Cimermanis: “Nauda ne vienmēr ir labākais padomdevējs” 0
Anita Pirktiņa, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Diskusijas nobeigums. Sākumu lasiet Agro Topa septembra un oktobra numurā.
Diskusijā piedalījās: Sanita Zute, Agrāro resursu un ekonomikas institūta (AREI) Zinātniskās padomes priekšsēdētāja vietniece, vadošā pētniece; Indulis Jansons, Latvijas lauksaimnieku kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs un LPKS VAKS valdes priekšsēdētājs; Mārtiņš Cimermanis, Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs; Gustavs Norkārklis, Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs; Maira Dzelzkalēja-Burmistre, biedrības Zemnieku saeima valdes priekšsēdētāja vietniece.
Diskusija bija veltīta žurnāla Agro Tops 25 gadu jubilejai un kopā ar to – arī lauksaimniecības nozares attīstības galvenajiem pieturpunktiem aizvadītajā gadsimta ceturksnī. Lai arī nozares lēciens izaugsmē bijis liels un straujš, lielākoties pateicoties iestājai Eiropas Savienībā un tās piedāvātajiem atbalsta instrumentiem, joprojām daudzas jomas nav sakārtotas tā, lai lauksaimnieks justos gana droši un stabili, tostarp izglītība, zinātne…
M. Dzelzkalēja-Burmistre: – Lauksaimniecība ir ļoti attīstījusies, jo pirms 25 gadiem sākām faktiski no nekā. 1997. gadā pēc zemes reformas bijām ļoti zemā līmenī. Bija daudz cilvēku, kas bija atguvuši zemi, taču vēl nebija izlēmuši, būs vai nebūs lauksaimnieki. Lielākie pieturas punkti ir, protams, iestāšanās ES, pirms tam SAPARD finansējums, kas ļāva attīstīties lauksaimniecības nozarei kā tādai.
Kopš iestājāmies ES, mūsu lauksaimniecības izlaide ir palielinājusies gandrīz trīs reizes, ja salīdzinām 2004. gadu pret 2020. gadu. Eksports palielinājies pat vairāk nekā desmit reižu. Deviņdesmito gadu beigās faktiski bijām atkarīgi no ievestās pārtikas produkcijas, imports ievērojami pārsniedza eksportu. Patlaban esam kļuvuši pašpietiekami, varam pabarot gan savus iedzīvotājus, gan pārtiku eksportēt uz citām valstīm.
I. Jansons: – 25 gadi ir milzīgs laika nogrieznis, nomainījusies vesela paaudze. Pats lauksaimniecības procesu apritē esmu kopš 1998. gada, un laiki ir neiedomājami mainījušies. Lauksaimniekam bija jāizcīna ne viena vien cīņa. Deviņdesmitajos gados izskatījās, ka valstī nevienu neinteresē lauksaimnieku saražotā produkcija, gadījās, ka par to neviens pat nesamaksāja. Uz šāda fona sāka veidoties arī lauksaimnieku kooperācija, kuras uzdevums bija meklēt saražotās produkcijas pārdošanas iespējas. Šobrīd esam sasnieguši līmeni, ka Latvijas graudi ir pasaulē pieprasīti, varam brīvi tos eksportēt uz daudzām pasaules valstīm.
ES ienāca līdz ar dažādām finansējuma iespējām, tā sauktajiem fondiem, kurus, protams, dažkārt varējām izmantot arī gudrāk. Tāpat kļūdījāmies, nepanākot lielākus tiešmaksājumus, tad nevajadzētu ik gadu skaitīt, cik lielā mērā joprojām atpaliekam no citām ES dalībvalstīm. Acīmredzot jārēķinās ar to, ka kāds vienmēr kaut ko var sasteigt vai neizdarīt pietiekami profesionāli.
Taču šobrīd droši var teikt, ka lauksaimniecība ir viena no vadošajām mūsu valsts tautsaimniecības nozarēm – gan spējot nodrošināt pārtikas produkcijas pašpatēriņu, gan eksportēt. Un šī nozare ir jāattīsta, jo mums jau nav daudz to resursu – meži, zeme, tas arī faktiski viss. Un šie resursi ir gudri un ilgtspējīgi jāizmanto.
