Cilvēktiesības – “pārprastās” un nepārprastās 1
Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesei un tiesas 4. palātas prezidentei profesorei Inetai Ziemelei ir liels darba apjoms, jo tiesa saņem arvien vairāk sarežģītu lietu. Taču tiesnese Ziemele tomēr atbrauc uz Latviju, jo te ir viņas mājas un viņa ir arī profesore Rīgas Juridiskajā augstskolā.
I. Ziemele viesojās arī “LA” redakcijā, kur tikās ar žurnālistiem Voldemāru Krustiņu un Māru Libeku.
V. Krustiņš: – Nesen pa visu Latviju uzzinājām, ka divas Jūrmalas tiesas tiesneses savā darba laikā un vietā atradušās alkohola ietekmē. Redakcija, tāpat kā daudzi lasītāji, uzskata, ka tāda uzvedība nav savienojama ar tiesneša arodu. Bet tiesnešu disciplinārkolēģija sodīja tiesneses ar algas samazinājumu uz vienu gadu. Kā jūs raugāties uz notikušo?
I. Ziemele: – Jā, tas ir jautājums par to, kādas morālas prasības Latvijas sabiedrība izvirza tiesu varai un tiesnešiem, kas to pārstāv. Kas mums katram kā sabiedrības loceklim saistās ar likumā prasīto tiesneša nevainojamo reputāciju, ar tām vērtībām, kuras tiesnesim ir jāpārstāv. Kad es pamanīju šo epizodi par abām Jūrmalas tiesas tiesnesēm presē, biju tikpat šokēta kā jūs. Svarīgi arī, kā uz šo faktu reaģēja mediji. Diemžēl tas notika tikai garāmejot, bez dziļākas incidenta un seku analīzes un neuzdodot jautājumu par disciplinārkolēģijas lēmumu.
– Vienā laikrakstā nesen izlasīju rakstu “Tiesu vara un mediji”, tā autors ir pazīstams lektors, zvērināts advokāts Lauris Liepa. To lasīju klusā cerībā, ka Lauris Liepa varbūt būs aizskāris to tiesnešu sāpi, bet nekā. Klusē arī Valsts prezidenta padomnieki, augstskolu juridisko fakultāšu lektori, tiesnešu organizāciju priekšnieki… Vai tādus tiesnešus tiesājamie nevar noraidīt?
– Tas ir jautājums arī par taisnīgu tiesu. Tā kā Jūrmalas tiesa ir pirmā instance, lietā iesaistītajām pusēm, gatavojot apelāciju, ir pamats norādīt, ka princips par taisnīgas tiesas spriešanu šādos apstākļos ir pārkāpts. Apelācijas instance tad var pieņemt ļoti konkrētu pamatojumu.
Notikušais met negatīvu ēnu uz tiesas varas autoritāti. Man ir ārkārtīgi žēl, ka tā ir noticis, jo daudzi cilvēki tomēr strādā, lai stiprinātu tiesu varas autoritāti. Arī es pie tā strādāju, un jāatzīst, ka šādi notikumi neatvieglo šo darbu nedz citiem tiesnešiem, nedz tiesu sistēmai kopumā.
– Latvijā pēdējā laikā pastiprinās iekšējās politiskās aktivitātes. Pēdējais zināmais notikums bija 16. marts. Kā mēs redzējām, iekšlietu ministrs ar valsts sekretāri vien noskatījās uz trokšņošanu, kas draudēja pāraugt bīstamā situācijā. Šķiet, ka viņu izpratnē iejaukšanās būtu cilvēktiesību pārkāpums. Rodas iespaids, ka šīs cilvēktiesības ir kaut kādā dīvainā pretrunā, kaut kādā hipnotizējošā stāvoklī uz mūsu varas iestādēm. Man viens kungs ironiski lūdza pajautāt cilvēktiesību tiesnešiem: ja tiesai iesniegtu sūdzību, piemēram, par cilvēktiesību ignorēšanu Vecajā Derībā, vai viņi to pieņemtu?
