CILVĒKSTĀSTS. “Tā ir gatavā elle, kurai iziets cauri…” Anitas dēlam 4 gadu vecumā konstatēta invaliditāte 69
Ne visiem dzīve rit kā pa diedziņu. Daudziem tā spēj sagādāt lielus pārbaudījumus. Ja tie nav ilgstoši, turklāt ir atrisināmi, tā ir viena lieta. Pavisam kas cits ir nonākt situācijā, kad tavam bērnam tiek konstatētas kā akmenī iecirstas veselības problēmas, ar kurām būs jāsadzīvo visu mūžu. Tādā brīdī galvenais ir nemest plinti krūmos un nepadoties, bet, ja nepieciešams, paļauties uz Augstākajiem spēkiem.
Tieši tāda arī ir Anita Liepiņa, kuras dēls Aldis jeb, kā pati viņu mīļi sauc, Aldžuks jau kopš dzimšanas ir savādāks nekā citi. Bet īsti pārbaudījumi Anitai sākās vēl pirms tam. Kā viņa saka – tā ir gatava elle, kurai iziets cauri. Tomēr, neraugoties uz visu, Anita uz dzīvi lūkojas ar pozitīvu skatu.
Problēma Aldim tika konstatēta novēloti
Anita Liepiņa atklāj, ka invaliditāti Aldim konstatēja tikai četru gadu vecumā. Līdz tam pastāvēja tikai aizdomas, jo mazulis lēnīgāk kustējās, mazliet vēlāk sāka staigāt, viņam bija kavēti refleksi. Anita kopā ar vīru meklēja visādas iespējas, kā noskaidrot, kas par vainu, bet visi lielākoties tikai mierināja, sakot, ka nav nekā nopietna. Līdz ar to skarbā patiesība atklājās vēlu.
Taču lieli pārdzīvojumi Anitas dzīvē bija vēl agrāk, jo viņas pirmais bērniņš, puisītis Edvards, nomira 1986. gadā tikai trīsarpus mēnešu vecumā. Aldis piedzima četrus gadus vēlāk, bet arī viņam radās dažādi sarežģījumi. Anita apstiprina, ka tie bija gan grūtniecības, gan dzemdību periodā: „Mazuļa iznēsāšanas laikā man bija priekšguļošā placenta, kas 26. grūtniecības nedēļā sāka atslāņoties. Dzemdībās bērnam bija konstatēts skābekļa trūkums, ko radīja ap kaklu divreiz un daļēji arī ap plecu aptinusies nabassaite. Trīs gadus pēc Alda pasaulē nāca meitiņa Solveiga. Kad viņai apritēja gadiņš, atklājās, ka manam vīram ir nopietnas garīgās veselības problēmas. Kopdzīve kļuva nepanesami smaga visiem. Vīra slimībai progresējot, laulība, kas ilga 26 gadus, tika šķirta. Paldies Dievam, vismaz ar meitu viss ir kārtībā, viņa ir beigusi mūzikas skolu – gan klavieru klasi, gan apguvusi saksofonu. Tagad Solveiga ir precējusies un man jau ir divarpus gadus veca mazmeitiņa. Pati nesen esmu devusies pensijā.”
Dzīve tika pakārtota bērna vajadzībām
Savulaik Anita Liepiņa ir strādājusi par krievu valodas skolotāju, kā arī pasniegusi kristīgo mācību, kad tāda vēl bija. Ņemot vērā, ka Aldis nevarēja mācīties parastajā skolā, Anita meklēja viņam piemērotu izglītības iestādi. Tad Anita kļuva par internāta skolotāju, turpmākos piecus gadus audzinot imbecilos bērniņus. „Mēs dzīvojam Koknesē, un sākumā Aldis mācījās Kokneses speciālajā internātskolā. Tomēr man bija svarīgi atrast viņam labāko iespēju, un tādu es sameklēju Rīgā – privāto mācību iestādi „Kolumbs”, kurā Aldis mācījās pēc programmas „Soli pa solim”.
Iemanījāmies izbraukāt no Kokneses – no rīta Aldi aizvedu, uzticēju skolotājai, bet pati visu dienu vienkārši staigāju pa Rīgu, tad ap četriem vai pieciem devos viņam pakaļ. Tā es veselu gadu Aldi vadāju, bet pēc tam meklēju piemērotu darbu Rīgā, kuru varētu savienot ar dēla ikdienu. Dabūju darbu Teikas vidusskolā par krievu valodas skolotāju. Pēc diviem „Kolumbā” pavadītiem gadiem Aldis sāka apmeklēt Rīgas 1. speciālo internātpamatskolu Ģertrūdes ielā. Tad mēs abi divi rītos braucām no Kokneses uz Rīgu – katrs uz savu darbiņu, ja tā var teikt, un vakarpusē draudzīgi devāmies mājās.”
