CILVĒKSTĀSTS. Viktors Zemgals: “Es apprecējos nevis 20 gados, bet bija jau pāri trīsdesmit. Es to darīju pārliecības dēļ” 67
Populārais skatuves mākslinieks Viktors Zemgals priecē savus klausītājus, bet jo īpaši klausītājas, jau daudzas desmitgades. Jau skolas gados viņš dziedājis Emīla Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas zēnu korī, savukārt savu skatuves dziedātāja karjeru Viktors Zemgals uzsāka tālajā 1969. gadā, uzstājoties grupas „Dzintara lelles” sastāvā.
Taču visplašāko atpazīstamību iemantoja un savu zelta laikmetu piedzīvoja leģendārās „Eolikas” ziedu laikos. Viktors Zemgals izmēģinājis arī daudz ko citu – dziedājis šlāgerus un cita žanra mūziku, darbojies kā mūzikas pedagogs un vēl pagājušā gadsimta trauksmainajos deviņdesmitajos vairāku gadu garumā bijis laika ziņu moderators Latvijas Televīzijā. Var droši apgalvot, ka populārā dziedātāja dzīve ir bijusi pietiekami raiba un piepildīta, taču Viktors Zemgals nedomā apstāties un allaž kaļ kādus jaunus plānus.
Izveidojies veiksmīgs skatuves duets
Pēdējā laikā Viktors Zemgals itin bieži uzstājas koncertos ar krietni jaunāku partneri – Beāti Melderi. Viņš ir apmierināts ar dzīves ritumu un uzsver, ka būtu grēks sūdzēties, jo tam neesot nekādu iemeslu. „Man liekas, ka mums klājas tīri labi – pasākumi notiek viens pēc otra, cilvēki mūs pazīst, mīl un aicina ciemos,” saka Viktors Zemgals. „Runājot par sevi, vismaz man šķiet, ka esmu arī tīri labā profesionālā formā, bet par izskatu gan lai spriež citi. Jā, pēdējā laikā darbojos galvenokārt kopā ar Beāti.”
Aicināts pastāstīt, kā dzīves ceļi abus saveduši kopā, Viktors Zemgals teic: „Tā bija nejauša iepazīšanās vienā no mūsu uzstāšanās reizēm ar „Eoliku” Kalnciema kvartālā. Tas notika pirms vairāk nekā sešiem gadiem. Saskatījāmies, vēlāk sarakstījāmies „Facebook”, un mums radās kopīgas intereses. Beāte vēlējās vairāk uzzināt gan par „Eolikas” gaitām, gan arī par latviešu mūziku kā tādu. Turklāt izrādījās, ka viņa dzied. Pēc tam gandrīz gadu viņa nāca pie manis kā audzēkne uz vokālajām nodarbībām. Mēs sapratām, ka mums kopā tīri labi skan. Arī saprašanās bija augstā līmenī, un tādēļ nolēmām eksperimenta kārtā vienu dziesmiņu ierakstīt. Tā bija dziesma „Tu un es” – kaverversija no „ABBA” mūzikas. Ne tikai mēs paši uzskatījām, bet arī daudzi citi teica, ka šis ieraksts izdevās veiksmīgs. Patiesībā mēs ņēmām to variantu, kas ir mūziklā „Mamma Mia!”. Man pašam tā dziesma ļoti patika, taču es ilgi nevarēju izdomāt un atrast, ar ko to kopā iedziedāt. Te pēkšņi šis jautājums atrisinājās pats no sevis, un mēs ar Beāti, protams, to ieskaņojām latviskā versijā.
Gribu pieminēt vēl pāris interesantas lietas. Gadījās situācija, kad Ilona Stepanova nevarēja uzstāties „Eolikas” koncertā, un toreiz Beāte viņu ļoti veiksmīgi aizvietoja. Beāte ir arī bijusi, manuprāt, ļoti nozīmīgā „Eolikas” pasākumā – latviešu Līgo svētku svinēšanā Straumēnos Anglijā. Tur bija tiešām ļoti daudz, vairāk nekā divi tūkstoši skatītāju. Tas tiešām izdevās iespaidīgs pasākums. Mums kopā ar Beāti ir bijušas arī vairākas uzstāšanās televīzijā, tostarp šovā „Neiespējamā misija” un citur. Līdz ar to Beāte ir teicami pierādījusi, ka ļoti labi spēj iekļauties arī kolektīvā.”
