CILVĒKSTĀSTS. “Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad sapratu, ka man jāpērk arvien lielākas un lielākas kleitas” – Aigijas stāsts par neatlaidību, zaudējot 29 kilogramus 6
Iedzīvoties liekajos kilogramos mūsdienās nav grūti, bet pavisam kas cits – atbrīvoties no tiem. No vienas puses, gribas labi izskatīties, bet, no otras – visiem labi zināms fakts, ka paaugstināts ķermeņa svars organismam nodara tikai ļaunu un bruģē ceļu uz dažādām, tajā skaitā ļoti nopietnām, saslimšanām.
Kas tikai netiek darīts, lai tiktu vaļā no nevēlamajiem un reāli traucējošajiem kilogramiem! Izmēģinātas visdažādākās diētas, reizēm pat piekopta badošanās, ēsts tikai reizi dienā, lietoti reklāmās par “brīnumlīdzekli” dēvētie tauku dedzinātāji. Pirmajā brīdī šķiet, ka svars veiksmīgi nokritis, bet visbiežāk tas visai ātri atgriežas atpakaļ, turklāt ar uzviju!
Šoreiz pieredzē ar savu veiksmīgo notievēšanas rezultātu dalās Aigija Birģele. Pateicoties bariatrijas jeb konkrētajā gadījumā kuņģa samazināšanas operācijai, viņa zaudējusi jau 29 kilogramus liekā svara.
Liekais svars parādījās periodiski
Divu bērnu mammai Aigijai Birģelei ir 41 gads. “Varu teikt, ka jau kopš 18 gadu vecuma mans svars te pieauga, te samazinājās,” saka Aigija. Viņa stāsta, ka tā nav bijusi pastāvīgi nomācoša problēma, bet diezgan regulāri aktualizējās.
“Pirms katras grūtniecības svars nokritās, es jutos ļoti labi. Bet, laikam ejot, tas atkal pieauga, radot lieku stresu un bažas par to, ko nu iesākt. Tādos brīžos es izmēģināju dažādas diētas, taču šķiet, ka tās deva pretēju efektu, jo ilgākā termiņā katru reizi svars tikai palielinājās. Proti, ja nometu piecus kilogramus, tad atgriezās jau septiņi. Kad atbrīvojos no septiņiem, drīz desmit bija atpakaļ. Pēc tam sākās straujais kovida laiks, kad man bija ļoti daudz darba, pastāvīgi atrados ikdienas virpulī. Tobrīd nespēju domāt par veselīgu uzturu, dzīve griezās tikai ap darbu, kam tad arī viss dienas ritms bija pakārtots. Tāpēc nepievērsu tik daudz uzmanības sev un nemanīju svara pieaugumu. Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad sapratu, ka man jāpērk arvien lielākas un lielākas kleitas. Tad arī nāca apziņa, ka tiešām kaut kas nav kārtībā.”
Aigija uzsver, ka apetīte viņai nekad liela nav bijusi, drīzāk gribējies, lai pastāvīgi pa rokai būtu kaut kas uzkožams. Piemēram, skatoties TV, allaž blakus bijusi kāda bļodiņa ar čipsiem, riekstiem vai sēklām, lai mute varētu visu laiku kustēties.
Kā izrauties no apburtā loka
Aigija Birģele teic, ka sākumā viņas svars bijis 65 kg, kas pie auguma 1,64 metri skaitījās normas robežās. Taču desmit gadu laikā tas pieaudzis līdz 96 kg. Viņa cīnījās ar lieko svaru, taču ieguvumi bija īslaicīgi, jo nomestais allaž atgriezās ar uzviju.
Apziņa, ka viss, ko mēģina darīt lietas labā, īstenībā dod pretēju efektu, ar laiku radīja papildu apgrūtinājumu un pat kaut ko līdzīgu depresijai, raisot nepatiku pret sevi. “Es vienmēr esmu bijusi aktīva, smaidīga un komunikabla, neskatoties uz to, kāds man tobrīd bija svars. Taču pēdējā posmā jau sāku just, ka situācija vairs nav normāla un beidzot kaut kas jādara, tā sakot, jāizraujas no esošās situācijas un daudzas lietas būtiski jāmaina.
Agrāk es četrus gadus gāju pie uztura speciālistes. Taču laikam toreiz man pietrūka pašdisciplīnas, brīžiem neievēroju visus norādījumus tik strikti, kā vajadzētu. Jo brīdī, kad esi piecus kilogramus nometusi, nereti rodas doma, ka tagad varu arī kaut ko citu apēst. Tu izdari to, konstatē, ka uzreiz klāt nenāk, jūties brīvāka, neseko visām norādēm tik cieši, atlaid grožus vaļīgāk, taču pēc kāda laika svars no jauna sāk atgriezties. Un tu atkal ej pie uztura speciālista. Beigās sapratu, ka iegūt rezultātus ar šādu pieeju – striktu uztura kontroli – var tikai tad, ja ir ļoti, ļoti liela disciplīna.