Aldis mācījās minētajā izglītības iestādē, līdz to absolvēja. Uz jautājumu par viņa tālāko dzīves ceļu Anita atbild: „Aldim jau kopš agras bērnības ļoti patika un interesēja mūzika. Viņš vēl Kokneses speciālās internātpamatskolas laikā dziedāja ansamblītī, protams, kā varēja un mācēja. Pēc tam arī Rīgas 1. speciālajā internātpamatskolā piedalījās ansamblī, kuru vadīja skolotāja Ieva Altrofa-Samta. Kādā brīdī uzzināju, ka skolotāja Ieva vada arī biedrības „Rīgas pilsētas “Rūpju bērns”” dienas centra „Cerību tilts” ansambli, un tad man vairs nebija nekādu šaubu, kur meklēt Aldim tālāk ceļu dzīvē. Mēs gājām un lūdzām vietu šajā dienas centrā. Tā nu arvien regulāri turpinām ceļu uz galvaspilsētu.”
Anita Liepiņa stāsta, ka Aldim šāda bieža braukāšana ir pat izdevīga: „Tas ir viņa mācību laiks, jo Aldis vēl aizvien nelasa. Savukārt rakstīšanu viņš imitē, veidojot savdabīgu burtiem līdzīgu rakstu. Aldis arī nepazīst nevienu mērvienību – ne tilpuma, ne garuma, ne laika, proti, viņš nesaprot pulksteni, datumu, neko tamlīdzīgu. Testēšanas rezultātā klīniskais psihologs konstatēja Aldim ļoti smagu garīgu atpalicību. Jaunietim ir piešķirta pirmā invaliditātes grupa.
Braucot autobusā vai vilcienā, Aldis austiņās caur YouTube klausās dziesmas un iegaumē to tekstus. Tā viņš ir iemācījies vārdus gandrīz visām latviešu estrādes dziesmām. Tā Aldis apguva arī Dziesmu svētku repertuāru. To nodrošināja šādas netipiskas mācības, kas dienā ilga četras stundas – visu braucienu laiku.”
Ārēji neatšķiras no citiem
Kad Aldim atklājās smagā garīgā atpalicība, vecākiem tas bija liels trieciens. „Redziet, ārēji par viņa likstu nekas neliecina,” Anita turpina. „Aldis vizuāli izskatās gandrīz tāpat kā visi, turklāt krietni jaunāks. Var teikt, ka viņš savos 32 gados šobrīd līdzinās piecpadsmitgadīgam puisim. Turklāt viņš ļoti daudz zina. Aldis internetā seko līdzi notikumiem Latvijā un pasaulē, pazīst, piemēram, Valsts prezidentus, arī daudz ko citu var izstāstīt. Visiem rodas priekšstats, ka viņš ir visnotaļ gudrs puisis. Bet līdz brīdim, kamēr kāds sāk runāt par sarežģītākām lietām, arī par rakstīšanu, lasīšanu un rēķināšanu. Neviens jau nenojauš, ka viņš to nespēj.”
Savulaik nācies risināt dažādus sarežģījumus
Anita Liepiņa atzīst, ka Alda bērnībā viņa slimība radījusi daudz rūpju un raižu gan ģimenes lokā, gan attiecībās ar draugiem. „Izstāstīšu savu lielāko sāpi, kas man bija,” Anita teic.
„Kad meitiņa sāka augt lielāka, viņa ap trīs gadiņiem saprata, ka brālis ir savādāks. Tad mums ģimenē iekšēji radās ļoti lielas grūtības. Teiksim, viņa teica – kāpēc Aldis neklāj gultu, bet man tā ir jāsakārto? Kāpēc Aldis nedara vienu vai otru lietu? Lai to risinātu, mēs mājās speciāli izgatavojām tādas mēbeles, kas ļāva tikai atvāzt gultiņas apakšu un vienkārši iestumt tur gultas veļu, lai tā nav jāloka. Tad viņi abi varēja rīkoties līdzīgi.
Tolaik man kā mammai bija smags posms. Pirmkārt, bija ļoti grūti apzināties un akceptēt, ka mēs esam nonākuši sava veida robežstāvoklī, kad Aldi nepieņem ne veselo, ne arī smagi slimo bērnu sabiedrībā. Mēs abās pusēs bijām tādi kā izstumtie. Tādā ziņā mēs jutāmies tādi kā atstumti, jo īsti nebija kompānijas, kur ar bērniem var aiziet. Jāteic godīgi – kad apkārtējie uzzināja, ka Aldis attīstās citādi, pazuda vairums ģimenes draugu. Daļa no viņiem pat savas atvasītes nelaida pie mums mājās spēlēties, kaut gan bērni bija sadraudzējušies. Tas emocionāli ļoti smagi grauza. Ja godīgi, mums rados daudz izglītotu ļaužu. Šis bija pirmais gadījums, kad mēs savā dzimtā saskārāmies ar cilvēku ar invaliditāti, un tolaik diezgan daudzi no mums novērsās. Tagad jau ir citādi, visi ir izauguši, pagājuši jau 32 gadi!
