Cimdars: darām tikai to, ko likums atļauj 0
Pēdējās nedēļās “Latvijas Avīzes” redakcijā esam saņēmuši ne vienu vien lasītāja viedokli un neizpratni par notikumiem ap 18. februārī gaidāmo referendumu. Daudzi lasītāji ir pauduši neizpratni, kādēļ Latvijas varas iestādes ir tik nevarīgas nepilsoņa Vladimira Lindermana priekšā.
Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētājs Arnis Cimdars, kuram lūdzu atbildēt lasītājiem, skaidro, ka tā neesot vis amatpersonu nevarība, bet likumpaklausība.
Vai vākt parakstus un ierosināt likumu grozījumus Latvijā drīkst arī nepilsoņi, citas valsts pilsoņi un tamlīdzīgi cilvēki, kas paši nemaz nedrīkst piedalīties vēlēšanās?
Likumu ierosināšanas kārtību nosaka likums “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”, un šajā likumā nav noteikuma, kas liegtu nepilsoņiem sākt kādas aktivitātes, ja viņi spēj ar šo ideju pārliecināt ne mazāk kā 10 000 vēlētāju. Tā tas ir noticis šajā gadījumā – likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Sa-tversmē” Centrālajā vēlēšanu komisijā likumā noteiktajā kārtībā neiesniedza Lindermana kungs, bet gan vairāk nekā 10 000 balsstiesīgu Latvijas pilsoņu, un vēlāk parakstu vākšanas otrajā kārtā šo likumprojektu atbalstīja vēl vairāk Latvijas pilsoņu – kopā 187 378. Ja kādai likumdošanas iniciatīvai ir šādas daļas vēlētāju atbalsts, tad tas ir pietiekami, lai to pieņemtu izskatīšanai neatkarīgi no tā, vai sākotnēji šī ideja ir ienākusi prātā nepilsonim, Latvijas pilsonim, kas jaunāks par 18 gadiem, vai vēl kādam citam. Pēc būtības šis ir jautājums par Satversmes 2. pantu, kas nosaka, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Savukārt tautas nobalsošanas mērķis ir noskaidrot, cik liela daļa tautas atbalsta konkrēto likumdošanas iniciatīvu.
Vai CVK veic iesniegto likumprojektu iniciatīvu izvērtēšanu? Piemēram, vai tie atbilst Satversmes 73. pantam?
Ja komisijā tiktu iesniegts likumprojekts, kas neatbilstu Satversmes 73. pantam, mūsu pienākums būtu nepieļaut šāda likumprojekta tālāku virzību. Likumā “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” šobrīd neatrodam normas, kas nosaka, ka vēlētāji nedrīkst rosināt likumprojektu par izmaiņām valsts valodas jautājumā, tādēļ CVK nav iespēju šādu vēlētāju likumdošanas iniciatīvu noraidīt. Savukārt jebkuru CVK lēmumu ieinteresētās puses var pārsūdzēt tiesā, kuras kompetencē tad ietilpst izvērtēt strīda jautājumu pēc būtības.
Vēlētājiem ne vienmēr ir saprotams, ka CVK nedrīkst vērtēt vēlētāju iesniegtos likumprojektus tādā “patīk – nepatīk” līmenī. Var saukt mūs par birokrātiem, taču CVK ir atļauts darīt tikai to, ko likums atļauj. CVK nedrīkst pieņemt lēmumus, par kuriem likumā nekas nav teikts, pat ja profesionāli, cilvēcīgi vai nacionāli uzskatītu, ka tas būtu pareizi. Ar šo principu CVK rīcības brīvība ir ar nolūku ierobežota, lai institūcija, kuras pārraudzībā ir vēlēšanas jeb varas maiņa, nesāktu pēc saviem ieskatiem iejaukties šajos procesos.
Pēdējās dienās internetā izplatījušās runas, ka CVK vēlēšanu iecirkņus aprīkošot ar īpašām pildspalvām ar izdziestošo tinti, lai vēlāk varētu mainīt rezultātu pēc vajadzības.
Šādu sazvērestības teoriju esmu dzirdējis jau agrāk, sekojot līdzi vēlēšanu norisēm Krievijā. Pieļauju, ka šādas runas apzināti izplata dažādi polittehnologi, lai mulsinātu cilvēkus, radītu neuzticības un neuzticēšanās atmosfēru sabiedrībā. Taču, lai cilvēkiem mierīgāks prāts, varu viņus aicināt nākt ar savām pildspalvām – vēlams, melnām vai zilām.