Viktors Zemgals ir arī izglītots mūzikas pedagogs un agrāk pasniedzis vokālās nodarbības. Lai gan viņam ir uzkrāta liela pieredze un izstrādātas metodikas, Viktors pats atzīst, ka ar šo nodarbi nav pārāk aizrāvies un to darījis vien fragmentāri, pārsvarā brīžos, kad nav bijis nekā cita, ko pasākt. Tā nav viņa aizraušanās, un jau vairākus gadus Viktors Zemgals šajā jomā nav darbojies. Viņa pēdējā audzēkne bija Beāte, kurai nodarbības devušas acīmredzamu rezultātu, bet agrāk bijuši dažādi interesenti, arī tādi, kas nemaz nav vēlējušies dziedāt, bet tikai uzlabot runāšanu.
Blakus bija daudz talantīgu cilvēku
Mīlestība uz mūziku Viktoram Zemgalam radusies jau agrā bērnībā, jo viņš jau puikas gados mīlējis dziedāt. Mūziķis ir pateicīgs saviem vecākiem, īpaši mammai, kura laicīgi pamanīja, ka viņā mīt šī interese par dziedāšanu, un palīdzēja nokļūt Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas zēnu korī. „Esmu ļoti priecīgs, ka veselus septiņus gadus tur dziedāju,” saka Viktors Zemgals. „Mums bija brīnišķīga klase, ar ko es ļoti lepojos, jo daudzi mani klasesbiedri šobrīd ir labi zināmi cilvēki. Tiesa, ne visi vairs ir starp mums… Manā klasē mācījās kādreizējais radio skaņu režisors un komponists Ungars Savickis. Blakus solā sēdēja Mārtiņš Brauns. Mani klasesbiedri ir arī aktieris Jānis Kaijaks, kordiriģents un bijušais Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas direktors Roberts Liepiņš, baletdejotāja Zita Ersa, koncertmeistars Guntars Kalnciems. Mēs bijām ļoti izteiksmīga kompānija. Turklāt tajā laikā zēnu koris bija ļoti populārs, un mēs diezgan daudz ceļojām, koncertējām arī ārpus Latvijas.
Protams, reizē ir sāpīgi apzināties, ka daži viens pēc otra aiziet. Piemēram, ar Mārtiņu Braunu mēs bijām bērnības draugi no pirmajām klasēm. Neskatoties uz to, ka uzstājāmies dažādos mūzikas žanros un nekomunicējām katru dienu, mēs bijām sava veida garīgie tuvinieki. Starp citu – vairumam tas nav zināms, bet kādreiz, pašos sākumos, es biju arī grupas „Sīpoli” pirmajā sastāvā. Tomēr ātri sapratu, ka tas nav tāds mūzikas žanrs, kurā es sevi redzu dziedam. Līdz ar to mēs mūzikā visu laiku ar Mārtiņu Braunu esam dzīvojuši paralēli. Taču personīgi viņa aiziešanu vēl līdz šim brīdim tā īsti nevaru aptvert un pieņemt. Starp citu, mēs ar Mārtiņu Braunu jaunībā nodibinājām pat paši savu grupu – „Dzintara lelles”, un 1969. gadā pat piedalījāmies konkursā. Un hipiju laikā spēlējām popmūziku, kas bija ļoti populāra un reizē tajos laikos, teiksim, neatļauta. Grupā spēlēja arī Māris Beļickis, kura arī diemžēl jau sen vairs nav starp mums. Pie sitamajiem vienu sprīdi bija Ivars Godmanis, savukārt es tikai dziedāju. Mūsu iedvesmotājs bija teātra režisors un aktieris Alvis Birkovs. Kamēr mēs vēl bijām tādas nenobriedušas personības, mums bija ļoti daudz kopīgu domu un interešu. Bet vēlāk jau mēs aizgājām katrs savu ceļu.”