Tad man arī pirmoreiz radās doma, ka tieši bariatriskā operācija varbūt varētu palīdzēt radikāli mainīt situāciju. Savulaik saistībā ar darbu sanāca iepazīt vairākus bariatrijas pacientus un es redzēju, ka šie cilvēki pēc tās ir pilnībā mainījušies. Mana uztura speciāliste bija pirmā, kurai es izteicu ideju par iespēju taisīt šādu operāciju. Viņa atbildēja: Aigija, zinot tevi, cik ļoti tu centies un mēģini to svaru nomest, bet nekādi nesanāk, turklāt ņemot vērā arī esošās hormonālās izmaiņas, es šādu risinājumu atbalstītu. Tad es arī pieņēmu izšķirošo lēmumu.”
Pēc operācijas jārēķinās ar zināmiem ierobežojumiem
Vēl tikai domājot par gaidāmo operāciju, Aigija saprata, ka pēc tam atpakaļceļa nebūs, bet bija gatava spert šādu soli. Arī darba kolēģi savstarpējās sarunās iedrošinājuši viņu šādi radikāli rīkoties. Pašā sākumā, kad ideja tikko radās, viņa nevarēja operāciju atļauties tīri finansiāla apsvēruma dēļ, tādēļ uz kādu brīdi tā bija jāatliek. Tajā laikā viņa daudz lasīja, meklēja informāciju par visu, kas saistīts ar bariatriju. Aigija uzsver, ka Latvijā uzticamus datus un rezultātus bija grūti atrast, tāpēc viņa vairāk sekoja dažādām ASV interneta lapām caur Telegram un Instagram. Tāpat atrada informāciju no Azerbaidžānas, kur viens ārsts aktīvi darbojās šajā sfērā.
Bariatrijas pacientiem jau pirmajās dienās pēc operācijas ir jāievēro strikti noteikumi, bet atsevišķi ierobežojumi ievelkas pat pusgada garumā. Taču Aigija teic, ka tas viss ir izturams: “Teju uzreiz pēc operācijas un anestēzijas ir jāceļas un jāstaigā. Tieši kustību esamība ir viens no galvenajiem sākuma nosacījumiem. Pirmajā dienā tu drīksti dzert tikai nelielu malciņu ūdens. Jāatzīst, ka bija grūti to izturēt, pat bira asaras. Gribējās teikt – ielieciet man visu atpakaļ un iešu mājās. Bet, dienām ejot, sapratu, ka esmu izdarījusi pareizo izvēli. Ļoti palīdzēja arī medicīnas darbinieku iejūtīgā attieksme, jo tajā klīnikā, kur man taisīja operāciju, ir īpaši laba un saprotoša speciālistu komanda.
Atbalsts sākumā ir izšķiroši svarīgs, jo pirmās četras nedēļas ir visnozīmīgākais un grūtākais posms. Būtībā tev jāiemācās ēst no jauna – kā zīdainim no mēneša vecuma līdz gadam. Jāsāk ar maziem malciņiem, mazām porcijām. Sākumā ēdiens ir pilnīgi šķidrs, pēc tam maltīte kļūst mazliet biezāka. Trešajā nedēļā porcija jau ir ar nelieliem gabaliņiem, bet ceturtajā beidzot parādās tāds ēdiens, ko var ar dakšiņu saspiest. Visgrūtākās noteikti bija pirmās divas nedēļas, kad nedrīkst pievienot ne sāli, ne piparus – principā ēdiens jāgatavo bez garšvielām.”
Ēdienkarte tagad citāda
Pēc pirmā mēneša ēdienkarti jau pamazām var dažādot, izmēģināt un pielikt klāt kādus jaunus produktus. Ja pirmajās četrās nedēļās vairāk ēd olbaltumvielas – vistu, zivi, arī dārzeņus, pēc tam maltītes sastāvā var iekļaut arī cita veida pārtiku. Protams, pirmajā pusgadā pēc operācijas ir jāizslēdz alkohols, tāpat nedrīkst dzert arī gāzētos dzērienus un lietot košļājamās gumijas.”
Gadu pēc operācijas Aigija var ēst praktiski visu, ko “normāli” cilvēki. Vienīgi viņa izvairās no dažādiem našķiem, lai gan atzīst, ka dažreiz mutē “iekrīt” pāris čipsi vai kāds picas gabaliņš. Bet ikdienā viņas ēdienkarte būtiski neatšķiras, vienīgi ar mazākām porcijām. Dienā viņai ir trīs parastas maltītes un divas uzkodas. Aigijai nav noteikts, ka nedrīkst ēst vairāk: “Bet es nevaru tik daudz, turklāt nav arī tādas vēlēšanās. Smadzenes vairs neprasa, un šobrīd uztura uzņemšana ir otršķirīga lieta.