– Vai varam teikt, ka kooperācija ir visās lauksaimniecības nozarēs veiksmīgi attīstījusies vai veiksmes stāsts tomēr ir vien graudaudzētāju kooperatīvi?
I. J.: – Noteikti ne tikai graudaudzētāju kooperatīvi. Gana spēcīga ir arī piensaimnieku un dārzeņkopju kooperācija. Protams, vēl ir uz ko tiekties, ir ko pilnveidot, attīstīt.
Diemžēl mums joprojām pietrūkst izpratnes par to, ka ir jāsadarbojas, lai ietu uz priekšu. Bet šīs izpratnes pietrūkst arī citās jomās, ne tikai lauksaimniecībā. Piemēram, augstākajos varas gaiteņos, Saeimā, kur deputāti pieraduši domāt un lemt četru gadu griezumā, tātad – īstermiņā. Kooperācija ir ilgtermiņa pasākums. To diemžēl nesaprot vai negrib saprast šie īstermiņa pasākumu lēmēji. Jā, mums allaž uzsit uz pleca, pasaka – malači, bet tas arī viss. Ja par šīm lietām visos līmeņos būtu lielāka izpratne, mēs varētu sasniegt daudz labākus rezultātus.
M. Dz.-B.: – Tomēr jāatzīst, ka salīdzinājumā ar mūsu kaimiņvalstīm – Lietuvu, Igauniju – mūsu lauksaimnieku kooperācija ir daudz spēcīgāka. Par to varam būt lepni.
I. J.: – Jā, mēs arī pirmie sākām veidot kooperatīvus un tādējādi arī straujāk aizgājām uz priekšu.
– Kas aizvadītajā gadsimta ceturksnī sasniegts lauksaimniecības izglītības un konsultāciju jomā?
M. Cimermanis: – Kopš deviņdesmitajiem gadiem faktiski notikušas divas zemes reformas. Pirmā, kad cilvēki atguva savā īpašumā zemi, un otrā, kad iestājāmies ES. Pirmais vilnis noteikti bija vairāk saistīts ar emocijām, patriotismu – katrs nu būsim saimnieks savā zemē, katram pa pāris ha un uz priekšu… Iestājoties ES, daudz kas mainījās, tostarp motivācija šo zemi apsaimniekot. Motivācija nosaka arī darba stilu, taču nauda ne vienmēr ir labākais padomdevējs.
Lai cik patriotiska bija pirmā reforma, skaidrā apziņa teica priekšā, ka lauksaimniecībā nepaliks 27% nodarbināto, turklāt labi ja 14% no viņiem bija lauksaimnieciskā izglītība. Atceros, kā vēl deviņdesmitajos gados mācījām zemniekiem saprast, kas ir skābsiens, ka zāli vēlams nopļaut vēl pirms Jāņiem. Atceros, kā mūs lamāja, kad stāstījām par bezaršanas tehnoloģijām, apgalvoja, ka tas mūsu apstākļos nav iespējams, bet redzam, kā viss ir mainījies – rapšu audzētāji jau savus arklus pārdevuši. Viss mainījies gan ātri, gan krasi.
Kopumā situācija izglītībā ir skumja, profesionālā izglītība netiek novērtēta. Atdodot profesionālo izglītību Izglītības ministrijas pārziņā, skaidri nepasakot, ko šajā jomā sagaidām, esam nonākuši ļoti bēdīgā situācijā. Ja gadā skolās uzņemam piecus sešus nākamos lopkopējus un vienlaikus sakām, ka piena nozare mums ir viena no prioritārajām, tad diezin vai spēsim nodrošināt šīs nozares attīstību un to spēcināt arī ar profesionāli izglītotiem kadriem.
