Tātad ķermenī notiek nemitīga komunikācija? 0
Jā, un šajā sakarā ir kāda laba karikatūra, kurā attēlots uz dīvāna guļošs cilvēks un apakšā paraksts – varbūt izskatās, ka es neko nedaru, bet šūnu līmenī es esmu ļoti aizņemts! Un tā arī ir! Reizēm ar prātu pat grūti aptvert, kā šūnas visu laiku strādā – notiek kopēšana, tulkošana, vecie proteīni tiek degradēti. Pasarg dievs, ja vēl ienāk vīrusi – arī ar tiem jācīnās!
Nesen lasīju par pasaules mēroga zinātnisku projektu uztaisīt cilvēka šūnu atlantu, kurā būtu aprakstīta katra no tām. Uzskata, ka organismā ir 200–300 šūnu tipu, bet, ja runa ir par skaitu, katram no mums ir triljoniem šūnu. To nemaz nav viegli noteikt, jo šūnas visu laiku dzimst un mirst. Organisms ir pastāvīgā dinamikā. Piemēram, minūtes laikā iet bojā trīs miljoni sarkano asinsķermenīšu!
Tas nozīmē, ka šūnu līmenī es vairs neesmu tā pati, kas pirms 40 vai 30 gadiem? Vai tiešām manī kopš piedzimšanas nekas autentisks nav saglabājies?
Labs jautājums. Īsti nezinu par šūnām, kas veido acis. Asinsšūnas noteikti nav saglabājušās, ja nu vienīgi asinsrades cilmes šūnas. Kaulu šūnas arī būs citas – tās nomainās ik pa 10–20 gadiem. Ādas šūnas – tās vispār mainās tik ātri, ka visu laiku mums krīt nost epitēlijs, tikai to, protams, nevar saskatīt. Strauji mainās arī zarnu šūnas. Kopš piedzimšanas ir saglabājies ģenētiskais materiāls, tas gan, ja vien dzīves laikā nav notikušas kādas mutācijas. Un tas ir fascinējoši, kā šī milzīgā struktūra tiek regulēta! Tajā nemitīgi darbojas palīgmehānismi, lai gadījumā, ja kaut kas noiet greizi, ieslēgtos kādas rezerves un tiktu uzturēta dzīvība.
Katrai šūnai ir raksturīga cenšanās izdzīvot, bet normālai šūnai ir arī programma, kas paredz tās nāvi: tik un tik reižu šūna ir sadalījusies, un viss, tagad jāmirst. Tas nav nekas traģisks, bet gan normāls dzīves cikls. Ja paskatās filozofiski, tas ir arī normāls jebkura cilvēka dzīves cikls.
Neviens jau labprāt nedomā par to, ar ko šis cikls beidzas.
Jā, nāve sabiedrībā tiek uzlūkota kā kaut kas šausmīgs, bet ne visās sabiedrībās un ne visos laikmetos tā ir bijis.
Ja kaut kādu iemeslu dēļ nosacīti veca šūna nepaklausa un negrib nomirt, jo tajā notikusi virkne pārmaiņu, tā var izraisīt vēzi.
Vēža šūnas tātad nosacīti ir vecas šūnas, bet kāpēc tās nodara tādu ļaunumu pārējam organismam?
Katra šūna dzīvo savā nišā, savā mājiņā. Gluži kā savulaik studentu kopmītnēs Tālivalža ielā: sākumā istabiņā bijām divas, pēc tam – trīs, bet tad jau četras. Jo vairāk cilvēku, jo trakāk. Šaurība, grūti. Ja vēl ieliktu piekto un sesto cilvēku, mēs nepavisam nejustos laimīgas!
Tāpat ir organismā. Šūnas sazinās savā starpā un uztver signālus, bet pastāv arī biomehānika un biofizika, kas ir milzīgs pētījumu lauks. Uz šūnu iedarbojas noteikts spiediens. Ja tas nav pārmērīgs – labi. Bet, ja šūnas neiet bojā un neatbrīvo vietu jaunām šūnām, kurām vajadzētu rasties, tas ir kā pārpildīts autobuss, kurā starp pasažieriem ir arī visādi, es atvainojos par salīdzinājumu, bomži.
Bomži jeb šajā gadījumā krūts vēža šūnas dalās ātrāk nekā veselās šūnas, turklāt tās ap sevi izveido nelāgu mikrovidi. Apkārtējās šūnas tajā nejūtas laimīgas, bet vēža šūnām patīk.
Tās arī mēģina padarīt savu dzīvi vieglāku: lai tām pienāktu vairāk skābekļa, stimulē jaunu asinsvadu veidošanos. Tās atņem citām šūnām vielas, kas nepieciešamas enerģijas iegūšanai.
Ar ļaundabīgo audzēju ir grūti cīnīties arī tāpēc, ka vēža šūnu DNS kļūdu labošanas mehānisms – proteīni, kas veic nepieciešamās korekcijas, ja replikācijas laikā rodas kādas mutācijas, – ir traucēts, līdz ar to vēža genoms ir nestabils. Proti, tās var pārveidoties un labāk adaptēties dzīvei savā nelāgajā vidē.