Vienreiz un uz visu dzīvi
Daudzi ir uzsvēruši, ka Viktors Zemgals izskatās krietni jaunāks par saviem gadiem, var teikt, ka gadu nasta viņu nav skārusi tik daudz kā citus. Vaicājot viņam, kā izdodas saglabāt šādu jauneklīgumu, Viktors Zemgals pieticīgi bilst: „Es nezinu, vai tiešām ir tā, kā jūs sakāt. Taču es joprojām dzīvoju savās atmiņās, savos jaunības ideālos. Protams, sekoju līdzi arī laikam. Es neteikšu, ka man patīk visa mūzika, kas tiek radīta šodien un vispār pēdējo desmit gadu laikā. Es esmu cilvēks, kurš ļoti augstu vērtē visu to, kas manā dzīvē noticis, kādus cilvēkus esmu sastapis, kuri man ir palīdzējuši veidoties. Ir ļoti daudz, ko es atceros, varbūt tas ir iemesls.
Arī ģimenei ir nenovērtējama nozīme. Es apprecējos nevis 20 gados, bet tad, kad man bija jau pāri trīsdesmit. Es to darīju pārliecības dēļ, turklāt ar pilnu apziņu, ka tas jāizdara vienreiz un uz visu dzīvi, nevis eksperimentālā kārtā – nu, pamēģinās un tad jau redzēs, kā būs. Ar sievu Ditu mēs iepazināmies vienā saviesīgā pasākumā, kur kopā Jauno gadu sagaidīja un svinēja Latvijas Valsts filharmonijas kolektīvi, valsts deju ansamblis „Daile”, Latvijas Nacionālais teātris jeb toreizējais Drāmas teātris, kā arī ansamblis „Eolika”. Tajā jaungada ballē mēs iepazināmies ar Ditu, un tā tas arī viss notika. Un es lepojos ar to, ka visi mani bērni ir auguši manās mājās, manā ģimenē. Visiem trim dēliem jau ir savas ģimenes, un tajās aug mani pieci mazbērni. Šajā ziņā esmu ļoti laimīgs cilvēks un gandarīts, ka visu mūžu dzīvojis vienā ģimenē.”
„Eolika”, šlāgeri un laika ziņas
Atskatoties savā skatuves pagātnē, Viktors Zemgals atzīst, ka „Eolika” viennozīmīgi sit pušu visu pārējo: „Ja mēs nerunājam par ģimeni, tad tieši „Eolika” ir labākais, kas bijis manā dzīvē, tieši tādā radošajā nozīmē. Šogad grupa atzīmēs jau 44. pastāvēšanas gadu. Bet visspilgtākie bija pirmie desmit, kad „Eolika” skaitījās viens no trim Latvijas Valsts filharmonijas profesionālajiem kolektīviem. Tas tiešām bija kaut ko vērts. Es arī bieži vien esmu teicis, ka mēs kaut kādā ziņā kļuvām tādi kā izredzētie. Jo ne jau mēs vienīgie bijām tie četri labākie, kas pelnījuši tapt par šī ansambļa dalībniekiem. Noteikti, ka bija arī citi talantīgi puiši un meitenes, bet laimīgā loze krita mums, un tur nekas vairs nevar mainīties. Neviens nevar atņemt to, kas mums ir bijis. Tie ir neskaitāmi koncerti jau pirmajos desmit gados, milzum daudz uzstāšanos arī ārpus Latvijas. Ko tad lai vēl piebilst par tiem pārējiem 30 un vairāk gadiem, kas ir bijuši un joprojām ir!”
Aicināts pastāstīt par savām gaitām šlāgermūzikas pasaulē, Viktors Zemgals pasmaida un saka: „Es ne reizi vien esmu teicis, ka šlāgeris pēc pārliecības nav mans mīļākais mūzikas žanrs. Bet dzīve tā iegrozījās, ka man sanāca nodziedāt vienu skaņdarbu, kas jau pirms vairāk nekā 20 gadiem bija tāds tipisks šlāgeris. Tas notika 1996. gadā, un dziesma saucās „Magnolijas zieds”. Pēc tās bija pieprasījums, šī dziesma man tobrīd ļāva atgriezties aktīvā skatuves dzīvē, un bija jāmeklē citi gabali. Tā tas aizgāja, ka Zemgals kļuva par šlāgeru dziedātāju. Līdz ar to ir nācies piedalīties vienā otrā šlāgerdziesmu pasākumā. Šobrīd gan neviena mana dziesma „Latvijas šlāgerdziesmas” aptaujā nav iekļauta. Lai gan raidījuma veidotāji jautāja, vai man ir kāds skaņdarbs, ko es gribētu iekļaut, varu godīgi pateikt, ka idejas ir, bet es pagaidām vēl neesmu izšķīries. Laiks man vēl mazliet ļauj domāt. Bet es droši vien mēģināšu aptaujā startēt.”