Pēc iestāšanās ES mums bija pieejami gan dāņu, gan citvalstu konsultanti, lektori, mācībspēki, kas mūsu zemniekiem stāstīja par tādām lietām kā precīzā mēslošana, kūtsmēslu izmantošana, agrovides pasākumi u. c. Tagad visas šīs lietas ir ienākušas lauksaimnieka ikdienā. Šis bija pirmais vilnis.
Otrs vilnis jau bija ar industriālu ievirzi, zināšanas pastiprināti sāka nākt no tehnikas un agroķīmijas pārdevējiem. Patlaban mums ir pašiem jāsaprot, kurp gribam doties, jo izglītība faktiski pielāgojas tam, kurp dodas ražošana. Un izglītības joma nu nekādi nevar būt īstermiņa risinājums.
– Kā ir ar bioloģisko lauksaimniecību? Varbūt pirms 25 gadiem bijām vairāk bioloģiski nekā tagad, tad pa vidu kļuvām mazāk bioloģiski un tagad atkal mācāmies būt bioloģiski?
G. Norkārklis: – Faktiski tā arī ir. Eiropā pieejamajā profesionālajā literatūrā arī lasāms, ka bioloģiskā lauksaimniecība faktiski ir labi aizmirsta normālā lauksaimniecības prakse.
Latvijā bioloģiskā lauksaimniecība aizsākās jau astoņdesmitajos gados. Uz Latviju brauca arī vācu speciālisti, mācīja biodinamiskās lauksaimniecības pamatus. 1995. gadā izveidojās bioloģisko lauksaimnieku apvienība.
Bioloģiskā lauksaimniecība Latvijā ir ļoti pragmatiski attīstījusies, ejot kopsolī ar ES tirgu un pieprasījumu. Tas, kas notiek Eiropā bioloģiskās lauksaimniecības jomā, notiek arī Latvijā.
Attīstības līkne aizvien ir bijusi un ir augšupejoša. Lielākais lēciens, protams, bija 2004. gads, kad iestājāmies ES, kļuva pieejams atbalsts, sākās saimniecību sertifikācija. Nenoliedzami, atbalsta maksājumi veicināja daudzu zemnieku pāreju uz bioloģisko saimniekošanu. Dominējošā šā saimniekošanas veida nozare bija piena lopkopība – no 4000 bioloģisko saimniecību 3000 nodarbojās ar piena lopkopību, pārējās specializējās gaļas lopkopībā, graudkopībā u. c. Patlaban šī struktūra ir mainījusies, pēdējos 5–6 gadus ļoti strauji attīstās tieši bioloģiskā graudkopība.
Eiropā bioloģiskais tirgus attīstās ļoti strauji, nav piedzīvots kritums, ir tikai kāpums. Un mūsu saimnieki iet tam visam līdzi.
Jau runājām par izglītības nozīmi, un jāteic, ka arī bioloģiskās lauksaimniecības jomā zināšanu trūkst, izglītība ir problēma. Joprojām LLU (tagad Biozinātņu un tehnoloģiju augstskola) nav programmas bioloģiskajā lauksaimniecībā, lai gan par to runājam jau vairāk nekā 10 gadu garumā. Paldies jāsaka mūsu zinātniekiem, kuri gan pēdējos gados ir iesaistījušies dažādos pētījumos saistībā ar bioloģisko lauksaimniecību, veic izmēģinājumus, un nu varam jau izdarīt kādus secinājumus vai dot rekomendācijas audzētājiem.
– Vai zinātniekiem nav līdzīgi kā bioloģiskajiem – kādreiz bija iespējas, tad tās zuda un nu atkal jācīnās, lai kaut kas būtu?
