“Redzējām, ka daudzi atgriežas pie zemes.” Saruna par zemes darbiem, sēklām un pārtiku ar LLKC vadītāju Mārtiņu Cimermani 0
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pandēmija parādīja, ka pārtikas apgāde ir mūsu drošības jautājums, uzskata Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis. Viņaprāt, nākamajā plānošanas periodā laukos jāstiprina tieši vidusslānis.
Kā Covid-19 krīze ietekmējusi lauksaimniekus? Vai tās laikā notika virzība no pilsētas uz laukiem?
M. Cimermanis: Šis laiks deva iespēju paraudzīties uz procesiem no malas un parādīja to, ar ko būs jāsadzīvo turpmāk. Šajā laikā bija ļoti jūtams, ka pārtikas apgāde ir viens no drošības jautājumiem un stabilitātes garants.
Daudzi pircēji bija gatavi atbalstīt savus ražotājus, pērkot vietējo preci. LLKC izveidotais katalogs “Novadu garša” burtiski uzsprāga, mēs nespējām reģistrēt saimniecības.
Pirms tās iekļaut katalogā, jāveic pārbaudes, un darba bija ļoti daudz. Sākumā katalogā bija ap 140 saimniecības, bet tagad to skaits pieaudzis līdz 800. Dabūjām pieslēgt papildresursus, lai nodrošinātu darbu.
Arī pircēju pieprasījums bija ļoti liels. Parādījās arī problemātiskās vietas, piemēram, kā veikt norēķinus. Šo platformu uzņēmējs var izmantot savas produkcijas noieta veicināšanai.
Redzējām, ka daudzi atgriežas pie zemes. Sēklu tirgotāji stāstīja, ka tika izpirktas visas sēklas, visi stādi.
Radās ļoti liels pieprasījums pēc LLKC semināriem. Es aicinātu ģimenes vienas sezonas laikā pabarot sevi ar pašu izaudzēto.
Zemes darbi visai ģimenei, īpaši bērniem, ir ļoti svarīgi.
Kādu ietekmi notikušais atstājis uz piena nozari?
Piena nozarē īsā brīdī uzreiz bija jūtams straujš cenu kritums – vidēji no 31 centa/kg uz 26 centiem/kg. Latvijā gan jūtamas lielas piena iepirkuma cenu atšķirības.
Tās rūpnīcas, kas pārdeva preci eksportā, visvairāk izjuta krīzi. Lieli piena apjomi aiziet uz Lietuvu. Tieši lietuvieši bija tie, kas nometa cenu un pirmie šo sitienu dabūja kooperatīvi, kas izved pienu.
Lai piensaimnieki tiktu krīzes naudai klāt, jāsasniedz noteikti kritēriji. Daļa strādā tikai vietējam tirgum, un viņiem cenas ir pietiekami stabilas.
Manuprāt, pēc Lauksaimniecības datu centra (LDC) datiem, mēs nesasniegsim vidējos valsts rādītājus, bet būs jādomā par atbalstu individuālām saimniecībām.
Ja tās ar saviem grāmatvedības datiem varēs pierādīt kritumu, tad varēs pretendēt uz atbalstu. Līdzīga sistēma darbojas arī citviet Eiropā.
Vai ganāmpulki netiek samazināti?
Tas nav vienas dienas lēmums. Ja saimnieks nolemj likvidēt ganāmpulku, tas notiek gada griezumā. Parasti tas notiek rudenī.
Man nepatīk tendences piena nozarē. Izrēķināju, ka šogad saražots par 68 tonnām piena dienā mazāk nekā pagājušajā gadā.
Tas nozīmē, ka viena Smiltenes rūpnīca vai trīs Straupes uzņēmumi ir pazuduši. Katru gadu vidēji Latvijā tiek likvidēti 4800 ganāmpulki.
Pamatā tās ir ģimenes saimniecības un tās, kur saimnieko vecāka gadagājuma cilvēki.
Kāpēc? Šīm saimniecībām nav ekonomiskā pamata turpināt savu biznesu.
Lielākoties tās ir mazās saimniecības, bet daļa arī lielās. Tās pārtrauc ražošanu, jo ilgstoši piena cena bijusi zem pašizmaksas vai tikai subsīdijas šo biznesu notur virs ūdens.
