Pietika sasniegt 100 un tizlā manevrā apvienot stūrēšanu ar bremzēšanu. Kurš izdomāja, ka jābrauc uz 90 km/h? 112
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Beidzot atļautas dārza ballītes izskaņā, kad jaunie bija vai nu ielīduši atpakaļ digitālajā pasaulē, vai siltās migās atplīsuši, mēs, divi iesirmi veči, turpinājām pļāpāt. Par ko? Par auto, protams.
Par traģiskajām ziņām, kuras liecina, ka satiksmes upuru skaits šajās brīvdienās vairāk nekā divkārt pārsniedzis pēdējo gadu vidējo līmeni. Un par ātrumu. Sliktu ātrumu. Un drošu ātrumu, kuram aizrautīgāku aizstāvi kā mans vecais draugs Miks M. neatrast.
Lūk, dažas viņa atziņas, kuras, spēlēdams absolūti lojāla pilsoņa lomu, diezgan neveiksmīgi mēģināju atspēkot.
Kāpēc 90?
Kāpēc man pa pustukšu, vairāku kilometru attālumā pārskatāmu šoseju ar ideālā stāvoklī esošu auto jābrauc 90 kilometri stundā? Kāpēc? Kas un kā noteicis, ka tieši 90? Tehniķi? Psihologi? Politiķi?
Neviens nav šo limitu visus pārliecinoši pamatojis. Vienkārši – tā pieņemts, ātrāk nedrīkst. Un pat jautāt “kāpēc?” nedrīkst.
Visiem citiem “nedrīkst” dzīvē ir pamatojums. Zagt nedrīkst, jo tu atņem citam viņa nopelnīto. Kauties nedrīkst, jo nodari citam sāpes. Nodokļus nemaksāt nedrīkst, jo, šādi blēdīdamies, tu grauj valsts pamatus un atņem maizi tēviem un mātēm pensionāriem.
Visiem “nedrīkst” ir savs “jo” vai “tāpēc”. Ātrumam limita nav, jo nav jau iespējams noteikt vienu drošu ātrumu visiem mainīgajiem apstākļiem.
Vispārējos ātruma ierobežojumus saprātīgi domājošs cilvēks nevar uztvert citādi kā neizbēgami vajadzīgu, bet jau pašā būtībā smieklīgi (bēdīgi) nepilnīgu mēģinājumu ar vienkāršiem aritmētiskiem paņēmieniem risināt augstākās matemātikas uzdevumu.
Nevar būt viens droša ātruma limits dzidrā vasaras dienā, rudens miglas ķīselī un janvāra putenī. Nevar rekomendēt 90 km/h naktī, lietū vecai tačkai ar sarūsējušiem lukturu reflektoriem.
Bet var apgalvot, ka vidusmēra vadītāja stūrēta labi apriepota “Audi quattro” kustība pa piesnigušu Ventspils šoseju ar ātrumu 120 km/h būs pilnīgi droša. Droša. Bet nedrīkst. Sodīs…
Vai sods ir pietiekams arguments? Vai bailes no soda spēj aizstāt patstāvīgu, apzinātu droša ātruma izvēli?
Radīt plūsmu?
Redzu vienu kaut cik nopietnu argumentu par labu limitiem. Tas ir mēģinājums radīt plūsmu, kurā pietiekami droši justos pat visvājākie, kurā nebūtu apdzīšanu, stresa.
Taču šis mēģinājums var būt rezultatīvs tikai tad, ja kontrole ir pastāvīga, visur esoša, ja sodi ir bargi jau nelielas atkāpes gadījumā. Mums nav ne viena, ne otra.
Radars uz Ventspils šosejas sastopams divreiz gadā, uz ceļa Talsi–Dundaga reizi 30 gados. Sods par +15 km/h nav nekāds sods.
Plūsma nerodas. Turklāt kurš var pamatoti, statistiski, zinātniski pierādīt, ka rāma straume ir drošākais pārvietošanās veids? Tās dalībnieki taču snauž, viņi ir nepamatotas drošības sajūtas ieaijāti un, situācijai pēkšņi mainoties, kļūdīsies.
Atšķirībā no tiem, kuri brauc ātrāk, bet ir modri un mobilizēti.
Iegrožot dullos?
Es būtu gatavs rāmo peldēšanu pieciest (varbūt ar laiku pierastu), ja limiti vismaz kaut cik iegrožotu tos, kuriem nepietiek ne prasmes, ne kultūras sava saprātīga ātruma izvēlei. Taču ik uz soļa mēs redzam pretējo.
Šiem tirliņiem limiti ir tikai vēl viens izaicinājums, to pārsniegšana vēl viens adrenalīna avots, lojālie pilsoņi tikai vēl viena slaloma statņi. Reiz pabraucu no Talsu krustojuma līdzi vienam tādam (“Subaru” ar milzīgu spoileri un viencipara numuru). Uz Jūrmalas šosejas bijām vienā laikā.
Taču šajos 100 kilometros viņš reizes 15 paspēja apdzīt pāri ass līnijām, kalnu galos, aizbaidot uz apmales pretimnākošos. Es neriskēju ne reizi. Tiesa, pilnīgi drošos posmos braucu pat 150 km/h.
Jefiņi, kuriem visai blīvas plūsmas 88 km/h starp Spuņciemu un Babīti ir par maz, kuri pa to lēkā kā sienāži, reti pārsniedz 120. Kurš no mums ir sodāms pirmkārt un bargāk? Skaidrs, ka viņi.
Taču lielākas izredzes uzrauties ir man. Jo mani var paņemt ar “stalkeri”. Viņu ģeniālos manevrus spēj fiksēt tikai netrafarēta plūsmas kontrole. Kuras joprojām maz.
Saulei rietot, kā saprotat, nekur tālu drošības meklējumos nebijām tikuši. Vien baigu čupu “kāpēc?” grilugunī sakrāvuši. Ar vējdzirnavām pacīnījušies…
Varbūt jums šajā sakarā kas sakāms?
Ziņas par satiksmes traģēdijām
Svētdienas rītā Mārupes novada Babītes pagastā, uz Liepājas šosejas saduroties vieglajai automašīnai un autobusam, gāja bojā divi vīrieši no vieglās automašīnas, bet vēl viens vieglajā automašīnā sēdošais ar traumām tika nogādāts slimnīcā.
Sestdienas vakarā Augšdaugavas novada Skrudalienas pagastā uz autoceļa Daugavpils–Skrudaliena–Baltkrievijas robeža kravas un divu vieglo automašīnu sadursmē gāja bojā trīs cilvēki un viens cieta.
Sestdienas pēcpusdienā Dobeles novada Vītiņu pagastā vīrietis, vadot traktoru, nobrauca no ceļa un iebrauca upē. Traktora vadītājs negadījuma vietā gāja bojā.
Piektdienas vakarā Augšdaugavas novada Medumu pagastā uz ceļa tika atrasts apgāzies kvadricikls, zem kura bija bojāgājis vīrietis – transportlīdzekļa vadītājs.
Vēlā piektdienas pēcpusdienā Cēsu novada Straupes pagastā uz Valmieras šosejas sadūrās motocikls “Yamaha” un automašīna “Nissan”. Avārijā gāja bojā motocikla vadītājs.
