Grāmatas bērniem par karu autori: “Cīnāmies pret dziļo tumsību” 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izdevniecība “Liels un mazs” latviešu valodā laidusi klajā jau daudzās valodās tulkoto ukraiņu autoru Romanas Romanišinas un Andrija Lesiva bilžu grāmatu bērniem “Karš, kurš pārvērta Rondo”. Grāmatu no ukraiņu valodas tulkojis Māris Salējs, un visi ieņēmumi no pārdošanas tiks ziedoti Ukrainas atbalstam.
“Latvijas Avīze” sarunājās ar abiem māksliniekiem, kuri dzīvo un strādā Rietumukrainas nozīmīgākajā pilsētā Ļvivā.
Kā šobrīd rit dzīve Ļvivā?
Andrijs Lesivs: Par spīti uzlidojumiem, kas notiek bieži, Ļviva ir pārpilna pozitīvas enerģijas, šeit ir brīnišķīgi dzīvot un justies kā daļai no šīs enerģijas, no šejienes kopienas. Šeit ir ļoti daudz bēgļu, bet ir arī jauna tendence, daudzi iedzīvotāji atgriežas Harkivā un Kijivā, notiek nepārtraukta kustība. Atgriežas tie, kuriem ir mājas, kur atgriezties. Ļvivā cenšamies dzīvot normālu dzīvi, strādāt, dzert kafiju, apmeklēt muzejus… Taisnība, laiku pa laikam atskan trauksmes sirēnas, tad dodamies slēpties uz patvertnēm, sagaidām uzlidojumu beigas un nākam laukā, turpinām strādāt.
Romana Romanišina: Eksplozijas dzirdam bieži. Ļvivas pilsēta ir ļoti nozīmīgs simbols, domāju, ka krievi mūs ienīst vēl vairāk nekā Kijivu, mūs saukā par banderiešiem, nacistiem… Tiek nogalināti cilvēki, bet, neraugoties uz to, mums, ukraiņiem, ir izturība, zinām, kā cīnīties, zinām, kā gaidīt. Saprotam, ka viņi vēlas iebiedēt, grib, lai pametam valsti, kļūstam par bēgļiem. Krievi jau nemaz nesaprot, kāpēc vēl joprojām atrodamies savā valstī, kāpēc mums nav bail, kāpēc joprojām cīnāmies. Domāju, ka tas ir mūsu spēks.
Abi esat rakstnieki un grāmatu ilustratori, kā radās grāmata “Karš, kurš pārvērta Rondo”?
A. Lesivs: Kopā strādājam jau piecpadsmit gadus, kopš laika, kad vēl bijām studenti Mākslas akadēmijā. Tagad gan esam sadalījuši pienākumus: Romana veido ilustrācijas, un es strādāju ar tehnisko pusi, tekstus gan rakstām kopā, kopējā dokumentā. Mums patīk apzīmējums darbs duetā, tiešām – gan teksts, gan ilustrācijas top kā kopējs projekts.
R. Romanišina: Šo grāmatu radījām pirms astoņiem gadiem, jau pēc Krimas okupācijas un Krievijas agresijas Donbasā. Šī grāmata ir mūsu, pilsoņu un mākslinieku, atklāta un emocionāla reakcija par to, kā mainījās mūsu un mūsu valsts dzīve. Toreiz tik daudzi zaudēja savas mājas, daudzi tika nogalināti, mūsu draugus iesauca armijā… Mēs, pieaugušie, sapratām, ka pienākusi jauna realitāte, bet īsti neviens nezinājām, kā par notiekošo runāt ar bērniem. Bērni ir gan visneaizsargātākā, gan jūtīgākā sabiedrības daļa, taču vienlaikus viņi visu saprot, notiekošo sajūt vēl dziļāk nekā pieaugušie. Kopā ar draugiem sapratām, ka radusies problēma: nav nevienas ukraiņu grāmatas, kas par karu pastāstītu tieši bērniem. Protams, zinājām, ka pasaulē izdots daudz bērnu grāmatu par karu, bet tās tomēr bija par citu zemju, svešu karu pieredzi. Vienlaikus negribējām stāstu pilnībā marginalizēt un tāpēc darbā izmantojām visā pasaulē atpazīstamus simbolus.
