Cīņā par bērnu nonāk cietumā Vācijā. Skaudrs stāsts par tēvu, kurš četrus gadus meklē taisnību, lai atgūtu dēlu 20
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cīņa par bērniem vecāku starpā nav nekāds retums. Īpaši samezgloti šie attiecību stāsti veidojas tad, ja viens no vecākiem dzīvo ārvalstīs. Vēl nesen visa Latvijas sabiedrība sekoja “Misānes sāgai” – sievietei draudēja izdošana Dienvidāfrikas Republikai, kur dzīvo viņas bērna tēvs, un iespējams cietumsods. Viņai viss beidzās kaut cik laimīgi ar īsu pabūšanu mūsu pašu Iļģuciema cietumā.
Tajā pašā laikā daļēji līdzīgus likteņa pavērsienus izdzīvoja kāds Latvijas pilsonis.
Viņam pat nācās pasēdēt svešzemju cietumā – par laimi, īsu laiku un Vācijā. Nu vīrietis meklē taisnību visdažādākajās Latvijas instancēs.
“Latvijas Avīzes” redakcijā viņš vērsās pēc tam, kad šovasar bijām publicējuši rakstu sēriju (“Bērni – vecāku un sistēmas salauztās rotaļlietas”, “LA” 18. un 19. jūnijā) par bērnu dalīšanu starp valstīm – Latviju (tēva dzīvesvietu) un Apvienoto Karalisti (mātes dzīvesvietu).
Publikācijā analizējām Latvijas iestāžu rīcību un meklējām atbildi uz jautājumu – kas svarīgāks: bērnu intereses vai Hāgas konvencija? Šajā rakstā – stāsts par to, kā tēvs Latvijā cīnās par savu dēlu, kurš dzīvo pie mātes Vācijā.
Dzeršana un cīņa par bērnu
Pēteris, 47 gadus vecais ogrēnietis, savu laikabiedri Ritu (bērna interesēs abiem vārds mainīts) pazīstot kopš desmit gadu vecuma, kā pats smej, pirmā mīlestība, kas nerūs. Apprecējušies gan tikai 36 gadu vecumā, kad abiem aiz muguras jau bija šķirtas laulības. 2011. gadā piedzima dēls Raitis.
“Man jau cilvēki teica, ka nevajag ar Ritu precēties, jo viņa esot alkoholiķe. Neieklausījos, jo norakstīju to uz viņas neveiksmīgo laulību.
Domāju, ka līdz ar bērna piedzimšanu mitēsies dzert, bet izrādījās, ka viņa tikai sāka… Rita ir ar augstāko izglītību, bioloģe, ģenētiķe. Viņu par dzeršanu izmeta gan no darba laboratorijā, gan slimnīcā.
Mocījos gan es, gan bērns. Vairākas reizes vedu sievu “atkačāt” no alkohola, pierunāju iet ārstēties, bet viņa neizgāja visu kursu. 2013. gadā sievai konstatēja aknu cirozi. Rita dzēra tīru šņabi, slēpa to visās iespējamās vietās dzīvoklī – kad atradu, teica, ka tas neesot viņas.
Ritas parastā metode bija veikalā nopirkt divas pudeles: šņabja un ūdens. Ūdeni viņa izlēja un tā vietā ūdenspudelē ielēja šņabi, ko ņēma visur līdzi, lai visi domātu, ka dzer ūdeni,” stāsta Pēteris.
Pirms četriem gadiem Pēteris Vācijā, Mihelštālē atvēris Latvijas zivju produkcijas veikalu. Vācijā viņam dzīvoja māsa, kura palīdzējusi. Pats Pēteris vadāja produkciju no Latvijas. Tai pašā gadā noslīkusi sievasmāte un sieva atkal sākusi dzert, nevarējis vienu ar bērnu atstāt. Tāpēc visi trīs pārcēlušies uz dzīvi Vācijā, bet Pēteris turpinājis braukāt uz Latviju pēc zivīm.
“Viss sākās 2016. gada 17. oktobrī. Biju tikko atbraucis no Latvijas. Rita pamatīgi plostoja un 18. oktobrī ar bērnu bija prom. Gāju uz policiju, bet tur man neko nevarēja pateikt. 2016. gada novembra sākumā sieva ar policiju atbrauca pēc savām mantām. 7. novembrī devos uz vietējo bāriņtiesu, no kuras pēc četrām dienām atnāca atbilde, ka ar bērnu viss kārtībā, bet nedrīkstot teikt, kur viņš ir.
Tikai 2017. gada janvārī no 40 kilometru attālās Hepenheimas bāriņtiesas piezvanīja un paziņoja, ka mana sieva un bērns atrodoties no vardarbības cietušo sieviešu patversmē un ka sieva esot teikusi: es esot alkoholiķis un sadists.
