CILVĒKSTĀSTS. “Vēl pavasarī tētis uzcēla siltumnīcu un bija enerģijas pilns, bet mazs kukainītis viņu īsā laikā nolika guļus”
51
Kristina Andža ir ziedu salona “Crystal Rose” īpašniece, pasākumu organizatore un influencere, kura ikdienā labprāt dalās stāstos par savu ikdienu, taču šoreiz runāt ir grūti. Viņa vairākas dienas domā pirms piekrīt sarunai, jo tā skar viņas tuvāko – viņas tēti, kuram beidzamais laiks ir bijis sarežģīts.
Vienlaikus Kristina saprot, ka ir vērtīgi runāt arī par šādām tēmām, jo, iespējams, tas kādu var pasargāt no līdzīgas situācijas, un kalpot par atgādinājumu, kas tad dzīvē patiesībā ir svarīgākais.
Tālāk jau, lai stāsta pati Kristina!
“Manam tētim ir 71 gads. Viņš vienmēr ir bijis ļoti enerģisks un strādīgs. Vēl pavasarī tētis uzcēla siltumnīcu un bija enerģijas pilns. Katru gadu viņš audzē tomātus, gurķus, vāra ievārījumus, konservē – vienmēr viņš ir bijis šāds – aizņemts un darbīgs.
Un te pēkšņi viens mazs kukainītis viņu nolika guļus vien 10 dienu laikā. Ja man kāds teiktu, ka tā var notikt, es neticētu, jo tētim vienmēr bijusi stipra veselība, viņš nekad nebija gulējis slimnīcā, negāja pie ārstiem, jo allaž jutās labi.
Vasaras tētis vienmēr pavada laukos, tāpēc arī ērces nebija nekāds brīnums – reizi pa reizei kāda piesūcās, viņš izvilka ārā, sadedzināja un dzīvoja tālāk. Acīmredzot līdz šim viņam vienkārši bija ļoti paveicies…
Laukos tētim ir kaimiņš, kurš kādā no reizēm, kad satika tēti, bija pamanījis, ka kaut kas nav kārtībā. Jau toreiz kaimiņš ieminējies, ka būtu labi, ja tētis viņam iedotu ģimenes kontaktus, ja nu rodas vajadzība sazināties. Un šāda reize pienāca drīz.
Vienā dienā ap plkst.13.00 kaimiņš pamanīja, ka siltumnīca nav atvērta, māja ir ciet, tātad tētis nav bijis ārā. Par laimi viņam izdevās internetā atrast manus kontaktus, un viņš sazinājās ar mani. Aizsteidzos pie tēta, pa logu iekļuvu mājā un atradu tur tēti, kurš nevarēja nostāvēt uz kājām.
Apsēdināju viņu uz krēsla meklēju dokumentus, jo tētis nevarēja pat atcerēties, kur tie ir. Kad viņam iezvanījās telefons, roka neklausīja un nevarēja to izvilkt no kabatas. Nekavējoties devāmies uz traumpuktu, tētis īsti nevarēja paiet, pieturēju viņu. Tika paņemtas dažādas analīzes, un tēti atstāja slimnīcā.
Diezgan ātri izdevās uzzināt, ka tētim ir meningīts – galvas smadzeņu plēves strutains iekaisums, taču tā rašanās iemeslus noskaidrot bija grūtāk. Jau sākumā tika paņemtas analīzes uz ērču encefalītu, jo tika atrasta kāda piesūkusies ērce, kura tika izņemta un nosūtīta uz analīzēm. Tajā tika konstatēta anaplazmozes baktērija, kā arī tēta asins analīzes norādīja uz paaugstinātiem encefalīta rādītājiem, tāpēc viņu nosūtīja uz magnētisko rezonansi.
Lielākoties encefalīta perēkļi veidojas galvā, taču magnētiskā rezonanse tētim neko tādu neuzrādīja, līdz ar to radās aizdomas, ka rādītāji ir paaugstināta, jo tētis iepriekš jau ir izslimojis šo slimību, tāpēc ir izveidojusies imunitāte.
