Cīņa par izdzīvošanu pēc Krievijas sankciju noteikšanas 9
“Šobrīd tā ir cīņa par izdzīvošanu, nevis peļņas gūšana,” tā situāciju pēc Krievijas sankciju noteikšanas pirms diviem gadiem vērtē Rēzeknes gaļas kombināta padomes priekšsēdētājs Guntis Piteronoks. Pirms sankciju stāšanās spēkā uzņēmums Krievijā realizēja produktus par pusmiljonu eiro mēnesī, taču šobrīd tā ir apaļa nulle.
Pēc Krievijas sankciju ieviešanas ES valstīm, tostarp Latvijai, zaudēti ievērojami realizācijas apjomi pārtikas produktiem. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotie dati rāda – piena pārstrādes produktu un olu eksporta samazinājums bijis graujošs – pirms embargo ieviešanas 2013. gadā uz Krieviju šī produkcija eksportēta par 26,6 miljoniem eiro, taču šā gada pirmajos sešos mēnešos – tikai par 609 eiro. Citās nozarēs situācija nav daudz labāka. Tā zivju un vēžveidīgo eksports šogad pirmajā pusgadā bijis apaļa nulle pretstatā 2,85 miljoniem eiro 2013. gadā. Savukārt gaļas un gaļas ēdamo subproduktu eksports 2016. gada pirmajos sešos mēnešos bijis 19 eiro vērtībā pretstatā 1,9 miljoniem eiro pirms trim gadiem.
Meklē jaunus tirgus
Gan pienrūpnieki, gan gaļas produktu ražotāji un zivsaimnieki, cenšoties samazināt riskus, mēģina iekļūt jaunos tirgos. Jāsaka gan, ka tas nav viegls un vienkāršs uzdevums. To apliecina ne tikai paši ražotāji, bet arī rāda statistikas dati. 2013. gadā uz NVS valstīm tika eksportēti pārtikas produkti par 587 miljoniem eiro, taču pagājušajā gadā eksports sarucis līdz 402 miljoniem eiro, savukārt pieaugums uz Eirozonas valstīm bija neliels – no 592 miljoniem eiro 2013. gadā līdz 597 miljoniem 2015. gadā. Savukārt eksports uz pārējām valstīm, tostarp ASV, trīs gadu laikā audzis no 260 miljoniem eiro līdz 363 miljoniem – tas nozīmē, ka pieauguma temps ir lēns, bet stabils. Eksports uz ES 28 valstīm pat ir sarucis no 1,19 miljardiem eiro 2013. gadā līdz 1,16 miljardiem 2015. gadā.
“Food Union” grupā ietilpstošā a/s “Rīgas piena kombināts” valdes priekšsēdētājs, “Food Union” grupas viceprezidents stratēģijas un biznesa attīstības jautājumos Normunds Staņēvičs stāsta – kopējais eksporta apjoms ir samazinājies, kas ir likumsakarīgi, jo Krievija bija vislielākais “Food Union” eksporta tirgus līdz ieviestajam piena produktu importa aizliegumam. Līdz 2014. gada augustam Krievija veidoja vairāk nekā 40% no uzņēmuma kopējā eksporta portfeļa. Tagad Krievija ir eksporta tirgu pieciniekā. “Mēs turpinām saldējuma eksportu uz Krieviju nelielos apjomos, proti 35 tonnu apmērā šā gada pirmajā pusē. Taču arī šis apjoms šajā gadā ir mazāks nekā pērn, kas saistīts ar zemo pirktspēju,” stāsta Staņēvičs. Pērn izdevies daļu no krituma kompensēt, palielinot piena produktu pārdošanu Latvijā par 40% salīdzinājumā ar gadu iepriekš, kā arī nostiprinot pozīcijas esošajos eksporta tirgos, piemēram, eksporta apjoms uz Nīderlandi pērn divkāršojās. Savukārt 2016. gadā sākts plaša piena produktu un saldējuma sortimenta eksports uz Irāku, kur “Food Union” produkti ir pieejami vairāk nekā 200 lielveikalos lielākajās Irākas pilsētās – Bagdādē, Erbīlā, Suleimanijā, Dahūkā, Kirkūkā, Basrā un daudzās citās pilsētās, kā arī otra lielākā mazumtirgotāja pasaulē “Carrefour” grupas veikalos visā Irākas teritorijā. Papildus saldējuma eksportam uz Ķīnu šā gada vasarā beidzot izdevies uzsākt arī piena produktu eksportu uz šo tālo galamērķi, kas ir liels un ilgi gaidīts notikums, taču plašāk par to uzņēmums sola stāstīt nedaudz vēlāk. Pašlaik lielākie “Food Union” eksporta tirgi ir Azerbaidžāna, Lietuva, Nīderlande, Krievija, Polija, Igaunija un Ukraina.