– Eiropas Cilvēktiesību tiesa saņem arī šāda rakstura lietas. Lielajā palātā ir nonākusi lieta pret Spāniju, to iesniedzis kāds katoļu baznīcas mācītājs. Viņš gribēja apprecēties, pieprasīja Vatikānam atļauju. Starplaikā viņš strādāja par katoļu ticības mācību skolotāju valsts skolā. Mācītājs apprecējās, gaidot uz atļaujas saņemšanu. Viņa ģimenē piedzima četri bērni. Tajā mirklī, kad viņš ar savu ģimeni publiski parādījās fotogrāfijās masu informācijas līdzekļos, arhibīskaps viņam vairs neizsniedza ikgadējo atļauju strādāt par katoļu mācības pasniedzēju. Spānijas iestādes uz arhibīskapa lēmuma pamata pārtrauca darba līgumu ar pieminēto skolotāju, un tad šis cilvēks vērsās Spānijas tiesās un Cilvēktiesību tiesā, jo uzskatīja, ka ir notikusi iejaukšanās viņa privātajā dzīvē. Tiesības uz darbu ir privātās dzīves elements. Spānijas valdība tiesai atbildēja, ka pēc būtības arhibīskaps izlemj, vai tas skolotājs ir atbilstošs konkrētajai funkcijai un mērķiem, līgums ir tikai formalitāte. Spānijai, tāpat kā Latvijai ir līgums ar Svēto Krēslu, kur ir noteiktas lietas par katoļu ticības izglītības nodrošināšanu. Palāta nekonstatēja, ka Spānija ir pārkāpusi Cilvēktiesību konvenciju, jo, baznīcu autonomijas principam saduroties ar Spānijas valsts pienākumiem konvencijas ietvaros, Spānijas iestāžu darbības tika uzskatītas par sapratīgām un samērīgām. Lietu gan tagad skata Lielā palāta un galīgais iznākums vēl nav zināms.
Tas ir lielais jautājums par to, kā veidojas modernās sabiedrības attiecības ar baznīcu un kā darbojas baznīcas autonomija. Cilvēktiesību tiesā tas parādās diezgan regulāri.
Vēl viens piemērs no Rumānijas. Vietējās pareizticīgās baznīcas mācītāji kopā ar tehnisko personālu nolēma baznīcas ietvaros izveidot arodbiedrību. Rumānijas tiesas nereģistrēja šo arodbiedrību, un mācītāji iesniedza mums sūdzību par biedrošanās brīvības pārkāpšanu, jo tiesības veidot arodbiedrību, nenoliedzami, ir cilvēktiesības.
Palātas vairākums konstatēja, ka Rumānija ir pārkāpusi biedrošanās brīvību. Man gan šajā lietā bija atsevišķas domas. Lieta patlaban arī ir Lielajā palātā.
– Britu premjerministrs Kemerons izteicies, ka cilvēktiesības tomēr nav gluži labas, jo tās traucējot valsts lietās, ja tiek pārprastas vai pārspīlētas.
– Cilvēktiesības dod tiesības iedzīvotājiem prasīt, lai valsts jeb, precīzāk sakot, konkrētās amatpersonas, kas ir amatos, darbotos atbilstoši tiesiskuma principam un valsts pamatlikumā noteiktajām cilvēka tiesībām un brīvībām. No šī viedokļa cilvēktiesības ir svēta lieta, jo caur individuālu pieredzi var ietekmēt to, kā tiek valstī risinātas lietas kopumā. Vēsturiski un filozofiski valsts tika radīta, lai sargātu konkrētu cilvēku kopumu; tā nav kaut kas atrauts nedz no cilvēka, nedz sabiedrības kopumā. Brīdis, kad valsts sāk attālināties no cilvēkiem, ir ļoti bīstams, un ir liels skaits piemēru pasaules praksē, pie kā tas var novest.
– Jautājums gan, ciktāl šīs tiesības var attīstīt un vai tās var attīstīt pret citu cilvēku kopumu, kā 16. martā.
– Es nezinu visas 16. marta notikumu detaļas un tās arī nekomentētu.
Jebkurā gadījumā divas ideoloģiski konfrontējošas grupas var izdomāt vienā datumā atzīmēt atšķirīgus notikumus. Un abām ir tiesības. Tā gadās ne tikai Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs. Svarīgākais jautājums ir tas, kā valsts rīkojas šādā situācijā. Valstij ir jāspēj pateikt, kur tā ļauj paust savus viedokļus un pastaigāties vienai grupai un kur to pašu darīt otrai grupai.
Parasti visās normālās valstīs, zinot, ka varētu būt kaut kāda konfrontācija, vieniem norāda vienu vietu un otriem – citu vietu. Tā ir elementāra valsts funkcija, kuras mērķis ir nodrošināt gan viedokļa paušanas brīvību, gan sabiedrisko kārtību.
– Latvijā aizbildinās: ja nav likuma ar attiecīgu pantu vai apakšpantu, tad amatpersonas neko nevarot iesākt, jo nav taču noteikts, kā rīkoties!
– Tā ir novecojusi likuma izpratne. Patiesībā visu pasaka pirmais Satversmes pants, kas pasludina, ka Latvija ir tiesiska valsts. No šī principa izriet pašsaprotami uzvedības priekšraksti.
– Un tomēr nesen televīzijā rādīja kādu kundzi ar sešiem bērniem, kurai bija nepieciešama palīdzība. Ierēdņi nevarot palīdzēt, jo, lūk, neesot attiecīga likuma panta. Ierēdņu priekšnieki atbildēja to pašu: nav tiesību, nevaram palīdzēt. Neviens neuzņemas atbildību rīkoties, palīdzēt, kā šajā gadījumā. Mums nav tiesību!
