Gunda Reire: Krievija pārzīmē Eiropas robežas un diskreditē Latviju 7
Autore: Dr. GUNDA REIRE, Starptautisko pētījumu centra izpilddirektore
Krievija jau sen ir uzzinājusi to kārti, kuras parādīšanās uz galda dara bažīgu Rietumu starptautisko sabiedrību un rada tajā spriedzi – tā ir cilvēktiesību kārts. Krievija lieto šo starptautiski jūtīgo jautājumu kā politiskās cīņas ieroci, nekautrējas no dubultu standartu lietošanas un izmanto Latvijas mazspēju sākt mērķtiecīgu, enerģisku un proaktīvu darbību starptautiskajās organizācijās.
Kontekstā ir jāraugās uz visām šābrīža Krievijas starptautiskajām aktivitātēm – gan Krimas pussalas aneksiju, sūdzēšanos EDSO un Eiropas Savienībā par Latvijas valdības plānu no 2018. gada spēcināt latviešu valodas nozīmi vienotā Latvijas izglītības sistēmā, gan neseno Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumu, ka Latvijas varasiestādes ignorē nepilsoņu tiesības, atsakoties uzklausīt ANO Cilvēktiesību komitejas 27. marta rekomendācijas, kas aicina Latviju pārskatīt Valsts valodas likumu un tā piemērošanu. Šīs aktivitātes iezīmē kopīgu tendenci – Krievija izmanto tā dēvēto tautiešu politiku savu ģeopolitisko robežu paplašināšanai un pārbauda Rietumu demokrātiju spējas rīkoties. Vai tas ir kas jauns? Nē. Vai Latvija ANO Cilvēktiesību komitejas uzbrūkošās rekomendācijas varēja novērst? Jā.
ANO Cilvēktiesību komiteja 27. martā publiskoja rekomendācijas, kurās cita starpā pauda bažas par “valodas prasības diskriminējošo ietekmi uz nodarbinātību un darba iespējām minoritāšu grupu pārstāvjiem, kā arī par nepilsoņu iedzīvotāju izslēgšanu no noteiktām profesijām privātajā sektorā”. Krievija steidzīgi pārtvēra šo ziņu, lai turpinātu starptautiski diskreditēt Latviju, skaļi dezinformējot, ka Latvijas nepilsoņiem esot “liegta iespēja izmantot daudzas pilsoniskās, politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības”.
Var jautāt – kā Latvijai šajā situācijā rīkoties un kā šādas neobjektīvas rekomendācijas radās? Pirmkārt, zīmīgs ir fakts, ka ANO Cilvēktiesību komiteja pirms ziņojuma tapšanas ir konsultējusies tikai ar trim Latvijas nevalstiskajām organizācijām, divas no tām – izteikti proputiniskas politikas īstenotājas – Aleksandra Gapoņenko vadītais “Nepilsoņu kongress” un Tatjanas Ždanokas radītā Latvijas Cilvēktiesību komiteja. Ārlietu ministrija skaidro, ka citas nevalstiskās organizācijas neesot pieteikušās. Šis arguments neiztur kritiku. Lai arī jau kopš neatkarības atgūšanas Krievija uzbrūk un cenšas Latviju diskreditēt tieši cilvēktiesību jomā, Latvijas Ārlietu ministrija joprojām aprobežojas ar formāla paziņojuma publicēšanu “Latvijas Vēstnesī” (kurš tiek izdots tikai elektroniski), nevis mērķtiecīgi organizē objektīvu pārstāvniecību. Šādu vienreizēju publikāciju nevalstiskais sektors var viegli arī nepamanīt, rezultātā pilsoniskās sabiedrības pārstāvniecība no Latvijas puses ir vienpusēja un dezinformējoša.
Tāpat daudz lielāka uzmanība būtu pievēršama Latvijas delegācijas sastāva formēšanai. Iespējams, ilggadējā Jāņa Urbanoviča vadītā “Baltijas foruma” aktīvista, tagad – Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāra Viktora Makarova vadītā delegācija darīja visu iespējamo, lai Latvijas situācija tiktu atainota visobjektīvākajā gaismā. Tomēr zīmīgi, ka delegācijā nebija pārstāvēts Valsts valodas centrs, kas būtu varējis atspēkot pret mums vērsto kritiku. Tāpat jāatceras, ka 90. gados, kad piedzīvojām plašu cilvēktiesību situācijas monitorēšanu mūsu valstī, Latvijas pozīciju pārstāvēja visaugstākās amatpersonas. Tādēļ arī šoreiz, ņemot vērā ANO Cilvēktiesību komitejas nozīmīgumu un jau iepriekš prognozējamās sekas, Latvijai šajā sanāksmē kopumā vajadzēja būt pārstāvētai daudz augstākā līmenī.
Latvijā Valsts valodas likums mainīts netiks, jo tas ir atbilstošs etniskajai un lingvistiskajai situācijai un nevienu starptautisku normu nepārkāpj. Tāpat arī rekomendācijas bez iedziļināšanās vietējā kontekstā ANO Cilvēktiesību komitejai godu nedara. Vienlaikus šādas rekomendācijas ir signāls tam, ka jāsāk uztvert nopietni Krievijas gadu desmitiem īstenoto nomelnojošo kampaņu pret Latviju, daudz nopietnāk jāgatavojas augsta līmeņa sanāksmēm un daudz efektīvāk jāturpina skaidrojošais darbs gan par mūsu valsts vēsturi, gan valodas un minoritāšu politiku.
