CILVĒKSTĀSTS. Vecmātes Evitas stāsts: “Arī mums asaras no laimes birst, redzot, kā viņi priecājas un kādas emocijas viņos virmo” 26
Tiklīdz sākas Jaunais gads, daudzi gaida ziņas par to, kad kurā dzemdību namā vai nodaļā piedzimis pirmais bērniņš, cikos nācis pasaulē un kāds viņam dots vārds. Tālab šajā laikā vēlējāmies ielūkoties par bērniņa piedzimšanu tieši atbildīgā medicīnas personāla ikdienā un arī personiskajā dzīvē. Galu galā arī jauns gads ir kā nesen piedzimis bērniņš!
Evita Brigere ir Jūrmalas slimnīcas dzemdību nodaļas vecākā vecmāte, kas par vecmāti strādā jau 20 gadus. Jūrmalas slimnīca izceļas ar savu prestižu – uz šejieni dzemdēt brauc jaunās māmiņas teju no visas Latvijas, kā arī no ārvalstīm.
Kļūšanā par vecmāti liels nopelns māsai
Evita Brigere nāk no Tukuma. Savulaik tur pabeigusi Tukuma Raiņa 1. vidusskolu, kam sekoja mācības Rīgas 1. medicīnas skolā. Evita atzīst, ka apgūt vecmātes profesiju lielā mērā veicinājusi viņas māsa: „Sākumā es vēl īsti nezināju, gāju vienkārši mācīties par medmāsu. Tikai kaut kad pirmā kursa pusē sapratu, kas vispār īsti ir vecmāte. Tad parādījās prakses, un es sajutu, ka šis darbs mani uzrunā. Bija gan domas arī par to, ka viss ir ļoti savdabīgi, radās jautājumi sev, vai es to spēšu paveikt, jo tas tomēr ir ļoti atbildīgi. It sevišķi tādai jaunai meitenei gandrīz tūlīt pēc vidusskolas. Kad pabeidzu studijas un sāku strādāt, sākumā biju tikai dienas vecmāte – veicu procedūras, gāju uz operācijām, bet zālē pie dzemdētājām vēl negāju, tikai novēroju. Bet ar laiku viss „aizgāja”, un es jutu, ka tas ir mans izaicinājums. Patīkami arī saņemt pozitīvas atsauksmes, jo ir jauki dzirdēt, ka tu esi savā vietā. Acīmredzot tas bija mans īstais dzīves ceļš.”
Uz jautājumu par māsas ieguldījumu viņas profesionālajā izvēlē Evita atbild: „Mana māsa ir 15 gadus vecāka, un viņa strādā Tukuma slimnīcā. Viņa man vienmēr bijusi autoritāte, un es gribēju iet māsas pēdās un kļūt par medicīnas darbinieci. Skolas laikā nācās pielāgoties realitātei, jo vecāki nebija tik turīgi, lai varētu apmaksāt augstāko izglītību. Tad meklējām bezmaksas skolu, un kādā brīdī māsa teica – pamēģini kļūt par vecmāti. Tā arī notika. Mācību gaitā trīs gadus biju praksē Jūrmalas slimnīcas dzemdību nodaļā un pēc tam tur arī paliku strādāt. 2003. gadā, kad beidzu skolu, kolektīvā biju pati jaunākā. Tā vēl joprojām mani uzskata, lai gan ir nākušas citas jaunas meitenes klāt.”
Jūrmalas slimnīcu iecienījuši daudzi topošie vecāki
Lūgta pastāstīt par šībrīža situāciju Jūrmalas slimnīcas dzemdību nodaļā, Evita Brigere teic: „Patiešām, pie mums brauc cilvēki no visas Latvijas, tagad ir daudz arī ukraiņu meiteņu. Savā laikā arī no Krievijas jaunās ģimenes brauca. Visas atzīmē, ka vēlas dzemdēt pie mums tāpēc, ka šī dzemdību nodaļa viņas uzrunā ar to, ka, ienākot šeit, valda tāds laipns mājīgums un klusums. Nav daudzām slimnīcām raksturīgais fons ar trokšņiem un kņadu. Mēs, vecmātes, esam arī ļoti laipnas un smaidīgas, ar savu nelielo, bet īpašo šarmu varbūt arī uzrunājam topošās māmiņas. Tāpēc pie mums brauc no Rīgas, Ventspils, Siguldas, Cēsīm, Madonas, Kuldīgas, Talsiem un pat Rēzeknes.
