“Cīņa par Latviju nav vēl beigusies.” Fragments no Anitas Bormanes grāmatas par Latviju 20. gs. 20.-30. gados 0
Izdevniecība “Latvijas Mediji” laidusi klajā žurnālistes un vēsturnieces Anitas Bormanes grāmatu “Kā var aizmirst… Dzīve Latvijā 20. gs. 20. – 30. gados”, kas veidota kā turpinājums iepriekš izdotajai “Skaists bij’ tas laiks”. Šajā izdevumā tiek atspoguļota gan dzīves svinēšana un baudīšana, gan arī atklāti samērā nopietni un satraucoši laikmeta notikumi.
Lasītājiem paveras reāls sadzīves kaleidoskops: sākot no ainām, kā 20. un 30. gados dzīvoja Latvijas bagātnieki (neticami, bet turīgākajiem pie sienas bija pat Rembranta glezna), ko darīja valsts ierēdnis, kad alga nebija vēl saņemta, kā ceļoja un kādus iespaidus ļaudis atveda no ārzemēm; līdz pat skolotāju neapmierinātībai ar algām un Latvijas Nacionālās operas bēdīgajai finanšu situācijai.
Aizrautība ar patēriņa kredītiem jau tolaik bija kā apmātība.
Un kur nu vēl latviešu mīlas lietas, nacionālā skaistuma ideālu apspriešana, iesaistīšanās galdiņu dancināšanā un Finka zīlēšanas likums… Grāmata papildināta ar faktoloģisko apkopojumu, fotoattēliem no Latvijas muzejiem un arhīviem.
“Pārlūkojot raibās laikmeta ainiņas, daudzi teiks – viss tieši kā mūsdienās! Jā un nē – ārējās izpausmes – strīdi, nesaskaņas, kāpšana uz vieniem un tiem pašiem “grābekļiem”, cilvēciskās kaislības. Tomēr pastāvēja arī kāda būtiska atšķirība – latvieši jutās kā uzvarētāji un saimnieki savā zemē!” secina grāmatas autore Anita Bormane. Publicējam fragmentu no grāmatas.
Skolotāji izputina pagastu?
Pirmo reizi pati par savām skolām latviešu tauta lēma ar Tautas padomes 1919. gada 18. decembra likumu, kas visā valstī par obligātu noteica sešgadīgo pamatskolu, pirms kuras vēl bija jāiet divus gadus pirmskolā (mājmācībā) un vēl divus gadus papildskolā. [..] “Mums bija izpostīta, sagrauta zemākā skola, nepietiekošs skaits skolotāju, un tie paši bija gatavoti antinacionālam darbam – pārkrievošanai. Ja nu viņi tīri tādi nebija iznākuši, jāpateicas viņu garīgai patstāvībai un nacionālismam. Mums vajadzēja radīt jaunu nacionālu skolu, skolotājus, viņu sagatavošanas iestādes, vajadzēja gādāt mūsu apstākļiem un vajadzībām piemērotas skolu grāmatas,” 1928. gada 1. novembrī “Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā” atcerējās tā laika izglītības ministrs Augusts Tentelis (1876–1942).
Grūtā darbā tika gūti ievērojami panākumi – 1932./1933. mācību gadā Latvijā jau bija 1592 skolas ar 162 174 skolēniem un 5768 skolotājiem. Visā Latvijā, it sevišķi Vidzemes un Kurzemes apriņķos, bija uzceltas daudzas jaunas skolu ēkas ar gaišām, plašām telpām. [..] Jau 20. gs. 20. gadu sākumā skolotājus atalgojuma ziņā pielīdzināja valsts darbiniekiem, kuriem algu maksāja pēc noteiktām algu kategorijām atkarībā no iegūtā izglītības līmeņa un izdienas pakāpes. Piemēram, 20. gadu beigās Latvijas Universitātes profesora alga bija no 500 latiem (par stāžu līdz pieciem gadiem) līdz 740 latiem par 15 un vairāk gadu stāžu. Savukārt pilntiesīgi vidusskolu skolotāji saņēma no 281 līdz 435 latiem, bet pamatskolu skolotāji ar pabeigtu augstskolas izglītītību – no 205 līdz 350 latiem. Skolotājiem pienācās ģimenes piemaksa, laukos – arī dzīvoklis un zemes gabals.