S. Zute: – Pārmaiņas skar visus. Lauksaimniecības nozarē visi esam sasieti teju vienā saitītē, un viss, kas kopumā notiek nozarē, skar ikvienu tajā iesaistīto. Dažreiz viens posms aizskrien ātrāk pa priekšu, cits netiek līdzi un kustas lēnāk, bet tad atkal cits posms izraujas priekšplānā un citi velkas iepakaļ…
Reformu 25 gados arī zinātnē bijis gana daudz. 1997. ir gads, kad tika likvidētas no padomjlaikiem palikušās selekcijas un izmēģinājumu stacijas. Tās tika privatizētas, sadalītas, mazi gabaliņi palika arī valsts pārziņā. 25 gadi parādījuši, ka, piemēram, privātās selekcijas stacijas nespēja noturēties. Zinātne faktiski ir atkarīga no pasūtījuma. Arī esot valsts institūcijas statusā, ir svarīgi, kurš par ko maksā. Patlaban jāteic, ka AREI simtprocentīgi kļuvis par projektu institūciju. Tas nozīmē – ir projekts, ir nauda, un otrādi. Atšķirībā no citām zinātnes nozarēm, kas varbūt ir vairāk ierobežotas saimnieciskajā darbībā, lauksaimniecības zinātnes rīcībā ir palikusi bāze un iestrādes no iepriekšējās selekcijas un šķirņu sākotnējās sēklkopības. Kad mainās politiskie uzstādījumi, mainās valdība, uzskati par to, vai vajadzīga vietējā selekcija, vai zinātni pirksim no ārzemēm utt., tad vismaz varam saglabāt iespēju patirgot sēklu…
Var vērot arī, kā līdz ar laiku mainās vērtības. Piemēram, mūžīgais jautājums par šķirņu autoru autortiesībām. Vai autoratlīdzība šķirnes radītājam pienākas vai ne? Lietas, kas citur jau sen ir pašsaprotamas, pie mums vēl aizvien ir diskutējamas.
Bet pārmaiņas mūs tikai norūda. Diemžēl zinātnei nav bijusi tāda pati iespēja strauji attīstīties kā lauksaimniekiem, maksimāli daudz piesaistot ES finansējumu. Mēs neizmantojam savus resursus, tūdaļ nopietni saskarsimies ar paaudžu maiņas problēmu, kas ļoti sāpīgi mūs skars jau tuvākajā laikā. Redzēsim, cik daudz kvalificētu jauno zinātnieku ar maģistra grādu lauksaimniecības zinībās spēs sagatavot tagadējā Biozinātņu un tehnoloģiju augstskola.
Ieguldījums zinātnē ir kā tāda nūja ar diviem galiem. No vienas puses, zinātnei vajadzētu iet vismaz soli pa priekšu lauksaimnieku vajadzībām ar pētījumiem, rekomendācijām kaut vai Zaļā kursa prasību kontekstā, bet tajā pašā laikā neviens nav gatavs iedot tos 60 tūkstošus eiro, lai mums vismaz ir gāzes analizatori. Šobrīd pie savām iespējām varam tikt tikai konkursa kārtībā.
Teorētiski it kā viss ir kārtībā, visiem skaidrs, kas jādara zinātnei un kas lauksaimniekiem, bet vai arī praksē esam viens otram līdzās un tādējādi varam līdzēt, vai varam ar kopīgu skatījumu iet uz priekšu, – šaubos. Zinātnes attīstība ir atkarīga ne tikai no zinātnieku entuziasma, bet arī lauksaimnieku un politiķu vēlmes to veicināt. Bet izpratne par to, kas un kā būtu vai nebūtu veicināms, kā jau iepriekš runājām, ir ļoti atšķirīga un mēdz dzīvot tikai īstermiņā. Tāpēc esam, kur esam, bet labi, ka vēl vispār esam…
– Par autortiesībām runājot – kāpēc Latvijā šis jautājums joprojām ir diskutējams, ja citur tas ir pašsaprotams?
S. Z.: – Vispār jautājums, vai vajag maksāt autoratlīdzību šķirnes radītājam vai pietiek samaksāt par sēklu, rodas visās valstīs. Bet te liela loma ir gan audzināšanai, gan tradīcijām. Esam ļoti strauji attīstījušies, un iespējas, ko mums pavēra līdzekļu pieejamība, ļaujot attīstīt tehnisko bāzi, ne vienmēr ļāvušas mums attīstīt arī izpratni par vērtībām un ētisko rīcības pusi. Autoratlīdzība nav nekas tāds, ko var ielikt skapītī. Tā ir izpratne par to, kā tās vai citas lietas rodas, un vajadzība kādam pateikt paldies par šo lietu radīšanu. Tā ir ilgtermiņa sadarbība.