Kādreiz, kad es paskatījos uz gardumiem, bija citādi – nereti radās domas, ka gribas vienu, otru un trešo, vēl kārtīgas pusdienas un ar saldējumu panašķoties. Šobrīd es varētu neēst vispār, taču tāda pieeja arī neder – ir jāēd, bet nelielām porcijām.”
Nepieciešama liela mērķtiecība
Aigija Birģele ar ieguvumiem ir vairāk nekā apmierināta. Jau pirmā mēneša laikā viņas svars samazinājās par 13 kg, bet gada laikā tas ir atgriezies praktiski normas robežās – tagad viņa sver 67 kg. Samazinājies arī ķermeņa apkārtmērs – piemēram, viduklī viņai bija 116 cm, patlaban ir 97 cm, krūtīs tas sarucis par 14 cm.
Bariatrija ir nopietna operācija, un, lai izšķirtos par šādu soli, cilvēkam jāapzinās, ka atpakaļceļa nebūs un dzīvot kā agrāk vairs nevarēs. Tāpat viņam jābūt skaidram mērķim, uz ko tiekties.
Aigijai Birģelei nebija grūti pieņemt jauno realitāti. Pēc operācijas sliktu izjūtu tikpat kā nebija, ja neskaita problēmas ar ēšanu sākuma stadijā. “Vienīgi bija gāzes vēderā, kas radīja nevēlama spiediena efektu, un pēc katra ūdens vai Actimel malciņa sākumā bija žņaudzošas sajūtas,” viņa atzīst. “Bet tādas nerodas visiem, tas ir individuāli. Taču nekādu fizisku sāpju nebija.”
Aigija uzskata, ka viņas svara krituma pamatā noteikti ir arī speciālistu doto norādījumu ievērošana. “Pareizāk ēdu, palīdz arī fiziskās aktivitātes, tajā skaitā pastaigas. Pozitīvo pārmaiņu rezultātā uzlabojies garastāvoklis. Man šķiet, ķermenis arī jūt, ka vairs neuztraucos par katru kumosu, ko apēdu. Un pazudušas bailes par to, ka tik atkal nepalieku resna. Tu vienkārši šķīvī neliec tik daudz, cik agrāk, un ēd mazāk. Ļoti svarīgi ir ievērot speciālista ieteikumus. Ja neklausīsi, ko tev saka, tad labu rezultātu neizdosies panākt. Es zinu dažādus gadījumus – piemēram, viens domā, kāpēc gan vīnu nevarētu iedzert, jo, to darot, svars tāpat krīt! Jā, tas samazināsies, bet ar laiku šis kritums apstāsies. Tādēļ jābūt mērķim. Ja esi uzstādījis sev konkrētu uzdevumu, tad arī var sasniegt vēlamo rezultātu.”
Daļai cilvēku klupšanas akmens svara zaudēšanas procesā mēdz būt nepietiekams fizisko aktivitāšu daudzums. Tam var būt dažādi iemesli – veselības problēmas, nodarbošanās specifika (sēdošs darbs), dzīves vide, hobiju un interešu īpatnības u.c. Aigijai gan šis aspekts problēmas nesagādā.
“Man vienmēr bijis tā – vai nu ir, vai nav liekais svars, vienmēr gribējies kaut kur iet, skriet, kaut ko darīt. Pat daudzie kilogrami nav bijis šķērslis – man nebija grūti kustēties. Ikdienā eju peldēt aukstā baseinā, tāpat arī uz masāžām, Šarko dušu. Šādas procedūras palīdz arī cīņā pret lieko ādu, jo ar šo problēmu nereti sastopas daudzi bariatrijas klienti. Jādarbojas ar sevi un savu ķermeni, jārūpējas par to. Protams, ja ir ļoti liels liekais svars, tad vairāk vai mazāk tā liekā āda būs. Taču tiklīdz speciālists ļauj, jādodas uz masāžu. Parasti tas ir sešas nedēļas pēc operācijas, un tad ir jāiet un jādara, nevar gaidīt. Arī man varbūt gribētos, lai āda būtu tvirtāka, muskuļotāka. Bet kopumā ir normāli, laikam nevar uzreiz prasīt par daudz.”
Runājot par līdzcilvēku attieksmi un reakciju, Aigija atklāj vēl vienu noslēpumu. “Teikšu godīgi, es tikai nesen viņiem pastāstīju patiesību par veikto operāciju. Līdz šim visiem teicu, ka daudz sportoju un maz ēdu. Tie bija salti meli. Toties tagad, kad viss nāk gaismā, tuvinieki un draugi ir priecīgi un apbrīno manu mērķtiecību. Bet citādi jau nevar – ja vēlies iegūt rezultātu, tev jāzina veids, kā to panākt. Protams, arī vīrs ir priecīgs, smaidīgs un laimīgs. Draugi un kolēģi izsaka ļoti daudz komplimentu, turklāt ne tikai vīrieši, bet arī sievietes. Dzīve tagad viennozīmīgi ir pilnīgi citās krāsās.”