Otrkārt, kad meita saprata, ka Aldis nav tāds kā citi, viņa ļoti baidījās, lai viņu nepielīdzina brālim. Bērnam bija zemapziņas stress. Brīžos, kad atnāca kādi ciemiņi, īpaši, ja bija arī bērni, Solveiga pirmā apbižoja brālīti. Meitai tobrīd likās – ja viņa parādīs, ka brālis ir savādāks un viņa ir labāka, tad viņus abus nepielīdzinās. Tas nebija ilgs, bet ļoti grūts posms. Man kā mammai bija smagi noskatīties, kā viņa pirmā Aldi izsmej, kamēr citi viņa problēmu vēl pat nav pamanījuši. Tagad, protams, viss ir citādāk, māsa stāv un krīt par brāli, un brālis atbild ar to pašu. Viņi ir ļoti draudzīgi, arī znots Aldi ļoti labi uzņem. Mūsu ģimene nu ir patiešām stipra un sirsnīga, mēs pastāvīgi viens otru atbalstām.”
Atrasta vieta dzīvē
Anita Liepiņa ar dēlu joprojām dzīvo Koknesē, bet katru dienu brauc uz Rīgu, kur Aldis apmeklē centru „Cerību tilts”. „Viņš to dara jau desmit gadus, darbojas arī dienas centra izveidotajā ansamblī,” Anita ar lepnuma pieskaņu saka. „Pateicoties tam, Aldis bijis jau trijos Dziesmu svētkos – vienos skolēnu, tagad otro reizi pieaugušā statusā piedalījās arī Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkos, jo viņu uzņēma korī. Viņam izveidojās laba sadarbība ar Ievas Altrofas-Samtas brāli Viesturu Samtu.
Aldis sākumā dziedāja Ievas ansamblī „Zvaigžņu dzirksts”, vēlāk Viesturs paņēma viņu spēlēt bungas vienā perkusionistu grupā. Viņi tur bija trīs puiši. Tā Aldis nonāca fonda „Nāc līdzās!” nometnē un tagad dzied „Nāc līdzās!” korī. Starp citu, daudzi domāja, ka Aldis dzied no notīm, jo viņam patīk, ja tās var turēt priekšā, bet, tā kā viņš nelasa, protams, nepazīst arī notis. Acīmredzot Aldim labi izdodas atdarināt un notēlot, taču viņš patiešām dzied labi, vismaz tā saka vokālie pedagogi.
Papildus nodarbībām dienas centrā Aldis vēl apmeklē arī Viestura Samta bungu studiju. Mājās mums ir arī elektroniskās bungas, uz kurām viņš mācās spēlēt. Tāpat Aldis brauc ar velosipēdu. Es neticēju, ka viņš to iemācīsies, jo, kad Aldis bija maziņš, viņam trūka koordinācijas. Bet viņš to ir izdarījis, turklāt iemīļojis šo nodarbi – braukā Koknesē visapkārt pa parku.”
Vaicājot, kā izdevies viņam šādu braukšanu iemācīt, Anita atteic: „Kad Aldim bija kādi 11 gadi, mēs vienkārši nopirkām riteni un mācījām viņam braukt, uzsēdinājām uz velosipēda un stūmām šurpu turpu. Sākumā es brīnījos, ka Aldis vispār min pedāļus kā tādus, bet viņš vēl stūri saskaņoja! Diezgan daudz laika pagāja, kamēr iemācījās, taču izdevās, jo viņš prata kaut kā panākt nepieciešamo koordināciju. Tas man arī liekas īsts brīnums.
Tiesa, pirmie gadi bija traki, jo Aldis brauca uz priekšu, bet bieži skatījās pār plecu atpakaļ. Es teicu – dēliņ, ja tu brauc ar riteni, ir jāskatās uz priekšu. Viņš atbildēja – es tā nevaru, jo jāredz, kas ir aiz manis. Tad mēs viņa ritenim ierīkojām atpakaļskata spoguli. Tagad jau Aldis labi brauc un viņam to spoguli vairs nevajag.
Aldis ir iemācījies braukt arī ar skrituļdēli. Nevar teikt, ka Aldis prot visus trikus kā trenētie un azartiskie skeitbordisti. Bet viņam ir ķivere, visi aizsargi, un pa rampu viņš braukā arī ar skrituļdēli, visu aprīkojumu nopirkām.”
