Tikmers: Latviešus PSRS izlases vadība nemīlēja 9
Latvijas delegācijas vadītājs Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs būs Žoržs Tikmers, kurš šos pienākumus pildīs jau septīto reizi. Tikmeram joprojām labā atmiņā arī sportista olimpieša sajūta, lai gan kopš brīža, kad 1980. gadā Maskavā viņš kopā ar Artūru Garonski, Dzintaru un Dimantu Krišjāņiem un stūrmani Juri Bērziņu izcīnīja sudraba medaļu akadēmiskajā airēšanā, paskrējuši jau 36 gadi.
Plašā ēdienkarte
“Maskavā man pat nepiedāvāja piedalīties atklāšanas ceremonijā, jo starts mums bija spēļu vidū, un ieradāmies dažas dienas pirms tam. Līdzīgi bija ar olimpisko spēļu noslēgumu. Līdz šim tik reti tikām mājās, ka pēc finiša pirmā doma bija – ātrāk uz Rīgu,” stāsta Žoržs Tikmers, kurš Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) vadībā strādā kopš 1992. gada, pēdējos četrus gadus ir LOK ģenerālsekretārs.
Bet toreiz olimpiskajā ciematā liels pārsteigums bijusi ārkārtīgi bagātīgā ēdienkarte. “Izlasē bija divi ārsti, četras māsiņas, fizioterapeiti, taču par uzturu neviens nekonsultēja. Pēc trim dienām lēni veicām priekšbraucienu, treneris Rolands Sproģis vaicā: puiši, kas par lietu? Nostājāmies uz svariem, katram pusotra līdz divarpus kilogrami klāt. Viņš mūs no olimpiskā ciemata aizveda uz kādu airēšanas bāzi, un svars atgriezās normas robežās,” atminas Tikmers.
Fināla brauciens viņam joprojām spilgtā atmiņā, galvenie konkurenti tāpat kā iepriekšējos gados bija Austrumvācijas (VDR) ekipāža: “Parasti viņi vinnēja startu un distancē orientējās pēc tā, ko dara pārējie. Mēs bijām sagatavojuši pārsteigumu un no starta aizgājām pirmie. Forši laika apstākļi, lielajos skaļruņos pēc 500 metriem krieviski ziņo – Padomju savienības komanda pirmajā vietā, visi gavilē. Pēc kilometra – joprojām pirmie. Tāda sirreāla sajūta. Mūsu plāns izdevās par trim ceturtdaļām, bet jautājums, kāpēc pēdējo ceturtdaļu vācieši veica tik ātri, paliek bez atbildes. Nav loģiski, ka distances pēdējā astotdaļa tiek noairēta visātrāk. Rezerve tik liela, ka varēja atļauties spēlēties? Mums nekad nav bijusi sajūta, ka beigās varam būt ātrāki nekā sākumā. Vācieši to izdarīja.”
Prasu Tikmeram – vai, viņaprāt, tas bija dopings? Zinot, kāda sistēma darbojās VDR, tas nebūtu pārsteigums. “Negribu minēt. Arī tolaik bija dopinga kontrole, ne ļoti bieži, bet pat treniņu laikā tikām pārbaudīti,” viņš nevēlas mētāties ar nepierādāmiem apgalvojumiem. Arī PSRS izlase taču nepārtika no burkāniem un kāpostiem vien. “Tie preparāti, ko mums deva, arī šodien nav aizliegto vielu sarakstā. Meldonijs tolaik bija jaunums, bet man šķiet, ka mēs nemaz nelietojām. Visu, ko nezinājām, metām ārā,” atceras Žoržs Tikmers.