Pilnīgi cita situācija ir graudkopībā, kur var saņemt kredītus, atjaunot tehniku. Lopkopībā ir atšķirīgs cenu līmenis – pat līdz 10 centiem uz piena kilogramu. Mazās saimniecības nespēj atjaunoties.
Jaunie zemnieki grib pēc iespējas modernāku fermu, kurā jāpavada pēc iespējas mazāk laika, taču to esošā piena iepirkuma cena nespēj nodrošināt.
Lai tas notiktu, zemniekam jāiesaistās garākā ķēdē, jābūt savai pārstrādei, kas ļautu nodrošināt trīs četrus centus pie piena litra klāt. Ja vēl izdodas piesaistīt loģistiku un tirdzniecību, vēl kas nāk klāt.
Igaunijas–Latvijas kopuzņēmuma izveide ir garāka ķēde. Vai tas sekmēs konkurētspējas pieaugumu?
Tas ir mēģinājums beidzot Latvijā panākt vidējo piena cenu. Ja tas izdotos, mēs būtu ļoti apmierināti. Un to saprot Holandes investori, kas piedalās šajā projektā. Tas ir ļoti svarīgi pašai nozarei.
Augkopībā biznesā atgriežas dēli un meitas, lai saimniekotu, bet lopkopībā, gaļas nozarē tā nav. Te gan ir jautājums par gudru atbalsta politiku un izglītību. Ja nav izglītības, nebūs nākotnes.
Kā jaunajā plānošanas periodā būtu jāmaina atbalsta sadalījums, lai nozarē ienāktu jaunie?
Tā ir politika. Redzam, kā Lauku attīstības programma ietekmē procesus un cilvēku palikšanu laukos. LLKC var rēķināt un ieteikt, bet lēmumu pieņemšanā mēs nepiedalāmies.
Man patīk Polijas uzstādījums – ja laukos nebūs cilvēku, tad nebūs visa pārējā. Tas ir likumsakarīgi, skatoties arī mūsu reģionālo reformu.
Mums vēl ļoti daudz darāmā, lai attīstītu vidusslāņa ģimenes saimniecības, kur dzīvo vairākas paaudzes. Kā šajā krīzē teica cilvēki – iedodiet mums stabilitātes sajūtu, pārējo uzbūvēsim paši.
Mums nevajag subsīdijas, bet stabilitāti. Izrēķinājām, ka 140 tūkstoši eiro būtu normāls apgrozījums ģimenes saimniecībai laukos, lai viens līdz četri ģimenes locekļi būtu pārtikuši.
Bet, esot ES klubiņā, bez subsīdijām neiztikt…
Jaunajā plānošanas periodā Eiropa prasa sasniedzamos mērķus, bet ir diezgan grūti atbildēt, kas ir mūsu mērķis laukos. Tagad arī Zaļā politika liek daudz ko pārdomāt.
Pirms 11 gadiem, kad gatavojām stratēģiju “Latvija 2030”, 79% bija par to, ka jāsekmē un jāatbalsta lauku uzņēmēji laukos. Ja tagad veiktu līdzīgu aptauju, būtu interesanti rezultāti.
Tagad daudzas lietas mainās, pieaug spiediens uz vidi, labturību un jāmāk komunicēt ar sabiedrību.
Zaļais kurss paredz sasniegt 25% bioloģisko platību jau 2030. gadā. Cik tas ir reāli?
Ja runājam par piena nozari, neredzu pamatojumu biznesā orientētai bioloģiskajai lauksaimniecībai. Uzskatu, ka bioloģiskajai lauksaimniecībai jābūt ar saturu – jāražo prece.
Platības nevar būt mērķis. Tās varam sasniegt, bet jābūt bioloģiskajai pārstrādei un veikalu plauktos pieejamai produkcijai. Skandināvijā, piemēram, bioloģiskajai produkcijai ir neierobežots pieprasījums.
Zaļais kurss liek domāt, ka tā ir sabiedrības vēlme. Nav vairs tie laiki, kad cilvēki grib pirkt tikai lētāko.
Pircēji kļūst izglītotāki un vēlas ēst bioloģisko pārtiku. Ceļš, kā līdz tam nonākt, gan ir sarežģīts.
Vai plānu samazināt pesticīdu lietošanu par 50% līdz 2030. gadam var īstenot?
Latvijā pesticīdus lieto daudz mazāk nekā citur. Aizstāvu viedokli, ka jāvērtē individuālu saimniecību līmenī. Ja tas būs noteikts valsts līmenī, noteikti kāds lietos vairāk, mazāk, citādi.