Bet par ko varam runāt, ja projekti lauksaimniecībā ir apstiprināti tikai uz pāris gadiem, bet pāris gados lauksaimniecībā neko nevar izpētīt, jo ne trijos, ne četros gados dabā nekas būtiski nemainās; ja daudzu projektu lietderība un aktualitāte ir stipri apšaubāma. Jauno tehnoloģiju efektivitāti tā pa īstam varēsim novērtēt varbūt tikai pēc gadiem divdesmit, nevis pēc pāris sezonām. Zaļā kursa kontekstā mums būtu jāveic daudz dažādu pētījumu, bet esam atteikušies gan no stacionāriem pētījumiem, gan ilggadīgiem augsnes pētījumiem u. tml. Bet paši savām rociņām šo īstermiņa politiku esam izveidojuši un paši plūcam un plūksim tās augļus, kas nebūt nav un nebūs saldi…
– Ministri ir nākuši un gājuši, katram aiz muguras bijusi kāda partija, kuras uzstādījumiem bijis jāseko – kāds atbalstījis lielražotājus, kāds mazās ģimenes saimniecības, cits licis akcentu uz kooperācijas attīstību vai lobējis kādas nozares izvirzīšanu par prioritāru. Vai tādējādi aizvadītā gadsimta ceturkšņa laikā izdevies panākt kaut cik vienmērīgu visu nozaru un lauksaimnieciskās darbības jomu attīstību?
M. Dz.-B.: – Ja runājam politiskā līmenī, tad drošības un stabilitātes izjūtas, protams, visās jomās nav. Ja runājam par ikdienas, sadzīvisko līmeni, tad šajos gados ir gūtas gan zināšanas, gan pieredze, kas lielai daļai Latvijas lauksaimnieku ļauj justies droši un ar pārliecību iet to ceļu, ko izvēlējušies. Domāju, iekšējā stabilitāte ir, jo bez tās ar lauksaimniecību vispār nevar nodarboties. Jo pati lauksaimniecība no dažādiem aspektiem ir ļoti nestabila, un ar to var nodarboties tikai stipras, stabilas nervu sistēmas cilvēki. Pats cilvēks ar savu darbību var ietekmēt labākajā gadījumā 50% no rezultāta, pārējais ir dabas, tirgus un politiķu ziņā. Bez pārliecības un iekšējās stabilitātes mūsu lauksaimnieki nebūtu tur, kur šobrīd ir, un arī nozares rādītāji nebūtu tik labi, kā ir.
Jau minējām četru gadu ciklu, kurā vairāki ministri ir darbojušies, nākot ar saviem uzstādījumiem un nozarē izdarot gan vairāk, gan mazāk. Kāds pieķeras reformām un noved tās līdz galam, bet kāds atnāk ar lielām ambīcijām, bet neizdara neko…
Šobrīd ir ļoti mainījusies ārējā pasaule, kas ietekmē nozari. Bez Zaļā kursa ir vēl visādi kursi, virzieni un stratēģijas, plus klimata izmaiņas un mūsu pašu iekšējā negatavība atbildēt uz jautājumu – kādi tad būs rezultāti, ejot pa to vai citu ceļu.
Mārtiņš minēja bezaršanas tehnoloģiju, to, ka daudzi rapšu un graudaugu audzētāji savus arklus jau pārdevuši, bet patiesībā šis jautājums joprojām ir diskutabls, jo nav pētījumu, kas tad īsti notiek ar mūsu zemi un kas ar dažādām augsnēm dažādos reģionos notiks pēc 10–20 gadiem, lietojot to vai citu augsnes apstrādes tehnoloģiju. Tāpēc pagaidām zemnieks var paļauties tikai uz savu pieredzi, savām zināšanām un pārliecību. Diemžēl kopumā nozarei katra individuālie eksperimenti izmaksā daudz dārgāk, nekā ja mums aiz muguras būtu Latvijas vai Baltijas zinātnieku pētījumi un viņu spēja ar konkrētiem datiem atbildēt uz zemnieku jautājumiem.