Latviešus nemīlēja
Pirms olimpiskajām spēlēm daudzi iestājās pret ekipāžu, kurā airē tikai latvieši. “Mēs nebijām mīlēti PSRS izlases vadībā, tāpēc ar mums kopā trenējās vēl trīs ekipāžas, konkurējot par vienīgo vietu olimpiskajās spēlēs. Akcents tika likts uz atlases sacensībām maijā, kurās uzvarējām pārliecinoši,” stāsta Tikmers. Pēc tam aizvesti uz treniņu nometni Traķos Lietuvā, lai gan labākie rezultāti vienmēr bijuši, ja uz sacensībām devušies no Jelgavas. “Kaut kādu apsvērumu dēļ olimpiskajā sezonā nebija nevienas iespējas tikties ar galvenajiem konkurentiem. Sacensībās var visas kārtis neatklāt, bet vismaz saproti, kādi viņi ir un kas notiek,” piebilst Tikmers.
Apbalvošanas ceremonijā viņam medaļu pasniedzis Huans Antonio Samarančs, kurš nupat bija ievēlēts par Starptautiskās olimpiskās komitejas (IOC) prezidentu. “Pēc 12 gadiem, viesojoties IOC neformālā gaisotnē, Samarančam teicu, ka it kā jau esam pazīstami. Viņš bija izbrīnīts, bet paskaidroju, ka Maskavā man pasniedzis medaļu.” Latvijā olimpiskie medaļnieki tika sagaidīti ar lielu vērienu, bet sporta vadītāji Maskavā par sudrabu neaplaudēja.
Politikas spalvainā roka izjusta visu laiku. “1975. gadā mēs, latvieši, izcīnījām tiesības ar astoņnieku startēt pasaules junioru čempionātā Kanādā, bet dažas nedēļas pirms starta vadītāji paziņoja, ka trīs sportisti nedrīkst turp doties. Viņu vietā ielika konkurentus, man laivā vajadzēja pārsēsties uz citu numuru. Palikām trešie, kaut varēja būt labāk,” uzskata Tikmers. “Pirmo reizi saskārāmies ar to, ka spēles noteikumi tiek rakstīti kaut kur citur. Arī turpmākajos gados, pamatojoties uz it kā zinātniskās brigādes analīzi, tika ieteikts laivā kādu nomainīt. Taču Sproģis bija ļoti kategorisks un to nepieļāva, vienmēr atrada risinājumu.”
Trenerim bija ķēriens. Dzintara Krišjāņa jaunākais brālis Dimants no sporta skolas gada laikā tika līdz PSRS izlasei, kur slodze bija nesalīdzināmi lielāka. “Brauca ar tulznainām rokām, smējāmies, ka viņam vasarā jāvelk cimdi, lai noturētu airi. Bet bijām lepni, ka katrās oficiālajās sacensībās viņš kāpa pa hierarhijas kāpnēm – sporta meistara kandidāts, meistars, starptautiskās klases meistars,” komandas biedra progresu novērtē Tikmers.
0,17 sekundes līdz zeltam
Tikmers piedalījies piecos pasaules čempionātos un četros izcīnījis medaļas – pa divām sudraba un bronzas. Īpaši atmiņā palicis pirmais no tiem 1977. gadā Amsterdamā: “Mums bija liela vēlēšanās, taču trūka pieredzes. Drausmīgi laika apstākļi, pretvējš. Domājām, ka sacensības atcels, taču nekā. Distancē pavadījām par 25 procentiem ilgāku laiku nekā parasti, visu izšķīra fiziskā sagatavotība. Pēc ceturtdaļas bijām pirmie, dodam virsū, pēc kilometra – pirmie, otrie, arī viss kārtībā. Un tad vienkārši atslēdzāmies – spēks pazuda tā, ka vienā kilometrā pirmajiem zaudējām 17 sekundes. Pēc tam nekas tāds nav atkārtojies. Vēlāk secinājām, ka darba apjoms tajā sezonā bija pārāk liels, organisms tika pārpūlēts.”