Kopā mēs esam desmit vecmātes, strādājam pa divām diennaktī. Nodaļā esam izveidojušas nelielu sadalījumu, kad viena vecmāte vairāk strādā dzemdību zālē, bet otra rūpējas par grūtnieču uzņemšanu, aprūpē pēcdzemdību periodā, kā arī piedalās ķeizargrieziena operācijās. Šāda darba funkciju dalīšana palīdz mums visu paveikt vienmērīgi, plūstoši. Protams, nodaļā pastāvīgi strādā viena bērnu māsa, kā arī dežūrginekologs un dežūrneonatologs.”
Sagaidīti tūkstoši jaundzimušo
Evitai Brigerei pašai ir divi bērni – puikas, vienam no viņiem ir jau 18 gadu, bet otram – astoņi. Interesējoties, vai vecmātes zināšanas kaut kā atviegloja savu bērnu laišanu pasaulē, Evita saka: „Vecākais dēls Elvis man piedzima 25 gadu vecumā, un tobrīd būtībā es par to nemaz nedomāju. Godīgi sakot, pat nenācās iespringt un kaut ko mēģināt saprast, jo man ar abiem bērniem bija ļoti ātras un veiksmīgas dzemdības. Es tā kā izgāju no apziņas, ka esmu vecmāte un man kaut kam jāseko līdzi vai jākontrolē. Tajās sāpītēs es biju vienkārša paciente, uz dzemdībām atbraukusi grūtniece. Es nekam īpaši nesekoju un daudz ko arī neatceros. Tas laikam kaut kādā eiforijā notiek. Bija gan arī kuriozi, kad mani aicina kāpt uz krēsla, lai pārbaudītu, bet es šokā – kāpēc? Es tiešām jutos kā cilvēks no ielas, kas atbraucis uz savu nodaļu. Labi, ka pazinu savas kolēģes, zināju, ka tā ir mana vide, manas otrās mājas. Tas deva foršu sajūtu, bet viss pārējais bija kā parastai sievietei – dzemdētājai.”
Evita Brigere ir pārliecināta, ka ir izvēlējusies īsto profesiju, jo viņu nekad nav mākušas šaubas par izvēlētā dzīves ceļa pareizību: „Es nevaru sevi iedomāties kādā citā profesijā, veicot savādākus darbus, nekā daru pašlaik. Tāpēc esmu pārliecināta, ka atrodos īstajā vietā. Man patīk atrasties sabiedrībā, strādāt ar cilvēkiem, runāt ar sievietēm, ģimenēm. Sniegt visiem pēc iespējas lielāku atbalstu. Es domāju, ka tas man arī izdodas, jo būšana par vecmāti tomēr ir mans sirdsdarbs. Darbošanās, piemēram, ar papīriem vai skaitļiem mani absolūti neuzrunā. Mans aicinājums ir palīdzēt, un tam es atdodu sevi visu. Darba dēļ dažkārt arī ģimenei ir nācies ciest.”
Savos 20 darba gados Evita Brigere ir palīdzējusi sagaidīt kādus sešus septiņus tūkstošus jaundzimušo. Viņai neviens darbs nav par grūtu. Ja kādai grūtniecei vajag palīdzību, Evita ir gatava to sniegt. „Es slēdzu arī dzemdību līgumus,” Evita teic. „Sievietes piedāvā slēgt šādus līgumus galvenokārt pozitīvas pieredzes dēļ. Bet dzemdības jau precīzi neviens nevar ieplānot, var tikai aptuveni aprēķināt tās 40 nedēļas. Kad aplēstais brīdis tuvojas, tad visu laiku, tā sakot, sēžu pie telefona. Jo piezvanīt var jebkurā diennakts laikā. Tad nākas attiecīgi plānot savus ikdienas darbus un brīdināt ģimeni, ka gadījumā, ja zvana sieviete, ar kuru noslēgts līgums, var nākties izlaist kādu kopīgi iecerētu pasākumu. Es arī piederu pie tiem, kas nekur daudz neceļo. Ārpus Latvijas mēs nekur daudz nebraukājam, tādēļ vienmēr saku, ka esmu uz vietas. Slēdzot šādus līgumus, es plānoju laiku – piemēram, ja zinu, ka man kādā mēnesī būs, teiksim, četri līgumi, es vienmēr būšu Latvijā.
Arī tad, ja būšu ciemos citā pilsētā, tūlīt pat pateikšu atā un steigšos pildīt līgumu. Man tas nesagādā problēmas, arī ģimene ir pieradusi un rēķinās ar to. Puikas pat ir lepni, mazais stāsta skolā, kas es esmu. Viņi priecājas par mani.”