Arī rēzeknieši ar saviem gaļas produktiem mēģina apgūt citu valstu tirgus, bet tas neesot viegli. Piteronoks stāsta, ka, piemēram, Vācijā mūsu produktus labprāt iegādājas tautieši, taču paši vācieši esot ļoti piesardzīgi. Rēzeknes gaļas kombināts eksportē arī uz Angliju, Gruziju, Azerbaidžānu, bet šie apjomi esot nelieli.
“Smiltenes piens” pirms Krievijas sankcijām eksportēja uz kaimiņvalsti aptuveni 19% no saražotā. “Smiltenes piena” valdes priekšsēdētāja Gita Mūrniece gan atzīst, ka ne tikai embargo ietekmējis eksporta apjomus, bet vēl graujošāka ietekme bijusi piena ražošanas kvotu atcelšanai, kas radījis lielu pārprodukciju tirgū. “Tajā pašā laikā tika dota nauda jaunu fermu būvēšanai. Paskatieties, cik daudz jaunu fermu uzbūvēts pēdējo septiņu gadu laikā, un tās bija jāaizpilda ar lopiem. Tā ir neplānošana ilgākam laikam,” sacīja Mūrniece. Tomēr “Smiltenes pienam” neesot iemesla bēdāties, jo pēc faktiskā svara uzņēmums būs saražojis rekordlielu apjomu produkcijas, bet ieņēmumi gan būs mazāki nekā iepriekš zemākas cenas dēļ. Uzņēmums aktīvi meklē jaunus tirgus, un labā ziņa – šajās dienās aizsūtīta pirmā saldēto biezpiena tortu krava uz ASV. Tā ir izmēģinājuma partija, un Mūrniece teic – apsveikt ar jaunu eksporta tirgu varēs tad, kad būs pasūtīta jau septītā vai astotā krava. Jaunu tirgu atrašana nav viegls uzdevums – uz ASV izstādēm braukuši trīs gadus pēc kārtas, un tikai pēc diviem gadiem radies pirmais pasūtījums. Taču izstāžu apmeklēšana ir svarīga, lai rastu jaunus klientus.
Arī Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidents Didzis Šmits teic, ka ražotāji aktīvi meklē jaunus tirgus, bet tas neiet viegli. Viņš vērtē – šobrīd situācija ir slikta, esam zaudējuši 60% tirgus – Krieviju, Kazahstānu un daļēji arī Baltkrieviju. Embargo ietekme šajā gadījumā ir mazāka, vairāk zivrūpniekus ietekmējis Krievijas veterinārā un fitosanitārā dienesta aizliegums ievest valstī produkciju no Latvijas un Igaunijas. Sekas ir tādas, ka šogad zivrūpniecības uzņēmumi strādā vidēji tikai ar 40% jaudu, galvenokārt pilda pasūtījumus. Taču pēdējā laikā vērojama tendence – jaudas nedaudz pieaug, un tas ir, lielā mērā pateicoties nozares līderim – SIA “Karavela”, kas pirms vairākiem gadiem ieguldīja vairākus miljonus eiro jaunās iekārtās un nu ražo preci ne tikai Skandināvijas valstīm, bet arī ASV un citu valstu tirgiem. Līdz šim neviens zivrūpnieks vēl nav bankrotējis Krievijas tirgus slēgšanas dēļ, bet Šmits neizslēdz, ka tas var arī notikt. Šobrīd lielais jautājums – kā noturēt kvalificētos speciālistus, lai viņi nepamet nozari.