Grāmatā atklājām arī paši savus pārdzīvojumus, to, cik neaizsargāti, trausli, jūtīgi jutāmies toreiz un jūtamies arī tagad. Šo jūtīgumu atklājot, mūsu grāmatas galvenie varoņi veidoti no pavisam trausliem, neizturīgiem materiāliem: tos viegli ievainot, viegli nogalināt, viegli iznīcināt – no papīra, stikla un baloniem. Rondo prototips, protams, ir mūsu valsts, tā ir izdomāta pilsēta, kuru mēs visi mīlam un vēlamies aizsargāt.
Grāmata apliecina, ka trauslums nenozīmē vājumu, ka ir jācīnās par mājām, par to, ko tu mīli, turklāt jācīnās visiem kopā, jo tikai kopībā ir spēks. Šo vienotības spēku vēlējāmies uzsvērt īpaši, jo tieši tas glābj ukraiņus, glāba pirms astoņiem gadiem, un tas ir spēks, kas palīdz cīnīties pašlaik.
Grāmatā gaisma uzvar tumsu. No kurienes rodas šis pasaules apbrīnotais ukraiņu iekšējais spēks, vienotība un varonība?
R. Romanišina: Cīņa starp gaismu un tumsu laikam gan ir vissenākā metafora karam, cīņa starp labo un ļauno nāk no Bībeles. Kad sākās karš, tad jau patiesībā neko citu vairs nebija iespējams lasīt kā tikai Bībeli un tur meklēt atbildes.
Cīņa starp gaismu un tumsu saprotama visiem – tā pazīstama visām tautām, visās valodās, visās kultūrās. Tā ir cīņa, kas skaidri parāda, par ko notiek karš arī pašreiz. Mēs tiešām tā jūtamies – mūsu cīņa ir pret dziļo tumsību, kura vēlas mūs iznīcināt, iznīcināt visu ap mums. Turklāt gaisma ir simbols arī garīgai gaismai, simbols reformām, izglītībai, kultūrai, mākslai un mīlestībai.
A. Lesivs: Runājot ar bērniem, nevajag pieņemt kādus tabu jautājumus, ieskaitot pat tik grūtus kā karš. Ir nepieciešams izvēlēties pareizos vārdus, un, mūsuprāt, pareizā ir metaforu un simbolu valoda, tāpēc šajā grāmatā lietojam metaforu par gaismu. Turklāt gaismas mašīna strādā tikai tad, ja visi darbojas kā saliedēta vienība, kopēja mērķa vārdā darot savu darba daļu. Tieši tas pats pašlaik notiek mūsu valstī – katrs dara savu darba daļu, kopā esam milzīga gaismas mašīna.
Pirms kara Rondo auga ziedošas puķes, reālajā pasaulē Harkivā pirms dažām dienām tika iznīcināta Ukrainas vienīgā augu banka.
R. Romanišina: Ziedi grāmatā simbolizē mūsu vērtības, tas ir simbols mierīgai dzīvei. Augi ir ļoti trausli, bet vienlaikus spēcīgi – tieši tikpat spēcīgi, cik ukraiņu griba saglabāt savu kultūru un identitāti. Šobrīd krievi iznīcina mūsu kultūru, ēkas un muzejus, viņi grib iznīcināt mūsu atmiņu, vēsturi, identitāti. Jā, tā ir liela problēma, viņi iznīcināja augu banku un zog graudus no noliktavām, viņi aiz sevis atstāj izdegušu tuksnesi. Rondo ziedi tagad tiešām simbolizē vēl daudz vairāk nekā agrāk.
Kara sākumā Putins mēģināja skaidrot, ka tāda ukraiņu kultūra nemaz nepastāv. Kas ir tas, kas ukraiņu kultūru atšķir no krievu kultūras?
A. Lesivs: Tas ir ir absolūti atšķirīgs pasaules uzskats, to var saukt arī par dzīves filozofiju – krievi pakļaujas nāvei, viņi pielūdz nāvi. Turklāt – ne tikai paši ir ciešā saistībā ar nāvi, viņi vēlas iznīcināt visu ap sevi. Ukraiņu kultūras pamatā ir “световлєт” – gaisma, ukraiņi vēlas dzīvot, pielūdz un cenšas saglabāt dzīvību. Starp abu tautu dzīvesziņu ir milzu atšķirība.
