātēm spilgti izskanēja arī 2013. gadā, viņam saņemot prestižo Ernsta fon Sīmensa mūzikas balvu par īpašiem sasniegumiem mūzikā. Toreiz diriģents balvu – 250 000 eiro – novēlēja jaunas koncertzāles būvniecībai Minhenē.
Minhene jau sen ir pazīstama ar savām mūzikas tradīcijām – tā ir arī komponistu Riharda Štrausa, Karla Orfa un Karla Hartmana dzimtā pilsēta. No Minhenē rezidējošiem orķestriem pasaulē atzītākie ir Marisa Jansona vadītais Bavārijas Radio simfoniskais orķestris (BRSO), Minhenes Filharmonijas orķestris un Minhenes Simfoniskais orķestris. Piemērotas, augstas akustiskās kvalitātes koncertzāles trūkums ir Ahileja papēdis tiem visiem. Pasaulslavenais BRSO Minhenē šobrīd nemitīgi ceļo no vienas zāles uz citu, un šī situācija sagādā krietnas galvassāpes repertuāra izveidē, nemaz nerunājot par ikdienas praktiskajām nepieciešamībām. Viena no galvenajām BRSO mājvietām Minhenē ir Herkulesa zāle. Tās ēka ar 1270 sēdvietām tika atklāta 1953. gadā, un tas noteikti nav pietiekams vietu skaits, lai uzņemtu visus skatītājus. BRSO direktors Nikolass Ponts uzsvēris, ka šis apstāklis padara par neiespējamu repertuārā iekļaut vēlā romantisma posma lielās simfonijas. Problēmas ir arī ar otru BRSO mājvietu – 20. gadsimta 80. gados celtajā “Gasteig” zālē klupšanas akmens ir akustika. Kā atgādinājis izdevums “Süddeutsche Zeitung”, amerikāņu komponists un diriģents Leonards Bernsteins 1985. gadā pēc atklāšanas koncerta vien esot spējis bilst: “Nodedziniet to!”
Tādēļ daudziem šobrīd šķiet nepieņemama Minhenes domes vēlme jaunas zāles celtniecības vietā restaurēt jau esošo “Gasteig”. “Tajā mūziķi nevar viens otru sadzirdēt, pūtēji nedzird solistus, kuri spēlē priekšā. Savukārt Herkulesa zāle ir ļoti veca. Tā nav pievilcīga vide. Ja arī tās akustika nav tik slikta, tad tur iespējams spēlēt tikai nelielu repertuāru. Tas ir tikai pašsaprotami, ka orķestrim nepieciešama vieta, kur justies kā mājās,” situāciju raksturojis Mariss Jansons. “Gasteig” renovācija, kuru plānots sākt 2020. gadā, un ar to saistītie nākotnes plāni varētu krietni vien ietekmēt Minhenes kultūras vidi. Minhenes filharmoniķi, kuru galvenā mītne ir šī zāle, uz ilgāku laiku kļūtu par “ceļojošo” orķestri. Ja orķestris sāktu koncertēt Herkulesa zālē, tā auditorijai tur nemaz nepietiktu vietas. Izskanējušas bažas, ka, iespējams, vienu no orķestriem vajadzētu pārorientēt uz kādu no pilsētas pievārtes koncertzālēm. Bažas ir arī par to, ka, atklājot jauno zāli, tās darba grafiks būs ļoti saspringts, padarot gandrīz neiespējamu viesorķestru uzstāšanos. Līdzās vēl atklāts paliek jautājums par to, kāda loma atjaunotajā koncertzālē tiks piešķirta BRSO un vai tas beidzot atradīs savu pastāvīgo mājvietu. Daži uzskata, ka iemesls pilsētas varas lēmumam izšķirties par “Gasteig” renovēšanu varētu būt arī saistīts ar apstākli, ka Minhenes filharmonija pieder pilsētai, savukārt BRSO ir valsts institūcija, līdz ar to pilsētai par to nav īpašas intereses.
M. Jansons ir kaismīgākais cīnītājs Minhenes koncertzāles jautājumā. Diriģenta neapmierinātība ir pašsaprotama, jo viņa vadītais orķestris ir viens no atzītākajiem pasaulē. Arī viņš pats titulēts kā šā brīža spilgtākais aktīvais diriģents pasaulē. Loģiski, ka izcila orķestra sniegums iet roku rokā ar nepieciešamību pēc atbilstošas koncertzāles.