Pēc 3 dienām palika tikai sliktāk. Viņš vienkārši gulēja, skatījās griestos, acis bija baltas. Es sabijos, jo viņš sāka runāt neadekvātas lietas. Es sabijos, jo man likās, ka viņam var nepalikt labāk. Mūsu attiecības nebija pašas labākās. Starp mums bija gadījušies muļķīgi strīdi, un es ļoti pārdzīvoju, ka uz šādas nots viss varētu beigties.
Es nožēloju savu rīcību, gribēju palūgt piedošanu, sapratu, ka svarīgākais ir vien tas, lai mans tētis būtu vesels. Man īsā laikā bija mainījušies dzīves uzskati un vērtības. Cik muļķīgi ir strīdēties par sīkumiem!
Encefalīts tiek ārstēts ar antibiotikām, taču tas prasīja laiku. Ar katru dienu palika nedaudz labāk. Pēc 10 dienām bija jau būtiski uzlabojumi, tomēr kreisā roka joprojām bija nekustīga. Un tad infektoloģe Inta Bērziņa iedomājās, ka varbūt encefalīts ir ieperinājies plecu daļā, ja reiz kreisā puse ir tik nekustīga. Aizsūtīja tēti vēlreiz uz magnētisko rezonansi, un šīs aizdomas apstiprinājās.
Tagad ir daudzi “kā būtu, ja būtu”. Ja slimā ērce būtu pamanīta un uzreiz aizvesta uz analīzēm, ja ārstēšana būtu sākta nekavējoties, ja tētis būtu bijis vakcinēts… Bet ir kā ir. Tētis slimnīcā bija 30 dienas. Pa jaunu mācījās ēst, tagad mācās sēdēt. Par staigāšanu pagaidām vēl nevar būt pat runas. Nākam viņam katru dienu palīgā, lai palīdzētu paēst. Nu jau pamazām atjaunojas kustības rokā, kura līdz šim nekustējās. Pie viņa nāk fizioterapeite, kas palīdz veikt muskuļus stiprinošus vingrinājumus.
Šobrīd tētis atrodas Rēzeknes slimnīcas rehabilitācijas nodaļā, kur paliks vēl 2 nedēļas. Vakar mamma atsūtīja bildi no slimnīcas, kurā tētis redzams ar maizes šķēlīti rokā – viņš spēj to noturēt un pats apēst! Es tā priecājos, ka mans tētis var noturēt rokās maizes šķēli!
Izmantojot šo izdevību, vēlos brīdināt citus uztvert ērces nopietni. Tie mazie kukainīši var izdarīt lielu ļaunumu… Ja kaimiņš nebūtu bijis vērīgs, iespējams, man šobrīd vairs nebūtu tēta.
Un vēl viena lieta, par ko šajā laikā daudz aizdomājos, ir medicīnas personāls. Katru dienu pat vairākas reizes ejot pie tēta, pamanīju, kā strādā šie cilvēki, cik reizēm nepatīkams un smags ir viņu darbs. Te ierodas katru dienu jauni pacienti, šie mediķi, māsiņas, sanitāres izdara neiedomājamu darbu, atgriežot sasirgušos atpakaļ dzīvē un dodot viņiem vēl vienu iespēju.
Reizēm pacienti grūtā brīdī pat sakliedz uz slimnīcas personālu, kad tiek, piemēram, mainīts pampers, bet te tiek veikts neiedomājams darbs! Lūdzu, novērtēsim to! Es noteikti nespētu paveikt ko līdzīgu.
Tagad, no rīta atnākot pie tēta, saku viņam “čau”, un viņš smaida ar tik priecīgām acīm. Viņš saka, ka nekad iepriekš nav tik ļoti gribējies staigāt.
Viendien atcerējos, kā es pirms visiem šiem notikumiem internetā pasūtīju krēslu – tas atnāca pelēkā, nevis baltā krāsā, par ko dusmojos. Tagad šķiet – tas ir tāds sīkums! Pasaulē ir daudz lielākas un svarīgākas vērtības, uz ko koncentrēties. Mēs varam staigāt, mēs varam piepildīt savus sapņus un būt kopā ar saviem mīļajiem. Tikai tam patiesībā ir nozīme.”