Žorža Tikmera lieliskajai karjerai pietrūkst punkta uz i, proti, zelta, kam vistuvāk viņš bija 1983. gada pasaules čempionātā. “Startēju kopā ar trim maskaviešiem. Gaidījām, ka austrumvācieši būs galvenie konkurenti, un viņus pieveicām, taču nez no kurienes uzradās rietumvācieši, kuriem zaudējām 0,17 sekundes. Tā bija lielāka vilšanās nekā par olimpisko sudrabu.”
Pēc šīs sezonas 26 gadus vecais Tikmers nolēma beigt karjeru airēšanā. “Jau bija nojaušams, ka PSRS boikotēs 1984. gada olimpiskās spēles Losandželosā. Kāda jēga turpināt un kulties līdz 1988. gadam? Vajag aiziet īstajā brīdī. Protams, varēju vēl airēt un tagadējos apstākļos noteikti turpinātu.”
Cīņu biedru liktenis
Žorža Tikmera cīņu biedriem bijis dažāds liktenis. Trīs no olimpiskās komandas sporto viņā saulē – treneris Rolands Sproģis, stūrmanis Juris Bērziņš un Dzintars Krišjānis. “Sproģis savu potenciālu laikam bija izmantojis līdz 1980. gadam, nāca pārmaiņu laiks, un viņš neatrada sevi airēšanā. Cilvēks ar raksturu, ierāvies sevī, kādreiz gribējām apciemot dzimšanas dienā, taču saņēmām atteikumu,” teic Tikmers. “Juris nokļuva sarežģītā situācijā. Viņam sieva airētāja, divi forši bērni. Pabeidza Tehnisko universitāti, taču viņam bija mazliet veselības problēmas un dzīvoja pa mājām. Dzīvesbiedre pēkšņi un negaidīti aizgāja sirds slimības dēļ, un Juris to nevarēja pārdzīvot. Pirms diviem gadiem sirdskaite paņēma arī Dzintara Krišjāņa dzīvību.”
Pārējie? “Dimants uzsāka uzņēmējdarbību, pietiekami labi situēts, mitinās Saulkrastos un ar dzīvi ir apmierināts. Artūrs kādu laiku bija Latvijas Policijas akadēmijas prorektors mācību jautājumos, bet tad akadēmiju likvidēja. Tagad dzīvo pa mājām, sievai ir dārzeņu veikaliņš. No Grieķijas ved un tirgo, kā pats saka, pasaulē labāko olīveļļu,” sirsnīgi stāsta Žoržs Tikmers.
Delegācijas šefs
Viņam nākamnedēļ jau septītās olimpiskās spēles Latvijas delegācijas vadītāja amatā: “Sadzīves apstākļi sportistiem olimpiskajā ciematā tādi paši kā iepriekš – pa diviem cilvēkiem istabā trīs vai četru istabu apartamentos. Sākumā visi dodas uz Rio, bet jau no 9. augusta būs kustība abos virzienos – vieni atlidos, citi dosies prom. Visiem jābūt mīļi sagaidītiem un precīzi jāzina, kur katrs dzīvos, visai informācijai jābūt – kur, kas, kā. Tie, kas ierodas 18. augustā, jāsagaida ar tādu pašu servisu kā pirmie. Ja sportistiem nav nekādu iebildumu un jautājumu, tas ir vislabākais mūsu darba novērtējums. Problēmas ir vienmēr, bet tāpēc tur ir mūsu cilvēki, lai visu atrisinātu.”
Tikmers ir viens no idejas autoriem projektam “Sporto visa klase”, kas Latvijā guvis plašu popularitāti. Nākamajā mācību gadā tajā piedalīsies jau 2861 trešklasnieks. “Šis projekts ir nevis olimpiešu sagatavošanai, bet bērnu veselības nostiprināšanai, stājas uzlabošanai un motivācijas radīšanai nodarboties ar sportu. Ceru, ka projekta laikā izdosies pārliecināt izglītības politikas veidotājus par sporta stundu skaita palielināšanas nepieciešamību.”