Bet tās ir muļķības! Atturībnieks neesmu, bet alkoholu lietoju maz – pēdējos dažos gados vispār kopā esmu izdzēris uz roku pirkstiem saskaitāmas alus pudeles,” stāsta Pēteris.
Zivju veikals vairs arī lāgā negājis (Pēteris nenoliedz, ka sieva palīdzējusi to uzturēt), nācies to slēgt. Arī pašam sākušās veselības problēmas ar sirdi. Sieva ar bērnu palikusi Vācijā, kur esot iztikusi no bērnu naudas un valsts alimentiem. Tad Rita esot nolēmusi atņemt Pēterim aprūpes tiesības.
2017. gada 22. jūnijā Vācijā notikusi pirmā tiesa par aprūpes tiesībām, uz kuru no Latvijas devies arī Pēteris. Tiesa lēmusi, ka bērns paliek pie Ritas, bet Pēteris var ar viņu divreiz nedēļā sazvanīties un vienreiz nedēļā – eksperta klātbūtnē tikties.
Eksperts vērtējis arī Ritu un ziņojis bāriņtiesai, ka māte esot bīstama, jo daudz dzerot.
Vienreiz dēls esot bijis ar zilumiem. Māte teikusi, ka tie iegūti bērnudārzā, bet dēls tēvam atzinies, ka zilumi radušies no mātes sitieniem.
“2018. gada martā sievu ar dēlu līdz jūnijam bez manas piekrišanas ielika alkoholiķu klīnikā, kur viņai uzstādīja diagnozi: hronisks alkoholisms. Un kopš tā gada 6. jūnija līdz pat pēdējam laikam Rita kopā ar mūsu dēlu atrodas Mārburgas alkoholiķu un narkomānu patversmē. 2018. gada martā tiesa lēma, ka Rita esot perspektīva māte, ka tikšot ar sevi galā, dabūšot darbu un dzīvokli.
Tā paša gada jūlijā jau pēc manas ierosmes Mārburgas tiesa lēma jautājumu, kur dzīvot dēlam. Tiesa tomēr Raiti atstāja dzīvot pie mātes, bet aprūpes tiesības vecākiem noteica uz pusēm. Tiesā jau bija cits eksperts, bērnu un pusaudžu psihiatrs, ar kuru es nespēju sarunāties, jo nezinu vācu valodu.
Viņš ekspertīzē norādīja, ka visu esot izpētījis un uzstādījis, ka man paaugstināts empātijas trūkums. Viņš savos atzinumos bija pilnīgi sievas pusē – atšķirībā no pirmā eksperta, ko tiesa vairs neņēma vērā.
2018. gada septembrī sieva vērsās tiesā ar prasību man atņemt aprūpes tiesības uz dēlu, jo es esot viņam stāstījis sliktas lietas par māti. Oktobrī Mārburgas tiesā pēc sievas ierosinājuma lēma par mūsu laulības šķiršanu. Viss notika vāciski, neko nesapratu, nepiekritu šķirties, bet mūs tomēr izšķīra,” atceras vīrietis.
Astoņi mēneši cietumā Vācijā
2019. gada janvārī Pēteris aizbraucis uz Vāciju tikties ar dēlu, bet Rita neļāvusi. 7. janvārī Pēteris devies uz Rīgas bāriņtiesu, kur runājis ar kādu amatpersonu, kura neoficiāli teikusi, ka viņš varot savu bērnu vest uz Latviju. 2. martā Pēteris atkal aizbraucis uz Vāciju.
Patversmē bijis tikai dēls – ar viņa piekrišanu abi devušies projām, pa telefonu par to informējot māti.
3. martā tēvs un dēls jau bijuši Latvijā un apmetušies pie brāļa Jelgavā. Pēteris uzreiz sazinājies ar bāriņtiesu, Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, Tieslietu ministriju un mēģinājis kārtot lietas.
Rīkojusies arī Rita. Pēc viņas iesniegumiem 5. martā tiesa Vācijā izdeva orderi, ka Pēteris arestējams par dēla nolaupīšanu, 7. martā – ka bērns jāatgriež pie mātes Latvijā, 12. martā – ka tēvam jāatņem aprūpes tiesības.
12. aprīlī, kad Pēteris bijis darbā, Jelgavā ieradusies Rita ar tiesu izpildītājiem un paņēmusi savu dēlu Raiti.
Jau 20. martā Pēteris bija ticies ar prokuroru Mārci Viļumu, kuram bija jālemj par viņa izdošanu Vācijai. 10. aprīlī prokurors pieņēmis izdošanas lēmumu. Pēteris to pārsūdzējis Augstākajā tiesā, kas 20. maijā atstāja šo lēmumu negrozītu.