Un vēl vēža šūnas lieliski prot noslēpties no imūnsistēmas. Baltie asinsķermenīši – armija, kas cīnās ar ļaundariem, – savu darbiņu veic nepārtraukti. Reizēm pat nepamanām, ka ar mums kaut kas slikts noticis, jo kārtējā cīņa jau uzvarēta. Armija iebrucējus pazīst pēc tā, ka tie izskatās atšķirīgi. Arī vēža šūnas ir atšķirīgas, taču spēj maskēties un izskatīties pēc normālām šūnām. Bomži uzvelk lapsādas kažociņus un izliekas par smalkām dāmītēm. Tas ir tā sauktais vēža plastiskums.
Kādreiz domāja, ka vēzis – tā ir šūna, kas sagājusi grīstē un nu vairojas, veidojot tādas pašas šūnas. Tagad ir zināms, ka vēzis nav viena veida šūnas, to ir daudz un dažādas.
Tad, kad vēzis ir piepildījis vietu audos, kas tam bijusi pieejama, pēdējā stadijā kādas ļaundabīgās šūnas atdalās un aizceļo tālāk organismā. Tās ir metastāzes.
Tagad pētāt šīs vēža šūnu atšķirības?
Cenšamies pētīt.
Kādreiz runājām par ļaundabīgo audzēju lokalizāciju – krūts vēzi, prostatas vēzi, resnās zarnas vēzi vai vēl citas lokalizācijas vēzi –, bet pašlaik attiecībā uz krūts vēzi iespējams nošķirt jau piecus molekulāros apakštipus. Krūts vēzis ir ļaundabīgs, taču tas var būt tāds apakštips, kas nav agresīvs un labāk padodas ārstēšanai. Šāda vēža šūnas uz savas virsmas izvieto tādas kā ķepiņas – hormonu receptorus. Pēc ķepiņām var noteikt: ahā, šīs ir estrogēnu pozitīvās šūnas, tās – progesteronu šūnas. Pēc šādām pazīmēm iespējams pielāgot efektīvu terapiju.
Bet ir tādas vēža šūnas, kas ķepiņas neveido. Kā tās atrast? Kā virzīt terapiju, lai trāpītu tieši vēža šūnām? Šie audzēji ir agresīvāki, sliktāk padodas terapijai.
Lasīju, ka pētāt arī vēža šūnas, kas izdzīvo pēc ķīmijterapijas.
Kad konstatē vēzi, ārsts izvēlas terapijas veidu, bet ir gadījumi, kad ļaundabīgās šūnas veidojas atkārtoti. Viena no teorijām ir tāda, ka ne visas vēža šūnas aiziet bojā ķīmijterapijā. Kādas ir rezistentas jeb nejutīgas. Iespējams, tās nedalās. Tās vienkārši ir un dara savu ļauno darbu. Vēža terapija lielā mērā ir vērsta uz šūnām, kas dalās ātrāk nekā vairākums veselo šūnu, – tā ir viena no pamatpazīmēm. Tāpēc bieži vien terapijas blaknes ir matu izkrišana un caureja, jo matu folikulos ir daudz cilmes šūnu, kas strauji dalās. Arī zarnās šūnas dalās ātri. Pēc šīs pazīmes tās identificē terapijas līdzekļi un iznīcina.
Ja organismu salīdzina ar Centrāltirgu, bet vēzi – ar kabatzagļu grupiņu, pirms gadiem 30 terapija bija kā atombumba: lai iznīcinātu zagļus, gāja bojā arī ļoti daudz labo cilvēciņu. Laika gaitā terapija vairs nav kā atombumba, nevainīgo upuru skaits kļūst arvien mazāks. Visi pēdējā laika pētījumi un terapiju attīstība vērsta uz to, lai mēs kļūtu par snaiperiem, kas precīzi atradīs tieši kabatzagli. Tāpēc vispirms to vajag prast identificēt.
Cik daudz šajā jomā ir zināmā un cik nezināmā? Vai ir tā – jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas?
Jā, tā gandrīz ir! (Smejas.) Tā ir sava veida sacensība. Tehnoloģijas attīstās, var iegūt atbildi uz vienu jautājumu, bet rodas simt citu. Taču tas ir progress! Ja pirms gadiem 30 kādam pateica, ka ir vēzis, varēja likt uzreiz karoti nost un rakstīt testamentu. Mūsdienās tas nav nāves spriedums, iespējas atklāt un izārstēties ir daudz lielākas.
Pētniecība piepilda jūsu dzīvi?
Jā. (Smejas.) Reiz ar kolēģi Valdi Pirsko (Onkoloģijas institūta pētnieks, – red.), kurš ir mūsu grupas smadzenes, runājām par to, kas īsti ar mums nav kārtībā, jo mēs patiešām ļoti daudz laika pavadām darbā. Laikam piederam tam cilvēku tipam, kuriem darbs ir… gluži par hobiju es to nesauktu, bet tā ir mūsu aizraušanās. Tas ir izaicinājums! Un tāpēc man ir prieks par musu aizrautīgo un izcilo pētnieku komandu.