– Satversmē ir 110. pants, ka valsts aizsargā ģimeni un vecāku un bērnu tiesības. Tātad, ja ir daudzbērnu ģimene, kam ir lielas problēmas, ir jābūt izpildvarai, kas nodrošina šī panta darbību. To nekādā gadījumā nevajadzētu uzskatīt par izņēmumu.
– Ir dažādas situācijas, ko likumi nespēj paredzēt, īpaši, ja runājam par cilvēcīgo aspektu. Tā vietā, lai vara rīkotos, tā sāk izrādīt savu nevarību. Vadītājiem nav tiesību atsevišķos izņēmuma gadījumos pieņemt no likuma burta atšķirīgus lēmumus vai rīkojumus. Tas ierobežo iniciatīvu.
– Tas ir jautājums par to, cik uzņēmīga un spējīga ir valsts vara. Nekad visu nevarēs nodefinēt likumos un noteikumos, tāpēc varai vienmēr būs zināma rīcības brīvība. Tas ir arī iemesls, kāpēc valsts pārvaldes pamatos gūlušiem principiem ir jābūt ļoti pārdomātiem un konkrētai situācijai konkrētā sabiedrībā atbilstošiem.
Minētā rīcības brīvība ir jāīsteno atbilstoši zināmiem pamatprincipiem. Tai jābūt caurskatāmai, jāatbilst cilvēktiesību principiem, tiesiskumam, demokrātijai, nevis jāizmanto tīri personiskās interesēs…
M. Libeka: – Mēs bieži dzirdam, ka slimi cilvēki lūdz ziedot viņu ārstēšanai naudu, jo valsts nespēj segt nepieciešamos izdevumus. Kur sākas cilvēktiesības veselības aizsardzības jautājumos un cik tālu tās robežas var vilkt?
– Satversmē ir noteikts, ka valsts nodrošina minimālo veselības aprūpi. Reizēm izskan, ka Latvijā nav zināms, kas tajā minimālajā nodrošinājumā ietilpst. Uz šo jautājumu pirmām kārtām ir jāatbild ārstam, kas noteikti sniegtu atbildi, vadoties no Pasaules veselības organizācijas vadlīnijām, no citu valstu prakses. Nav tā, ka ārsti atbildi pagrābtu no gaisa. Tomēr minimumu nevar noteikt, neņemot vērā arī valsts budžeta iespējas. Bet es piekrītu, ka reāli praksē šo principu ir grūti īstenot, jo citu faktoru vidū ir arī tas, ka mūsu iedzīvotāji ir noslāņojušies. Minimums ir modelēts uz vidusslāni, un tas nav absolūti pietiekams un pieejams nabadzīgākajam sabiedrības slānim. Valsts, manuprāt, nav vēl sapratusi, ka tajā minimālajā pakalpojumā ir jāņem vērā iedzīvotāju noslāņošanās.
– Vai tas ir cilvēktiesību pārkāpums, ja pacientam slimības ārstēšanai ir nepieciešamas dārgas zāles, kuru iegādei viņam nav naudas, bet valsts atsakās segt šos izdevumus?
– Šādā gadījumā varētu runāt par Cilvēktiesību konvencijas 2. panta, kas noteic tiesības uz dzīvību, ievērošanu valstī.
Vispirms, protams, ar šo sūdzību vajadzētu vērsties nacionālajās instancēs, iespējams, pat Satversmes tiesā, kur tad arī būtu jāizvērtē, vai valsts robežu novilkšana zāļu apmaksas jautājumā atbilst Satversmei vai ne. Ja vienam pacientam dārgās zāles valsts neapmaksā, bet otram ar tādu pašu diagnozi apmaksā, tad tur varētu rasties nopietna problēma.
V. Krustiņš: – Vai jūs varētu nedaudz pastāstīt par Cilvēktiesību tiesu. Cik un kādas lietas jūs skatāt?
– Tiesā kopumā šobrīd izskatīšanu gaida aptuveni 120 tūkstoši lietu.
– Cik ilgā laikā tiesa tās izskatīs?