Viens no piemēriem – nitrātu direktīva, kur zemniekiem nav atbildības par vides lietām. Cits piemērs – buferjoslu ievērošana. Tagad – bites.
Veidojas kašķi, un nav kultūras un sapratnes par vides lietām. Katram jābūt atbildīgam par to, ko viņš dara.
Attīstībai jābūt līdzsvarotai, nevar industrializācija ņemt absolūtu virsroku. Tā ir Eiropas nākotne. Pabarot sevi mēs varam, esam līderi daudzās augstas kvalitātes produktu jomās.
Taču mēs nedrīkstam Eiropā ļaut ievest produkciju no valstīm, kur kvalitātes latiņa ir zemāka.
Runājot par zemākiem tiešmaksājumiem, iepriekšējā periodā no papildus iegūtās naudas tie bija tikpat lieli, cik Lietuvā un Igaunijā, bet Zemnieku saeima un LOSP ar ZM vienojās par tās pārskaitīšanu Lauku attīstības sadaļā. Tikmēr zemnieki sūdzas par viszemākajiem tiešmaksājumiem. Ko darīt ar nākamā perioda naudu?
Tā ir politika. Redzam, kā nauda ietekmē lietas. Ja mums ir tikai hektārmaksājumi, mēs nevaram realizēt ne bioloģisko politiku, ne labturības un vides prasības, kas maksā naudu.
Piemērs par ilggadīgiem zālājiem. Nav jēga turēt zālāju, ja izdevīgāk ir iesēt graudus.
Tāpēc jābūt līdzsvarotam aprēķinam, kā nodrošināt, lai Latvijā ir vairāk nekā 200 tūkstoši hektāru ilggadīgo zālāju, un kas vajadzīgs saimniecībām, lai tās par to rūpētos, nevis vienkārši atdotu biznesam.
Vai ir jānosaka tiešmaksājumu griesti?
Es redzu vairākus attīstības scenārijus, bet tas ir politiķu rokās. Šoreiz atturēšos no atbildes. Tā noteikti ir katras valsts izvēle.
Tad kādai jābūt politiskai izvēlei – vairāk naudas dot lielajiem, kas ražo vairāk produkcijas un maksā vairāk nodokļu, vai mazajiem, kas pabaro sevi un kaimiņus, bet nes balsis vēlēšanās?
Es teiktu – runa ir par vidusslāni. Paradoksāli, bet šobrīd visgrūtāk klājas vidusslānim. Tās ir saimniecības, kas nodarbojas ar lauksaimniecību kā biznesu.
Mazajam darbavieta ir citur, viņam tikai dzīvesvieta ir laukos. Iedodot atbalstu, viņš, protams, būs priecīgs. Bet vidusslānim ar apgrozījumu līdz 100 tūkstošiem eiro tagad ir grūti piecelties kājās.
Ir jāizveido cilvēcīgi apstākļi, jāpērk moderna tehnika, bet esošā piena cena to nenodrošina.
Mani pozitīvi iespaidoja Īrijā redzētais, un te velku paralēles ar Latviju. Kad bija ļoti slikti apstākļi, daudzi laucinieki pameta valsti, aizbrauca prom.
Tagad Īrija ir viena no līdervalstīm. Kad jautāju par subsīdijām, viņi teica – mums ir sava nacionālā desmitgades politika, lai Eiropas politika mūs neietekmē.
Plānu uzrauga sabiedrībā neatkarīgi cilvēki, un šī plāna mērķis – saglabāt līdzsvaru, jo nekad visi nebūs apmierināti.
Mums nav ilgtermiņa vienošanās par lauku teritoriju un to redzam pēc reģionālās reformas.
Jau pirms desmit gadiem bija iezīmēta lauktelpa, kur bija noteikts pilsētas statuss sinerģijā ar laukiem.
To izveidoja cienījama ekspertu grupa. Kāpēc, mainoties ministriem, to visu izmetam? Tā ir viena no Latvijas problēmām, kas traucē ilgtermiņā noteikt attīstības mērķus, ja ignorējam savu priekšteču darbu.
Lauksaimnieki ir teikuši, ka nav tik svarīgas subsīdijas, cik miera un kopības sajūta. Nauda rada agresiju. Mans aicinājums būtu koncentrēties un sadarboties vienotam mērķim.