Grūtos brīžos atbalsts ir ārkārtīgi svarīgs
Evita Brigere nenoliedz, ka savā pieredzē ir nācies saskarties arī ar gaužām skumjām situācijām, kad gaidāmais bērniņš nomirst, vēl mātes miesās esot: „Jā, manā dzīvē ir bijuši kādi šādi gadījumi, kad māmiņa ierodas ar bažām par šādu situāciju. Tas ir emocionāli ļoti smagi. Lai tiktu galā ar savu emocionālo stāvokli, mēs, vecmātes, viena otru šādos brīžos ļoti atbalstām, mierinām, esam kopā.”
Jaunas dzīvības nākšana pasaulē ir īpašs brīdis
Evita Brigere dienas darbā pavada astoņas stundas tāpat kā vairums ļaužu – no deviņiem līdz pieciem. Ja ir dežūra, tā ilgst veselu diennakti – no deviņiem rītā līdz nākamās dienas deviņiem. Taču viņa nejūtas pārslogota arī pēc dežūrām: „Pēc parastās darba dienas es mājās noteikti neesmu pārgurusi. Būtībā jūtos pacilāti, ka strādāju tādā jaukā kolektīvā. Tā ir pat sava veida atpūta, jo man tiešām patīk mans darbs. Es nekad neesmu teikusi, ka tas man nav paticis, pat šobrīd kā vecākajai vecmātei, kad varbūt sanāk vairāk darba ar papīriem un komunicēt ar saviem padotajiem. Pēc dežūrām gan reizēm, kad naktis nav gulētas, mēdz būt vajadzība atpūsties un mazliet pagulēt, taču nav tā, ka galva sāp un spiediens ceļas. Vienkārši ir sagurums, bet tu izgulies un, protams, darbojies tālāk. Taču tas netraucē ikdienas dzīvē, un, ja kaut kas mājās jāpaveic vai ar bērnu jāpadarbojas, viss tiek izdarīts.”
Vaicājot par sajūtu, kāda rodas, redzot, ka piedzimis kārtējais bērniņš, un vai pastāvīgs darbs šajā jomā nevar kļūt par sava veida rutīnu, Evita nekavējoties atsaucas: „Vispirms tas ir liels prieks! Tā nav un nevar būt kaut kāda rutīna, jo katra ģimenīte, kurā ienāk jauna dzīvībiņa, katra sieviete dzemdētāja ir pavisam citādāka. Katrai no viņām dzemdības rit atšķirīgi, un mēs katru reizi šim procesam ejam un ejam cauri no jauna. Kad redzam, ka viss sanācis tā, kā gaidīts, tad ir milzīgs prieks. Tās emocijas, kas nāk no mammas un tēva, arī tās ir jāredz un jāsajūt. Tas ir kaut kas neaprakstāms!
Arī mums asaras no laimes birst, redzot, kā viņi priecājas un kādas emocijas viņos virmo. Parasti tu ar šiem cilvēkiem ilgi strādā, beigās jau kļūsti par tādu kā labu draugu, tu jūti viņiem līdzi. Tā noteikti nav nekāda rutīna, jo katrs ir ļoti individuāls.”
Galvenais – pozitīvs skats uz dzīvi
Daudzviet slimnīcās gadu mijā tiek sekots līdzi, kurš būs Jaunā gada pirmdzimtais. Evita Brigere apliecina, ka arī Jūrmalas slimnīcā šī tradīcija ir iesakņojusies: „Jā, mēs noteikti ar ļoti lielu interesi gaidām pirmo jaunā gada bērniņu. Mums jau labi sen ir izveidojies rituāls pirmajam bērniņam dāvināt velti no iepriekšējā gada pirmā mazuļa. Viņa vecāki gada beigās laicīgi sagatavo šādu dāvaniņu, un tad mēs to pasniedzam jaunā gada pirmajam puisītim vai meitenītei, kas nu kurā gadā piedzimst. Parasti dāvina tādas lietas kā knupīša turētāju, mīksto lupatiņu – mīļmantiņu, dažādus komplektiņus, grabulīšus, nospiedumus pēdiņām, ko var uztaisīt, lai paliek piemiņai. Būtībā tās ir dažādas pirmās praktiskās lietiņas.”
Aicināta kaut ko novēlēt, Evita Brigere enerģiski saka: „Noteikti – uz visu raudzīties pozitīvi. Neatskatīties, domāt labas domas un darīt lietas, kas sagādā prieku. Ja mēs tā rīkosimies, tad arī viss pārējais izdosies. Lai ģimenēs dzimst vairāk bērniņu, un lai visi droši iet uz priekšu. Lai arī dzemdības būtu pozitīvs, atmiņās paliekošs patīkams notikums, kas paliek sirdij tuvs visa mūža garumā.”
