Cīņa pret diviem ienaidniekiem vienlaikus – armijā esošo sieviešu ikdiena paiet ne tikai cīnoties pret iebrucējiem, bet arī – vīriešu uzmākšanos 153
Ukrainas bruņotajos spēkos dienē aptuveni 60 tūkstoši sieviešu, no kurām 5000 atrodas frontes līnijā, vēsta “The Guardian”.
Kijivā ielas malā todien stāvēja simtiem vīriešu, sieviešu un bērnu, turot rokās rozes un neļķes. Skanēja tautasdziesma un koku ēnā pie baznīcas bija novietots karā bojā gājušās Eleonoras zārks.
Eleonorai bija 34 gadu – viņa bija Ukrainas armijas pulkvede, talantīga futboliste un 14 gadus vecā Timofeja mamma. Viena no 12 karavīriem, kas aizpagājušajā nedēļā tika nogalināta, Krievijas lidmašīnai bombardējot piestāvu daudzdzīvokļu namu.
Viņas bērēs bija tik daudz cilvēku, ka dievkalpojums bija jānotur ārā, lai visiem pietiktu vietas. Eleonoras māte sēdēja krēslā blakus tumšmatainajam, brūnacainajam zēnam Timofejam, kurš izskatījās kā sastindzis, ieraugot tuvojamies katafalku ar mātes zārku.
Irina vaimanādama pieleca kājās, mēģinot skriet pie meitas un cīnoties ar tiem, kas cenšas viņu aizkavēt. Timofejs paslēpās sava patēva Mikola azotē, zēna galva palika tur visu zārka atvēršanas laiku, kamēr vīrietis glāstīja zēna vaigu, cenšoties mierināt.
Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir nogalinātas vairāk nekā 100 ukraiņu karavīres. Ukraina sievietes neiesauc. Katra no viņām brīvprātīgi piedalījās kaujā.
Ukrainas Aizsardzības ministrija veido priekšstatu par sievietēm un vīriešiem, kas cīnās kopā un par vienu mērķi, taču intervijas ar kareivēm un organizācijām, kas par viņām cenšas parūpēties, paver citādu ainu, kas parāda cieņas trūkumu pret sieviešu viedokļiem un ir viens no traucēkļiem, lai tiktu gūti lielāki panākumi kaujas laukā.
Šāda situācija izraisījusi neapmierinātību un dusmas seržantei Nadijai Haranai (27), kura 2017. gadā pievienojās armijai kā radiotehniķe. Viņa vēlējās sasniegt ko vairāk, taču sievietēm ar likumu bija liegts ieņemt vadošus amatus, tostarp kaujas amatus.
Šobrīd vienlīdzība pastāv uz papīra, taču praksē tam ir maz apliecinājumu, sacīja Harana, jo sieviešu vajadzības neesot ne attiecībā uz formas tērpu, ne bruņuvestēm, ne sanitārajām vajadzībām un karjeras attīstību.
“Es teiktu, ka mums ir jācīnās ar diviem ienaidniekiem vienlaikus,” viņa teica. “Viens no tiem ir Krievija. Un otrs – stereotipi un aizspriedumi, ar kuriem saskaramies katru dienu. Un vienīgā vieta, kur es varu teikt, ka es neredzēju šos aizspriedumus, bija tiešajā frontes līnijā, kur visi ir tik aizņemti ar karu, ka nav laika nekam citam.
Runājot par formas tērpiem, sievietēm ir jāiztiek ar vīriešiem paredzētu tērpu nēsāšanu, ko specifiskāku un atbilstošāku sieviešu augumam ir jāiegādājas pašām vai jāmeklē ziedojumos. Harana, kura ir iekļuvusi starp smagākajām cīņām tādās vietās kā Bahmuts un Soledara Doņeckas apgabalā, sacīja, ka viņai ir ceļgala savainojums, jo viņa noguruma dēļ nav spējusi pareizi pārvietoties.
Armijas nodrošinātās bruņuvestes nav paredzētas sievietes ķermeņa formai, tāpēc tās vai nu aspiež krūtis, vai izspiežas kuņģī, ilgtermiņā bojājot dzīvībai svarīgus orgānus.
26 gadus vecā Katerina Mairončuka ir virsleitnante, kura stāsta, ka divus gadus nevarējusi tikt armijā sava dzimuma dēļ. Viņa arī stāsta, ka jūt dusmas par vīriešu dzimuma kolēģu izturēšanos, taču sūdzības tiekot ignorētas.
Problēmas esot ar apaviem – tie ir paredzēti vīriešiem, tāpēc lielākoties ir daudz par lielu sieviešu kājām, snaipera Oļena Bilozerska, kura ir 44 gadus veca, stāsta, ka tas rada virkni neērtību. Un ar to trūkumu saraksts vēl nebeidzas: frontes līnijā nav ne kontracepcijas, ne sieviešu higiēnas preču.
Armijas ārsti nav apmācīti ginekoloģijā, un, veicot medicīniskās pārbaudes pirms vai pēc dienesta, nespēj pat pārliecināties, vai sievietes nav grūtnieces.
Harana uzskata, ka šī visa attieksme ir steidzami jāmaina. Viņa nesen ir nomainījusi vienības, taču līdzi nākot viena un tā pati problēma – vīriešu uzmācība un uzskati, ka sievietes vieta ir virtuvē. Daudzām sievietēm esot tāda pati pieredze ar vīriešu attieksmi armijā.
Harana stāsta: “Mums bija mediķe, kura uzrakstīja iesniegumu par seksuālo uzmākšanos, tam bija arī liecinieki, taču viņi atteicās liecināt, bet komandieris draudēja ievietot sievieti slimnīcā, ja viņa turpinās runāt par seksuālo uzmākšanos.”
Sievietes Ukrainas armijā par šo visu cenšoties runāt arvien vairāk. Arī Eleonora, par kuru rakstījām šī stāsta sākumā, par šo tēmu aktīvi iestājās, un situācija palēnām kļūstot labāka.
