“Latvijas Avīzes” ilggadējiem lasītājiem vaicāju – kas viņus iepriecina, uztrauc vai skumdina? 1
Jānis Užāns Salacgrīvā: “Jūnija nogalē aizbraucām uz Rundāles pili, kur norisinājās tradicionālie dārza svētki. Tos apmeklēja ļaužu jūra, mašīnas plūda straumēm. Pils un tās rožu dārzs apbrīnojami skaisti. Te Rundālē redzams, ko spēj paveikt viens cilvēks – Imants Lancmanis. Klusi, mierīgi, bez konfliktiem un citādiem nesmukumiem. Tas nozīmē, ka Latvijā ir tomēr cilvēki, kuri paveic lielas lietas, kuriem var uzticēties. Tādi kā Imants Lancmanis. Viņi ir tepat blakus, tikai jāierauga. Tie, kurus ar pašcieņu varam vēlēt gan par Saeimas deputātiem, gan par Valsts prezidentu.”
Gatis Knospenbergs Madonas novadā: “Esmu pārsteigts, ka Itai Kozakevičai un vēl dažiem Augstākās Padomes deputātiem, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu, netika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis (skat. “LA” 1.07.2014.). Un tikai tādēļ, ka mirušajiem paldies nepienākas… Piedzīvoju atmodu, atceros, kā viss sākās, cik skaidri, saprotami savu domu allaž pauda Ita Kozakeviča. Šie cilvēki ir mūsu vēsture. Ja viņu nebūtu, nebūtu arī šīs valsts. Kauns, ka likumdevēji un valdība to piemirsusi. Šī kļūda nekavējoties jālabo, veicot grozījumus likumā par valsts apbalvojumiem.”
Zigrīda Liepiņa Limbažos: “Mani satrauc tas, ka cilvēki negrib atdot godu Dievam. Tad, kad nelaime klāt, tad gan daudzi viņu atceras. Nevajag arī pārmēru strādāt fizisku darbu, nepieciešams arī garīgais darbs ar sevi. Mana mamma svētdienās pēc dievkalpojuma apstaigāja mūsu tīrumus ar vārdiem: “Sējējs sava lauka malā ceļos metas, zemojas – viņa roku darbs ir galā, Dieva darbs nu iesākas.” Vai nav skaisti?”
Jānis Lukstiņš Vecpiebalgas novadā: “Vineta Muižniece zaudēja tiesas procesā un tika atzīta par vainīgu dokumenta viltošanā. Viņa pati gan to neatzīst. Šī prakse ir pārmantota vēl no padomju laikiem, jo toreiz protokolos rakstīja to, ko vajag, nevis to, kas patiesībā tika runāts. Un, izrādās, arī tagad viens otrs šādu rīcību uzskata par normālu.”
Voldemārs Lieljuksis Liepājā: “Gribētu, lai cilvēki biežāk pārdomā, kas ir šīs dzīves patiesās vērtības. Daudzi no mums ir tik vienaldzīgi pret citu cilvēku ciešanām. Uztraucas tikai par sava maka biezumu. Taču eksistē vērtības, kuru priekšā nauda kļūst bezvērtīga. Latvijā ir tik daudz bērnu, kas nezina ģimeni. Ir vientuļi un aizmirstībā pamesti ļaudis, kuru izmisuma saucienu mēs nedzirdam, jo nezinām, kas ir vientulība. Dažs no lielajiem kungiem uzvedas tā, it kā būtu Dieva ievēlēts, aizmirstot, ka to izdarīja vienkāršā tauta.”
Mārtiņš Liepiņš Tukuma novada Slampē: “Pievienojos Nacionālās apvienības deputātiem, ka zemes pircējiem jāizvirza stingras prasības, lai ierobežotu spekulāciju ar zemes īpašumiem un neļautu to tik viegli iegādāties juridiskajām personām, dažādām firmām. Lai nebūtu tā kā ar gaļas uzpircējiem – lopiņu uzpērk lēti, gaļu pārdod dārgi, bet zemnieki izput.”
Anna Celmiņa Iecavas novadā: “Esmu apvainojusies uz politiķiem. Visus gadus esam piedalījušies vēlēšanās, cerot, ka būs pārmaiņas, bet nekā. Nu neiet mums, kā vajadzētu. Jaunie aizbrauc, veciem pēc 50 gadiem nav darba. Bet Saeimā atkal un atkal ievēlam tos pašus. Vai tas sākās Godmaņa laikos, kad visu likvidēja un ķērās pie privatizācijas? Nav jūtams, ka dzīvojam godīgā valstī. Vecie politiķi grib atgriezties parlamentā. Laikam naudas aptrūcies, tā mēs laukos spriežam. Ievēl tukšiniekus, bet, kamēr sēž augstajos krēslos, tiek gan pie naudas, gan īpašumiem un firmām.”