19. augustā Pēteris bijis Valsts policijas Ogres iecirknī, lai iesniegtu papildu pierādījumus par iespējamu vardarbību pret dēlu no viņa mātes puses. Attieksme bijusi pretimnākoša, bet, izejot no kabineta, Pēteris arestēts, jo Pēteris bēguļojot no izdošanas procesa.
Tālāk jau pa etapu: Matīsa cietums – Olaines cietuma slimnīca – “Rīgas” lidosta trīs vācu policistu pavadībā – 17. septembrī Mārburgas tiesa Vācijā, kur Pēterim palicis slikti, – mēnesis Kaseles cietuma slimnīcā – 26. septembrī ģimenes tiesa Mārburgā, kas notikusi vāciski bez tulka (par to bijis Pēterim jāparūpējas) – Gīsenes cietums.
Līdz beidzot 16. decembrī Mārburgas tiesa piesprieda Pēterim astoņu mēnešu cietumsodu par dēla Raita nolaupīšanu.
“2020. gada 25. februārī mani bez paskaidrojuma izmeta no cietuma. Labi, ka kabatā bija deviņi eiro… 2020. gada maijā saņēmu tiesas lēmumu, ka 2019. gada 31. maijā Eiropas aresta orderis ir atcelts. Tagad turpinu cīnīties par bērnu un taisnību. Uzskatu, ka esmu nevainīgs. Un galvenais: gribu, lai dēls augtu pie manis Latvijā. Alkoholiķu un narkomānu patversme Vācijā nav viņa īstā atrašanās vieta,” saka Pēteris.
Kad Pēteris ar dēlu bija atbraukuši uz Latviju, viņus gan kopā, gan katru atsevišķi uzklausīja klīniskā psiholoģe Nora Razgaile, kuras atzinumā teikts, ka nepieciešams veikt pilnu padziļinātu ģimenes (tēva, mātes, bērna) izpēti. Runājot tikai ar bērnu, psiholoģe konstatējusi, ka bērns apraksta, ka māte lieto alkoholu, tēvs – ne. Puikam ir dažādi attīstības un emocionāli traucējumi, grūti koncentrēties.
Bērnu emocionāli piesaista abi vecāki, tomēr, ja būtu jāizvēlas, Raitis labprātāk dzīvotu pie tēva, ne pie mātes tās pašas dzeršanas dēļ.
Tēva klātbūtnē Raitis jūtoties emocionāli stabili un komfortabli, vēlas, lai tēvs viņu apķer. Raitis psiholoģei arī detalizēti izstāstījis (tas lasāms atzinumā), kā māte dzer alkoholu, pēc kā šūpo galvu, paliek dusmīga un viņu sit, pat ar kulaku, kad neviens neredz, tad daudz guļ un pēc tam teic, ka aizmirsusi, ka situsi. Raitis arī parādījis psiholoģei, kur bijuši zilumi: uz rokas, kakla un ribu rajonā.
Sieviete klusē
Tiktāl Pētera stāsts. Bērna mātes izvērstu versiju man neizdevās uzzināt. Rita ar žurnālistu sazināties atteicās. Kā uzzināju no viņas radinieces Latvijā, to esot ieteicis viņas advokāts. No radinieces uzzināju, ka, jā, Ritai savulaik bijušas problēmas ar alkoholu, bet tagad tās esot atrisinātas, Vācijā esot darbs un normāla dzīvesvieta.
Kas attiecoties uz Pēteri, tad viņš pats esot bijis dzērājs, turklāt varmāka – gan fiziskā, gan psiholoģiskā ziņā. Un bērnam pavisam noteikti jāpaliekot pie mātes. Tāds ir radinieces viedoklis.
Prokuratūra: nebija iemesla neizdot
Latvijas Ģenerālprokuratūras Darbības analīzes un vadības departamenta Starptautiskās sadarbības nodaļas prokurors Mārcis Viļums: “Minētās lietas apstākļus detaļās es jums nevaru komentēt, jo kā žurnālists esat trešā persona, kam nav tiesību saņemt informāciju par šo lietu.
Tas, ko varu pateikt: atbilstoši tiesību normām, kas regulē starptautisko sadarbību, nebija neviena iemesla, lai Pēteri neizdotu Vācijai.
Pēteris lēmumam nepiekrita un lēmumu par izdošanu pārsūdzēja Augstākajā tiesā, kas, izskatot sūdzību, nolēma atstāt spēkā lēmumu par izdošanu, bet Pētera sūdzību noraidīt. Pēc tam viņš slēpās no izdošanas procesa un vienlaikus rakstīja vairākas sūdzības, kas tika noraidītas kā nepamatotas vai arī vispār atstātas bez izskatīšanas. Rezultātā bija nepieciešams piesaistīt policiju, lai Pēteri atrastu, aizturētu un izdotu.
