Māris Zanders: Cilvēktiesības – tas nav garlaicīgi 5
Saeimas 22. marta sēdes darba kārtībā ir ikgadējais Latvijas Republikas tiesībsarga ziņojums. Parasti to pavada sēdes vadītāja aicinājumi izturēties ar cieņu pret ziņotāju un vismaz paklausīties vairākumu simtu lappušu garā teksta kopsavilkuma mutiskā izklāstā; tāpat parasti opozīcijai tiesībsarga teiktais ir labs iemesls atgādināt, cik neprasmīgi strādā koalīcija. Vienlaikus var pieļaut, ka sabiedrības ievērojamai daļai cilvēktiesību tēma ir pārāk abstrakta, pārāk bieži deklarētais “vajadzētu būt tā” saduras ar atšķirīgu reālo situāciju, attiecīgi mēs neredzam lielu jēgu par šo tēmu interesēties. Man savukārt šie jautājumi tomēr liekas interesanti – pat neatkarīgi no konkrētā ziņojuma vai tiesībsarga amata ieņēmēja personības.
Vispirms jāmin, ja tā var teikt, filozofiskais aspekts. Jo šķietami abstraktāks ir “objekts”, jo vairāk no svara ir tas, vai sabiedrības locekļi vēlas un spēj uzklausīt atšķirīgas interpretācijas par to, ko indivīda tiesības nozīmē. Vislabāk tas izpaužas gadījumos, kad runa ir par, atvainojos par vārdu spēli, izpaušanās tiesībām. Piemērs. Nesen vienā no Gruzijas telekanāliem žurnālists, lai ilustrētu kādu saimniecisku nejēdzību, tiešraidē pajokoja, ka Jēzum Kristum vajadzēja piedzimt divus tūkstošus gadu vēlāk un Adžārijā, jo tad neatrastos koku, no kuriem izgatavot krustu. Pēc visa, kas redzēts, lasīts un dzirdēts, man subjektīvi šis joks liekas salīdzinoši gaumīgs, un žurnālistam bija uz tādu tiesības. Vienlaikus viņam nevajadzēja būt arī šokētam par to, ka netrūka ļaužu, kuri te saskatīja savu reliģisko jūtu aizskārumu un deklarēja, ka vārda brīvība nenozīmē tiesības uz šādu aizskārumu. Respektīvi, tieši tāpēc, ka cilvēka tiesības pat ar vislabāko regulējumu vien nav aprakstāmas, sabiedrības locekļiem ir nepārtraukti jāmācās pieņemt – tas nenozīmē piekrist! – atšķirīgu interpretāciju esamību. Cita šķautne: tiem, kuri uzskata, ka indivīda tiesības ir pārākas par kopuma, teiksim, nācijas interesēm, ir jāspēj pieņemt, ka ir arī cits viedoklis. Un otrādi. Tas nemazinātu strīdus, bet tas, iespējams, mazinātu agresīvo toņkārtu strīdos. Cilvēks, kurš uzskata, ka viņa kā indivīda tiesības (“mana dzīve ir mana dzīve!”) nav nekādi jāpieskaņo kopienas interesēm (vienalga, vai runa ir par attieksmi pret dabas resursu patērēšanu vai nodokļu maksāšanu) visbiežāk paliks pie sava viedokļa, bet viņš vismaz apzināsies cita viedokļa klātesamību (un otrādi).
Tāpat indivīda tiesības ir interesanta un būtiska tēma, ņemot vērā to satura mainību un attīstību. Pieņemu, ka daudziem Latvijā dzīvojošiem tiesības uz privāto datu aizsardzību neliekas viņus personīgi skarošs jautājums, un to var labi saprast. Tomēr lieta tā, ka tehnoloģiskais progress (ja to var saukt par progresu) rada arvien jaunas situācijas. Piemēram, nesen ASV skandālu izraisīja ziņa par to, ka kādas pilsētas policija noziegumu gadījumā, izmantojot to, ka mūsdienās mēs visi esam, teiksim tā, tīklā, apzināja, kādi personāži vai automašīnas ir atradušies attiecīgajā laikā attiecīgās notikuma vietas apkaimē. Tas ir, arī nejauši garāmgājēji vai braucēji nonāca policijas uzmanības lokā. Nav omulīgi. Vienkāršoti izsakoties, kamēr kāds mūlāps ķengājas par mums vai uzbāžas mums ar stulbiem piedāvājumiem sociālajos tīklos, mēs šādu savu tiesību uz privātu datu neaizskaramību uztveram īgni, bet bez milzu stresa; savukārt, kad šos datus sāk izmantot valsts represīvās iestādes, tā, ziniet, ir pavisam cita situācija, kurai vairākums no mums nav gatavi, jo tā ir jauna. Formulēšu citādi. Var saprast, ka tie, kuri neinteresējas par indivīda tiesību tēmu, neinteresējas tādēļ, ka neierindo sevi tradicionāli minētajās apdraudēto kategorijās; mūsdienu situācijas specifika savukārt ir tā, ka jaunas tehnoloģijas un prakses gādā par arvien jauniem “pārsteigumiem” un tu esi spiests tomēr kaut nedaudz par tēmu interesēties, jo nezini, kurā brīdī nonāksi saskarsmē ar ļoti tiešu savu tiesību aizskārumu.
Cilvēktiesības nav tikai valsts kompetences lauks zināmā mērā kopējās sociālās politikas ietvaros; tās skar mūsu visu kaut cik miermīlīgu līdzās pastāvēšanu.