– Kā kuru lietu. Eiropā ir 800 miljoni iedzīvotāju, no kuriem ikviens principā var sūdzēties Cilvēktiesību tiesā. Uz šī fona 120 tūkstoši lietu nav liels skaitlis. Tiesai ir prioritārās lietas, piemēram, tās, kas skar dzīvības jautājumu. Steidzamo skaitā ir arī spīdzināšanas lietas, kā arī tās, kas saistītas ar nelikumīgu apcietinājumu un bērnu tiesībām. Bet tās lietas, kas neskar šos jautājumus, noteikti gaidīs. Lietu “Jasinskis pret Latviju”, kurā tiesa pirmo reizi konstatēja konvencijas 2. panta pārkāpumu pret Latviju, tiesa izskatīja divu gadu laika. Attiecībā pret Latviju bija izveidojies lietu uzkrājums par 3. panta (spīdzināšanas aizliegums) problēmām. Tas bija saistīts ar neadekvāto darbinieku skaitu, bet tagad problēma ir vairāk vai mazāk atrisināta un jūs redzat pieaugošo nolēmumu skaitu, īpaši saistībā ar sūdzībām par 3. panta pārkāpumiem dažādās dzīves situācijās.
– Kurā vietā Latvija ir sūdzību rakstīšanā Cilvēktiesību tiesai?
– Lietu sarežģītības ziņā Latvija ir tomēr galvgalī. Iesniegto pieteikumu ziņā rādītāji uz kopējā Eiropas fona ir vidēji.
– Kā lietas izmeklē?
– Kā jebkurā tiesā, arī Cilvēktiesību tiesā ir prasības pieņemšanas noteikumi – ja cilvēks šos noteikumus ir izpildījis, mēs iesniegto materiālu sūtām attiecīgajai valdībai, lai tā sagatavotu savu atbildi. Valdība savukārt tādos gadījumos prasa viedokli tām institūcijām, kas pieņēma apstrīdētos lēmumus: policijai, prokuratūrai, augstākajai tiesai…
Sūdzības iesniedzējam ir tiesības sniegt atbildi par valdības komentāriem. Tātad tas ir sacīkstes princips, kas palīdz tiesai faktu noskaidrošanā, un ļoti daudz ir atkarīgs no pušu komentāru kvalitātes.
– Vai advokatūra piedalās lietu izskatīšanā?
– Piedalās kā indivīda pārstāvis. Diemžēl Latvijas iedzīvotājiem vēl arvien ir problēma atrast savā lietā advokātu. Tāpēc viņu pieteikumi no kvalitātes viedokļa ir visvisādi.
Cilvēktiesību tiesa arvien vairāk un vairāk prasa kvalitatīvus prasību pieteikumus. Tos var iesniegt visās Eiropas Padomes valstu valodās. Ja, piemēram, Latvijā dzīvo kāds igaunis, kam ir problēmas ar latviešu valodu, viņš var rakstīt igauniski. Juristi, kas strādā sekretariātā, ir no visām 47 Eiropas Padomes valstīm.
– Vai jums ir arī kāds palīgs, asistents?
– Eiropas Cilvēktiesību tiesā atšķirībā no Eiropas Savienības tiesas Luksemburgā katram tiesnesim nav sava kabineta. ECT sekretariāts ar juristiem un administratoriem apkalpo visus 47 tiesnešus.
– Kā tiesneši pieņem spriedumu?
– Pastāv vairākuma princips. Palātas līmenī tie ir četri no septiņiem, bet Lielās palātas – deviņi no 17 tiesnešiem. Tiesnesim ir tiesības rakstīt savas atsevišķās domas.
– Vai Cilvēktiesību tiesā pastāv tiesnešu protesta tradīcija?
– Jā, gadās, ka puses iebilst, bet visbiežāk pats tiesnesis atkāpjas no lietas. Es esmu arī atkāpusies no lietām iepriekš rakstīta akadēmiska darba dēļ par lietā ietvertu problēmu.
M. Libeka: – Kā jūs uzskatāt, vai Latvijā tiesu lietas tiek izspriestas pārāk ilgi, un vai jūs Eiropā saņemat lietas par šo problēmu?
– Latvijā, manā skatījumā, lielākā daļa lietu tiek izskatīta saprātīgā laika posmā – apmēram piecos gados, tāpēc Cilvēktiesību tiesā kopumā nav daudz sūdzību par gariem tiesvedības termiņiem. Tomēr ir izņēmumi. Tādi noteikti ir zināmi dažādās Latvijas sabiedrības aprindās. Ja sūdzība par lietu, kas skatīta ilgāk nekā sešus gadus, nonāk Cilvēktiesību tiesā, tas pie mums varētu būt pamats pārkāpuma konstatēšanai. Tomēr ECT izvērtē lietas raksturu, pušu uzvedību u. tml.
Ja, piemēram, puse novilcina procesu, tad valstij tas ir labs arguments, ko izmantot savā atbildē. Principu līmenī ir jāuzsver, ka, jo lieta tiek ilgāk skatīta, jo grūtāk to kļūst skatīt un uzrakstīt spriedumu.
– Nesen Nepilsoņu kongress nolēma veidot Saeimai paralēlu institūciju.
– Tam nav nekāda konstitucionāla seguma, tāpēc tas paliks sabiedriskas kustības līmenī.