Kad viņš izcieta sodu ārvalstī un atgriezās Latvijā, sūdzību rakstīšana atsākās. Uzskatu, ka lietā, kas saistīta ar Pētera izdošanu, šobrīd viss ir beidzies. Kas attiecas uz viņa cīņu ar savu bijušo sievu par bērnu, tā ir civillieta, kas uz Latvijas prokuratūru neattiecas.”
Tieslietu ministrija: par bērnu var pacīnīties
Tieslietu ministrijas Starptautiskās sadarbības departamenta direktore Baiba Jugane-Lintere norāda, ka lēmumu par izdošanu pēc būtības pieņem tiesa. Centrālās iestādes lēmumu pēc būtības nepieņem, tikai – vai drīkst darīt kaut kādu darbību. Konkrētajā gadījumā šī “darbība” bija: vai drīkst personu izdot citas Eiropas Savienības dalībvalstij sprieduma izpildei par to, ka persona konkrētajā valstī nav pildījusi tiesas noteikto nolēmumu par saskarsmes tiesību noteikšanu, kā arī nolaupījusi bērnu?
Tas ir noziedzīgs nodarījums arī pēc Latvijas normatīvā regulējuma (Krimināllikuma 168. pants), kas pieļauj Latvijas centrālai iestādei lemt, vai personas izdošana citai ES dalībvalstij ir pieļaujama. Latvijā šīs centrālās iestādes ir trīs. Policija, kas atbild par izmeklēšanu, prokuratūra, kas atbild par apsūdzību, Tieslietu ministrija, kas atbild par tiesvedību. Tātad trīs stadijas. Par izdošanu lēma prokuratūra. Tās lēmumu var pārsūdzēt Augstākajā tiesā, ko persona arī ir darījusi. Attiecīgi varot secināt: ja persona tika izdota uz citu ES dalībvalsti tai piespriestā soda izpildei, tad Latvijā persona savas aizstāvības tiesības ir izsmēlusi.
Savukārt bērnu civiltiesiskās nolaupīšanas lietās Tieslietu ministrija iesaistās kā centrālā iestāde ar mērķi nodrošināt bērnu atgriešanu uz to valsti, no kuras tie ir nolaupīti.
“Šajā gadījumā bērns pēdējo laiku – likumā tas noteikts kā gads – dzīvojis Vācijā, vecāki sastrīdējušies, tiesa lēmusi aizgādības tiesības vienam no vecākiem, bet otrs, to nevarot pieņemt, bērnu patvaļīgi aizved no šīs valsts.
Hāgas konvencija skaidri pasaka: tā nedrīkst, ir jāatgriežas atpakaļ valstī, kur bērns ir dzīvojis, un strīds jāatrisina. Vai nu labprātīgi, vai ar tiesas palīdzību.
Ja, piemēram, vecāki ar bērnu aizbrauc uz ārzemēm uz laiku mazāku par gadu, piemēram, brīvdienās, tad sastrīdas, un viens no vecākiem paņem bērnu un atbrauc atpakaļ uz Latviju, tad, protams, strīdu risina Latvijā, jo bērna pastāvīgā dzīves vieta ir bijusi Latvija.
Tāpēc jau arī normatīvajos aktos noteikts šis termiņš – gads. Atsevišķos gadījumos tas var būt arī mazāks: var gadīties, ka bērnam jau pusgada laikā izveidojas piesaiste konkrētai dzīvesvietai ārzemēs, viņš sāk iet skolā, ieguvis draugus, apmeklē pulciņus, iemācījies šīs valsts valodu un tā tālāk.
Pētera gadījumā viņa bērns Vācijā dzīvoja vairāk nekā gadu. Šādos gadījumos nav nozīmes ne pierakstam, ne pilsonībai. Pastāv princips: bērns turpina dzīvot savā ierastajā vidē, kamēr vecāki savā starpā risina strīdu.
Pētera bērns nebūtu atgriezts mātei Vācijā, ja būtu pierādījumi, ka māte ir emocionāli vai fiziski vardarbīgi izturējusies pret bērnu vai viņai ir citas nopietnas problēmas, kas var apdraudēt bērna veselību un dzīvību. Pētera (kā arī jebkuru citu vecāku) gadījumā vienmēr ir nepieciešams sadarboties ar sociālajiem dienestiem un pierādīt, ka bērna interesēs ir dzīvot tieši pie viņa, ne mātes, nevis vienkārši paņemt bērnu un atvest uz Latviju.
Arī tagad, kad situācija šķiet bezcerīga, Pēteris vēl var pierādīt Vācijas tiesai un sociālajiem dienestiem ticamību sev, bet pie tā rūpīgi jāstrādā. Saskarsmes tiesības var atjaunot, arī pacīnīties par to, lai bērns dzīvotu pie tēva. Tam nepieciešams laiks, pacietība un resursi,” saka Baiba Jugane-Lintere