R. Romanišina: Jāpiebilst, ka Krievija ir impērija, gadsimtiem ilgi krievi mēģinājuši ukraiņus pakļaut, likt aizmirst, kas mēs esam. Taču mēs neesam vergi, esam cīnītāji, un tieši to pašlaik pierādām visai pasaulei. Krievi vēlētos mūs iznīcināt, bet ir sens teiciens: “Viņi vēlas mūs apglabāt, bet nesaprot, ka esam sēklas.” Krievi nekad nav sapratuši mūsu spēku. Viņi mēģināja krievu valodu padarīt par dominējošo Ukrainā, bet tagad pieredzam, cik spēcīgi attīstās ukraiņu valoda, tā atjaunojas. Valoda definē, kas esam, un ukraiņu valodas saglabāšana un attīstība ir viens no valsts aizsardzības jautājumiem. Mēdz teikt, ka krievu un ukraiņu valodas ir līdzīgas, bet, manuprāt, tā nav. Mūsu valoda ir līdzīga poļu valodai, krievi nevar saprast, ko mēs ukrainiski runājam.
A. Lesivs: Krievi mēdz teikt, ka esam slāvu brāļu tautas, bet tā nav taisnība. Krieviem jau nav pat pašiem savas tautas vēstures, viņi vēlas nozagt mūsu vēsturi un teikt, ka tā ir viņējā.
Vai kara laikā iespējams veikt radošu darbu?
Mums ir stipra ticība, ka šis karš beigsies ar Ukrainas uzvaru, citas iespējas jau nemaz nav. Mēs turpinām savu ikdienas darbu, piemēram, remontējam savu dzīvokli, liekas pareizi kaut ko būvēt, jo krievi tik daudz iznīcina. Šis mazais būvniecības darba process ļauj sajust, ka vismaz kādu daļu no mūsu dzīves varam kontrolēt mēs paši.
R. Romanišina: Mūsu mugursomas ir sakārtotas un stāv gadījumam, ja būs jāevakuējas, esam sapakojuši arī ģimenes fotogrāfijas, tā ir mūsu lielākā vērtība, jo jāpatur prātā, ka mājās varam arī vairs neatgriezties. Apmēram tāda te rit dzīve, šajā haosā mēģinām atrast savu vietu, pie tā nevar pierast, bet iespējams pielāgoties. Ir bail dzīvot tikai pa pusei, gaidot, kad beigsies karš, turklāt šis laiks ievilksies daudz ilgāk, nekā to spējām iedomāties. Ilgi bija grūti koncentrēties un zīmēt, bet tagad šo laiku esam pieņēmuši. Par spīti karam, visām notiekošajām šausmām, jūtam, ka nepieciešams sevi attīstīt, lasīt, radīt. Karš atņem mūsu garīgo un fizisko spēku, bet vienlaikus saprotam, ka ir jādzīvo mūsu vienīgā dzīve, jo nezinām, vai būs iespējama rītdiena. Tādēļ jāizbauda tas, ko sniedz šodiena.
Ir ļoti smagi justies bezpalīdzīgam. Katru reizi, kad redzu Mariupoles drupas, jūtos bezpalīdzīga, neatrodot veidu, kā izbeigt šīs šausmas, jūtu arī visas pasaules bezpalīdzību. Mariupole ir kļuvusi par krievu pasaules ekrānu, tā ir ārkārtīgi skarba realitāte. Mēs dzīvojam Ļvivā, bet Mariupole sāp tā, it kā būtu nocirstas rokas, Harkiva sāp tā, it kā kāds būtu atņēmis plecus.
A. Lesivs: Mēs tiešām izjūtam mūsu zemi kā sāpošas ķermeņa daļas.
R. Romanišina: Šie ir grūti laiki arī Ukrainas ekonomikai, mums visiem ir jāstrādā, lai cits citam palīdzētu.
A. Lesivs: Tā jūtas lielākā mūsu tautas daļa. Piemēram, tie kas strādāja un maksāja nodokļus, aprīlī tos samaksāja 103 procentu apjomā, tas nozīmē, ka iedzīvotāji nodokļos samaksāja vairāk, nekā bija prasīts.
R. Romanišina: Ir radies daudz vērtīgu mākslas darbu, kas stāsta par karu. Agrāk daudz lasīju par Otro pasaules karu, likās pārsteidzoši, ka bijušas atvērtas mākslas izstādes, mākslinieki ir gleznojuši… Toreiz brīnījos, kā tas iespējams, bet tagad saprotu – dzīve turpinās arī kara laikā.