Par to, ka finansējums šādiem pētījumiem nav rasts, vaina 90% gadījumu jāuzņemas politiķiem. Bez tiešmaksājumiem mums aizvien bijušas arī nacionālās subsīdijas, un tā faktiski ir ministra izvēle, kam un cik no šī nacionālā finansējuma atvēlēt. Vai domāt ilgtermiņā un paredzēt to zinātniskiem pētījumiem, vai sadalīt pa galviņām, tādējādi nopērkot balsis uz vēlēšanām. Un tieši šis četru gadu cikls arī liek finansējumu dalīt uz galviņām, nevis ieguldīt nozares nākotnes attīstībai. Mēs no Zemnieku saeimas puses aizvien esam uzsvēruši, ka pētniecība ir tā joma, kurā noteikti ir jāinvestē.
– Vai tas nozīmē, ka ministrijai attiecībā uz zinātni ir cits viedoklis? Ka zinātne ir tāda entuziastu joma, kur zinātnieki un selekcionāri kaut ko pēta sava prieka pēc?
M. Dz.-B.: – Viedoklim nereti pat nav nozīmes. Politiķus kopumā vairāk interesē nākamās vēlēšanas, nevis kāda nozare.
S. Z.: – Par zinātniekiem ir tāds teiciens: viņi ir privileģēta tauta, kas par valsts naudu var apmierināt personiskās iegribas.
G. N.: – Politiķi dzīvo citā realitātē, viņiem nereti šķiet, ka ar to, kas piešķirts, ir pietiekami. Reiz piedalījos diskusijā, kur prezentēja arī zinātniskajiem institūtiem piešķirto finansējumu, un AREI finansējums uz citu fona izskatījās kā tāda maza kripatiņa, no kuras knapi pietiek minimālajai algai, bet politiķiem šķita, ka viss ir kārtībā, ar to pietiek.
Bet, no otras puses, arī paši lauksaimnieki nav gatavi, piemēram, atteikties no subsīdijām vai to daļas un pateikt, lai tās piešķir zinātnei. Nē, mēs gribam paši visu saņemt pēc pilnas programmas un tad, ja paliek pāri, tad jā – pārējo zinātnei. Lai gan varbūt pietiktu, ja lauksaimnieks atteiktos no viena eiro par govi vai hektāru un konkrēti norādītu, ka šī nauda jāpiešķir zinātnei, zināšanām.
S. Z.: – Redz, ja zemniekam kontā ieripo tas eiro, viņš to uzreiz jūt un var izmantot, bet zinātnē ieguldītais eiro atnāks atpakaļ varbūt tikai pēc vairākiem gadiem. Vai, lasot zinātnieku rakstu Agro Topā, lasītājs aizdomājas par to, cik darba ieguldīts, lai taptu konkrētais raksts? Nē, viņš domā – man šis raksts pienākas, jo esmu abonējis žurnālu. Un viss. Mēs laikam nevaram prasīt, lai cilvēku domāšana mainītos tikpat strauji, kā mainās tehnoloģijas. Joprojām cilvēkiem nav izpratnes par to, kur un kā rodas zināšanas. Kāpēc tavā saimniecībā kļūst labāk vai sliktāk? Kāpēc šodien tava saimniecība vairs nav tāda pati kā 1997. gadā? Nē, ne tāpēc, ka nopirkts jauns traktors vai kombains, bet tāpēc, ka kāds parādījis un pierādījis, kā ar šo jauno tehniku gūt labākus rezultātus. Un visam pamatā ir zināšanas.
I. J.: – Mēs kooperatīvā nevienam nesolām nekādus tūlītējus labumus, un mūsu darbība nekādā gadījumā nebalstās uz jau minēto četru gadu ciklu. Attīstībā jāiegulda periodiski un nepiekāpīgi. Nauda, ko sadala pa galviņām, ir tikai tēriņu nauda, lielas lietas ar to pabīdīt nevar.
