Juris Lorencs: Cīņa pret diviem litriem 2
Un tā no nākamā gada 1. septembra Latvijā vairs nevarēs tirgot alkoholu divu litru plastmasas pudeļu iepakojumā. Ļoti gribas cerēt, ka aiz šī Saeimas deputātu lēmuma neslēpjas citi iemesli kā vien vēlme pasargāt jauniešus, kuri ir lielākie plastmasas alus pudeļu cienītāji.
Intereses pēc ielūkojos pasaules statistikā. Nav nekāds noslēpums, ka mēs Latvijā dzeram par daudz. Vismaz mums pašiem tā šķiet, un šāda sapratne jau ir pirmais solis ceļā uz labošanos. Paldies Dievam, mēs vismaz neesam rekordisti. Nemainīgi nu jau vairākus gadus viena no pasaules līderēm alkohola patēriņā ir Lietuva – ap 15,4 litriem tīrā alkohola (100% spirta) uz katru iedzīvotāju, kas vecāks par 15 gadiem. Turpat grozās citas pēcpadomju un Austrumeiropas valstis – Baltkrievija, Moldova, Krievija, Ukraina, Rumānija, Ungārija, Čehija, Slovākija, Polija. Latvija nedaudz atpaliek – “vien” 12,3 litri tīrā spirta uz “dvēseli”. Tieši tikpat daudz izdzer somi, blakus mīņājas franči un igauņi.
Man vienmēr ir šķitis, ka arī es pats alkoholu lietoju mazliet par daudz un par biežu. Liels bija mans pārsteigums, paņemot rokā papīru, pildspalvu un atrisinot pamatskolas grūtības pakāpes teksta uzdevumu matemātikā – cik īsti es izdzeru gada laikā, pārrēķinot alu un vīnu “tīrajā alkoholā”. Izrādījās, ka patiesībā esmu mazāks grādīgo dzērienu cienītājs nekā “latvietis vidējais”. Tad kā gan jūtas tie, kuri izdzer arī atturībnieku normu? Un kādai dzelzs veselībai jābūt, lai to visu varētu “turēt”?
Interesantas kopsakarības atklājās, ieskatoties pašnāvību statistikā. Arī te starp Eiropas valstīm izteikta līdere ir Lietuva – 28,2 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Jau tālu iepakaļ seko Krievija (19,5), Ungārija (19,1) Baltkrievija (18,3), Ukraina un Polija (16,8). Latvija šajā traģiskajā listē starp Eiropas valstīm ir nākamā – 16,2 pašnāvības uz 100 tūkstošiem.
Var piekrist AS “Cēsu alus” mārketinga direktoram Gustavam Zatleram, ka ierobežojumi tirgot alu plastmasas pudelēs vēl neiznīdēs alkoholismu, šeit nepieciešami visaptveroši kompleksi risinājumi. Skaidrs arī tas, ka vienmēr atradīsies cilvēki, kuri šādus ierobežojumus iztulkos vien kā citu veidu alkoholisko dzērienu (piemēram, šņabja, grādīgo kokteiļu vai skārdeņu alus) ražotāju un tirgotāju lobiju. Pat ja tā arī būtu, nevar noliegt, ka katra rīcība, kas samazina alkohola pieejamību, kalpo vispārējam sabiedrības labumam. Protams, ja vien tā ir rūpīgi izsvērta, samērīga un savlaicīga.
Starp citu, labs piemērs visai veiksmīgai cīņai (šoreiz ne pārnestā, bet tiešā nozīmē) ar “zaļo pūķi” ir Krievija. Šajā valstī nu jau vairākus gadus pēc kārtas mērķtiecīgi tiek palielināts alkohola akcīzes nodoklis. Noteikta minimālā cena par puslitru šņabja, kas patlaban ir 190 rubļi, tātad gandrīz trīs eiro. No nākamā gada 1. jūnija Krievijā vairs nedrīkstēs pārdot alu plastmasas pudelēs, kas lielākas par 1,5 litriem. Šādas politikas sekas ir devušas pirmos augļus – aizvadītajos piecos gados alkohola patēriņš Krievijā samazinājies par aptuveni ceturto daļu. Ja jau krievi, kas izslavēti kā pasaules lielākie dzērāji, spēj saņemties, ar ko tad mēs esam sliktāki?
