Gatis Eglītis: Cīņā ar politisko greizsirdību 0
Pēdējā gada laikā man bieži ir uzdots jautājums – kas notiek ar JKP plāna 3 x 500 izpildi (500 eiro minimālā alga un 500 eiro neapliekamais minimums darba algām un pensijām) un kad tas varētu tikt realizēts? Plāns paredz strauju nabadzības un nodokļu sloga mazināšanu mazo algu saņēmējiem un pensionāriem, atstājot cilvēkiem vairāk naudas maciņos, kā arī paver iespēju iznākt no ēnu ekonomikas tūkstošiem mazo uzņēmēju, jo īpaši mazinot aplokšņu algu saņēmēju skaitu.
Arī augstākais darbaspēka nodokļu slogs Baltijā ir viens no galvenajiem argumentiem, kā dēļ Latvijai iet garām simtiem miljonu eiro investīcijas ik gadu: ražot šeit ir relatīvi dārgi, tādēļ investīcijas mēs redzam pārsvarā tirdzniecības centros, kamēr kaimiņos Lietuvā tiek būvētas rūpnīcas.
Šī gada otrā ceturkšņa IKP dati ir pavisam skumji: Latvijas knapajai 2,1% izaugsmei lietuvieši liek pretī veselīgus 4%. Vai nav viela pārdomām?
Arī Eiropas Komisija pēdējos septiņus gadus Latvijas valdībai kā nesekmīgam skolniekam ir konsekventi atgādinājusi, ka nodokļu slogs mazo algu saņēmējiem ir nekavējoties jāmazina. Jauno konservatīvo uzstādījums ir ļoti vienkāršs: mēs ticam, ka katrs cilvēks (lielākoties) ar savu godīgi nopelnīto naudu rīkosies prātīgāk nekā valsts vai pašvaldību ierēdniecība.
Jaunie konservatīvie bija gatavi plānu “3 x 500” realizēt jau no 2019. gada, un tas arī būtu izdarīts, diemžēl vēlēšanu rezultāti nedeva mums pilnu rīcības brīvību. Šobrīd katrs ar budžetu saistīts jautājums ir jāsaskaņo ar koalīcijas partneriem, kam ir citas prioritātes vai pat pilnīga neizpratne par jautājuma svarīgumu, tomēr esam apņēmības pilni gan koalīcijā, gan Saeimas komisijās aizstāvēt plāna īstenošanu.
JKP ir pārliecība, ka 2020. gada budžetā ir jāievieš 500 eiro neapliekamais minimums algām kopā ar 500 eiro minimālo algu, kamēr pensiju jautājumā pašreiz daudz svarīgāk risināt minimālās pensijas problēmu. Nekādā gadījumā lēmumus nedrīkst atlikt uz 2021. gadu vai vēlāk. Šajā principiālajā jautājumā ceram uz Valsts prezidenta atbalstu un K. Kariņa drosmi, laužot iepriekšējās ZZS valdības un viņu līdzskrējēju uzstādījumu turēt lielu daļu strādājošo un ģimeņu (pus)nabadzībā, lai var pirkt balsis ar sīkiem algu pielikumiem, apmaksātām zaļumballēm un nekustamā īpašuma nodokļa atlaidēm, lai var uzturēt lielu pašvaldību administratīvo aparātu un tērēt miljonus apšaubāmos iepirkumos.
Diemžēl neilgi pirms 2020. gada budžeta lēmumiem pāris koalīcijas partijām ir uznākusi “politiskās greizsirdības” kaite, kas neļauj koncentrēties uz kopēja valsts labuma sasniegšanu. Vecās partijas arī nevēlas atzīt savas kļūdas priekšvēlēšanu laikā, izplatot melus par absurdām plāna “3 x 500” izmaksām 1,7 miljardu eiro apmērā, lai gan tagadējie Finanšu ministrijas aprēķini patiesās izmaksas lēš ap 200 miljoniem eiro (tas ir, saglabājot diferencēto neapliekamo minimumu, kas, piekrītam, arī būtu jālabo) – tieši tikpat, cik mēs bijām aprēķinājuši pirms Saeimas vēlēšanām!
Runājot par minimālo algu 500 eiro no 2020. gada, esam saklausījuši plašu atbalstu gan no sociālo partneru, gan Labklājības ministrijas puses, jo tādējādi tiek sūtīts skaidrs politisks signāls, ka Latvija vairs nav zemo algu zeme (kas daudzus dzen emigrācijā), ka ikvienam uzņēmumam jāturpina celt ražīgumu un darba ņēmēju sociālo aizsardzību. Turklāt attīstīto valstu praksē minimālā alga tiek noteikta aptuveni 45–50% apmērā no valsts vidējās algas, kas Latvijā jau pārsniegusi 1000 eiro. Arī Lietuvā un Igaunijā minimālā alga ir krietni augstāka par Latvijas 430 eiro minimālo algu.