Viktora Zemgala mūžā neizdzēšamas pēdas ir atstājuši arī gadi, kuru laikā viņš strādāja Latvijas Televīzijā par laika ziņu moderatoru. „Tā ir vēl viena nejaušība, ka es kļuvu par pirmo tā saucamo laika veci Latvijā. Zināmā mērā arī tā ir kaut kāda laimes loze. Pateicoties šai iespējai, man atkal radās iespēja atgriezties aktīvā koncertu dzīvē. Jo, kā es saku, ir cilvēki, kas varbūt arī neinteresējas ne par ko, bet, ko nākamajā dienā vilkt mugurā, to grib zināt visi. Līdz ar to tie pieci gadi Latvijas Televīzijā deva neatsverami plašu publicitāti. Turklāt jāņem vērā, ka toreiz, šķiet, bija tikai divas vietējās televīzijas – Latvijas Televīzija un LNT. Visa Latvija skatījās „Panorāmu”, proti, vismaz viens miljons acu pāru bija pie ekrāniem, un tā bija milzīga auditorija.”
Pārdomām daudz laika neatliek
2020. gadā „Eolika” bija uzsākusi savu 40 gadu jubilejas tūri, ko gan izjauca pandēmija, un, kā stāsta Viktors Zemgals, to nācās pārcelt par gadu vai pat diviem, un līdz ar to koncerti turpinājās nākamajās vasarās. „Taču šobrīd „Eolikā” ir tāda kā pauze iestājusies, varētu teikt, pārdomu laiks,” Viktors uzsver. „Olga, kā jau noteikti visi redz, joprojām ir ļoti aktīva un daudz darbojas ar dažādiem māksliniekiem. Ilona ir tā kā atteikusies uzstāties – viņa vairs nevēlas kāpt uz skatuves. Līdz ar to rodas jautājums par Ilonas aizvietošanu. Tāpēc mums pagaidām, pieklājīgi izsakoties, ir radoša pauze.
Runājot par plāniem šim gadam… Ziniet, protams, man idejas ir bijušas vienmēr un ir arī plāni. Bet teikšu godīgi – šai ziņā esmu diezgan slinks. Iespējams tieši pēdējā laikā tāds esmu kļuvis. Bet man ik pa brīdim uznāk tāda spītība, ka saņemos un atkal sāku kaut ko domāt. Ir idejas, ir dziesmas. Kā jau teicu, es neesmu tipisks šlāgeru dziedātājs, pēc pārliecības man ir cits repertuārs. Ir mūziķi, ar kuriem es ļoti labprāt uzstātos kopā. Bet, redziet, bieži vien ir jāpielāgojas nomenklatūrai, proti, tam, ko no tevis gaida. Un neviens no manis negaida roku vai popu, bet gan atkal to pašu salkano šlāgeri, līdz ar to tas zināmā mērā ierobežo. Mājās es spēlēju vienu, bet, cilvēkos braucot un koncertējot, kaut ko citu. Pa retam ielieku kādu dziesmiņu, kas nav tipiska, manu klausītāju gaumei atbilstoša. Bet pārsvarā tā ir komercmūzika, viegla popmūzika, šlāgeris.”
Uz lūgumu izteikt savu vēlējumu Viktors Zemgals atbild: „Savā vecumā es varētu vēlēties tikai labi justies. Lai nerodas kaut kādas nebūšanas tieši saistībā ar to, kas parasti piemeklē gados vecākus cilvēkus. Savukārt citiem mans galvenais vēlējums būtu – lai mēs dzīvotu mierā un saticībā. Lai mēs labāk saprastu viens otru un nebūtu jāķeras pie radikāliem līdzekļiem, ar kuru palīdzību pierādīt savu taisnību. Mēs dzīvojam visnotaļ saspringtā laikā, un nekādā ziņā negribētos pieredzēt to, kas bija lemts maniem vecākiem. Kad pastāvīgi kaut kur jāslēpjas, jābēg, jāmeklē patvērums, un vēl jo vairāk es to nenovēlu saviem bērniem un mazbērniem.”