Tā kā skolotāju algu samaksas pienākums bija sadalīts starp valsti un pašvaldībām, vietumis ar to radās lielas grūtības un kašķi.
Reizēm, kā tas 1922. gada rudenī notika kādā Remtes pagasta sapulcē, tie pat beidzās ar izsaucieniem: “Nost ar skolu un skolotājiem!” Dažiem šķita, ka tieši skolotāji ir tie, kas putina ārā pagastu. It sevišķi situācija saasinājās krīzes gados, kad daži pagasti, argumentējot ar to, ka nesaņem piemaksas no valsts, vispār atteicās maksāt algas skolotājiem. 1932. gadā šo pienākumu uz kādu laiku bija spiesta uzņemties tikai valsts. 1925. gadā pieņemtajā Skolotāju pensiju likumā bija noteikts, ka pēc 20 gadiem, izbeidzot aktīvās darba gaitas, skolotājiem ir tiesības uz “valsts pabalstu pensijas veidā”. Pamatskolu pedagogiem ar 7. kategorijas atalgojumu 230 latu mēnesī pensijas apmērs bija no 71,4 līdz 126,50 latiem mēnesī.
Izdevums “Mūsu Nākotne” 1934. gada 28. februārī informēja, ka Latvijas pamatskolās trūkst 500 skolotāju, jo valdībai nepietiek naudas viņu algošanai, tajā pašā laikā “lauksaimniecības skolu budžeti ar katru gadu pieaug”. Pēc Valsts statistiskās pārvaldes ziņām, skolu apmeklējuma ziņā Latvija ieņēma vienu no pirmajām vietām starp Eiropas valstīm – visaugstākais šis rādītājs bija 11–12 gadus vecu bērnu vidū (90%).
Tomēr pārdomas rosināja fakts, ka visā Latvijā obligāto sešklasīgo pamatskolu apmeklēja nepilni 82 procenti bērnu.
Tika pieņemti īpaši valdības noteikumi, kas paredzēja sodīt vecākus, ja viņi laikus nelaida savus bērnus skolā, un iekasēt no vecākiem vienu latu par katru nokavētu dienu. Praksē gan izrādījās, ka laukos daudziem zemniekiem bija izdevīgāk samaksāt sodu nekā atbrīvot savus bērnus no ganu gaitām. [..]
“Latviešiem – viena, minoritātēm – septiņas”
Citu Vakareiropas valstu vidū Latvija izcēlās ar savu liberālo attieksmi pret mazākumtautību skolām, kuras saskaņā ar Izglītības likumu saņēma valsts atbalstu. Ar šādu attieksmi Latvija apliecināja vēlmi arī cittautiešu skolēnus audzināt par lojāliem savas valsts pilsoņiem, parādot, ka spēj pacelties pāri vecajam Krievijas mantojumam, kad pārkrievošanas politikas straumē latviešu skolas bija pēdējā vietā.
Aktīvie vācieši pirmie tika pie savas skolu pārvaldes Izglītības ministrijā,
un kopumā vācu un ebreju minoritātes proporcionāli izcīnīja sev lielāku skolu skaitu nekā citas. Tostarp sabiedrībā, it sevišķi saimniecisko grūtību laikos, pret šo politiku netrūka iebildumu, pat novērtējot to kā “katru latvieti pazemojošu”.
Uz to, ka reizēm atbalsts patiešām bijis pārlieku dāsns, tika norādīts arī Jēkaba ielas namā. “Nacionālā ziņā mēs paši sevi nokaujam. Kā vajadzīga mācība par brīvu visiem, tā viņa vajadzīga arī minoritātēm. Bet, kungi, mēs taču nevaram, ja samērs starp minoritātēm un latviešiem ir 7:1, dot latviešiem tikai vienu skolu, bet minoritātēm – septiņas,” Saeimas 1924. gada 21. maija sēdē norādīja Latgales demokrātu frakcijas deputāts Francis Trasuns. Līdz ar 1934. gadā pieņemto Likumu par tautas izglītību mazākumtautību ģimnāzijas saņēma valsts un pašvaldību atbalstu samērā ar audzēkņu skaitu, tomēr proporcionāli Latvijas pilsoņu skaitam attiecīgās mazākumtautības iedzīvotāju vidū.
“Mēs nevaram izdot naudu tur, kur mums tepat valstī izaudzina slepenus ienaidniekus,” norādīja F. Trasuns, skaidrojot, ka dažās baltkrievu skolās Latgalē skolēniem tiekot stāstīts par nepieciešamību atdalīties no Latvijas, bet citur mācību procesā lietotas ārzemēs izdotas mācību grāmatas.
“Valdības Vēstnesis” 1932. gada 10. jūnijā informēja, ka izglītības ministrs Atis Ķeniņš (1874–1961) dienu iepriekš izdevis “Rīkojumu par mācību programmām mazākuma tautību pirmskolās, pamatskolās un papildu skolās”, nosakot, ka visās šajās mācību iestādēs jālieto latviešu skolu programmas, turklāt latviešu valoda līdzās mātes valodai uzskatāma par dzimtenes valodu. Latviešu valoda, Latvijas vēsture un ģeogrāfija jāmāca latviešu valodā, turklāt kā atsevišķi priekšmeti.
Mazliet “aptēsti” un “apsildīti”
Teorētiski katrs trešais vai ceturtais pamatskolas skolēns varēja turpināt izglītību vidusskolā. Tomēr dzīve ne vienmēr krāsojās tik rožainā gaismā. Gadījās, ka pamatskolas nespēja pienācīgā līmenī sagatavot nākamos ģimnāzistus un arī nesniedza jauniešiem zināšanas, kas bija nepieciešamas, lai uzreiz pēc skolas uzsāktu patstāvīgu dzīvi.
Savukārt 1929. gadā lielu kņadu raisīja ziņa, ka 900 jaunieši izkrituši universitātes iestājeksāmenos, nespēdami jēdzīgi sacerēt domrakstu.
“Savu enerģiju viņš ir atdevis deju grīdām, sportam, politikai vai arī vienkārši tukšībām. Tāds ir mūsu vidusskolnieka caurmēra tips, drusku no visām pusēm aptēsts un apsildīts, bet ne iededzināts mīlestībā uz dzīvi, darbu vai zinātni,” 1929. gada 18. oktobrī sūrojās “Jaunais Smiltenes Vēstnesis”. Ja šāds jauneklis vēlējies strādāt kādā kredītiestādē, nekas nav iznācis kaut vai tāpēc vien, ka viņš lāgā pat nav zinājis, kā noformējams vekselis.
Tā nu liela daļa spiesta “ierakstīties” inteliģentajos bezdarbniekos – visvairāk tādu nākot no Rīgas ģimnāzijām. Tostarp daudz kur ar uguni nevarot sameklēt “inteliģentus un krietnus” pašmāju speciālistus vairākās nozarēs – stikla, keramikas, celulozes, ķīmijas u. c., trūkstot darbinieku arī zivju konservēšanā, linu, vilnas, ādu, audumu apstrādē, purvu, pļavu, dārzu kultivēšanā.
“Vai esam skaidrībā, kāda tipa skola mums ir vajadzīga?” 1924. gada 7. maijā no Saeimas tribīnes retoriski vaicāja Francis Trasuns. “Mēs, tāpat kā Krievijas laikos, esam visu likuši tikai uz vidusskolām, radīsim tikai inteliģento proletariātu, bet mums vajadzētu gādāt par to, lai mums būtu citas skolas – tehniskas, speciālas skolas.” [..]
1929. gada pavasarī sabiedrību satrauca skandaloza vēsts, kas rosināja pārdomas: kara ministrs kolēģim izglītības resorā ziņoja, ka jauniesaucamie kareivji, kas beiguši pamatskolas un vidusskolas, nevar atbildēt uz jautājumu, kādēļ jāsvin 18. novembris, 22. jūnijs, 26. septembris. Šo situāciju centās skaidrot ar Latvijas jaunāko laiku vēstures nepilnīgu atspoguļojumu skolu programmās, kas esot pārāk atkarīgs no politiskās konjunktūras.