Ar neatlaidību izdodas mazināt sadzīves grūtības
Ikdienā Aldim joprojām ir zināmi sarežģījumi ar pašu vienkāršāko darbu veikšanu, bet rodas iespaids, ka viņam ir arī zināmi talanti. Anita Liepiņa stāsta: „Kādu laiku Aldim ļoti patika zīmēt, un man viņa darbi likās pievilcīgi, visi labākie joprojām salikti rāmīšos. Kad Aldim apritēja 30 gadi, Kokneses bibliotēkā atklājām izstādi ar viņa darbiem. Savukārt dienas centrā viņš ir aizrāvies ar šūšanu krustdūrienā. Es neticēju, ka Aldis varēs adatu rokā noturēt, jo viņš neprata pat saņemt zeķīti un uzvilkt kājā. Līdz astoņu gadu vecumam Aldis vispār nevarēja pats apģērbties. 12 gados viņš iemācījās aizvilkt rāvējslēdzēju, bet 14 gados aizpogāja pirmo pogu. Sašņorēt kurpes viņš neprot vēl tagad. Mēs viņam pērkam apavus, kuriem nav šņoru.
Viņam nebija tā dēvētais pincetes satvēriens, piemēram, viņš akmentiņus no zemes ar plaukstu greba kā ar kausiņu, nevis ar pirmajiem trim pirkstiem, kā mēs to darām.
Apbrīnojami, kā centra sociālie darbinieki – skolotāji – iemācīja Aldim adatu turēt pirkstos. Pirmajā mēnesī viņš bija izšuvis apmēram sešus centimetrus garu krustdūrienu rindiņu. Taču tobrīd tas bija ļoti daudz, jo, tiklīdz kaut kas bija šķībi, skolotāja Maija prasīja katru nepareizo dūrienu izārdīt.
Es gandrīz apraudājos aiz laimes, kad ieraudzīju viņa pirmo veikumu – tolaik tas šķita neticami. Bet nu pa šiem gadiem viņš jau ir izšuvis daudz.”
Pozitīvo enerģiju un vēlmi dzīvot dod ticība Dievam
Anitas Liepiņas uzņēmība, neatlaidība un pozitīvā dzīves uztvere ir apbrīnojama. Pati gan atzīst, ka nezina, kur īsti smeļas visu labo spēku. „Varbūt tas skan ļoti lepni vai iedomīgi, bet es vienmēr esmu gribējusi būt laba mamma. Bērni ir saņēmuši no manis visu, ko vien varēju dot un spēju vēl aizvien, arī mazbērniņš. Es vienkārši vēlos būt lieliska mamma un vecmāmiņa, uzskatu to par savu sūtību, man tas ir ļoti svarīgi.
Bet kopumā dzīve patlaban ir kļuvusi ievērojami gaišāka. Tagad varu Aldi arī vienu mājās atstāt, vienīgi viņš neprot pats pagatavot ēst. Tādos brīžos es nopērku ar karsto ūdeni aplejamo ēdienu, piemēram, kartupeļu biezputru. Tas noder, ja man kaut kur jādodas, piemēram, es aizbraucu foto plenērā, un viņš kādu pusi dienas vai līdz vakaram paliek viens. Aldis neskatās televizoru, bet klausās mūziku, datorā pats māk visu vajadzīgo sameklēt, ieskaitot filmas – to viņš atrod YouTube. Tā viņš pavada laiku mājās kopā ar kaķi Juri. Vienu pa nakti es gan viņu nekad neesmu atstājusi.”
Aicināta vēl kaut ko sev svarīgu piebilst, Anita saka: „Gribas vienu vēsti visiem apkārtējiem aiznest. Droši vien daudzi ar to ir saskārušies. Ļoti nomācošs ir pats sākums, kad mēs jūtamies kā izstumtie gan veselo, gan invalīdu sabiedrībā. Tas ir smagi, kad tu jūties kā nekur īsti nepieņemts, jo ārēji par bērna slimību nekas neliecina un tādēļ citi sākumā uztver viņu par veselu, bet, iepazīstot tuvāk, novēršas. Man tas bija ļoti grūts posms.
Ar laiku es sapratu vēl vienu izcili svarīgu lietu. Es spēju dzīvot, tikai pateicoties ticībai Dievam. Līdz 24 gadiem es biju pilnīga ateiste, taču sekojošie notikumi pamazām atklāja, ka mani Kāds mīl. Tāpat arī to, ka jebkura cilvēka dzīvei ir vērtība, un 31 gada vecumā es beidzot nokristījos. Tas man arī dod vajadzīgo spēku. Jo vienubrīd jutos tā – vai nu es neizturēšu un mana dzīve būs galā, vai laiks tuvoties Dievam. Bet, tā kā audzināju divus bērnus, sapratu, ka zem zemes man ir par agru. Par pašnāvību es nedomāju, nē, tikai pamazām dzisu.
Es biju nenormāli pārgurusi jeb, kā tagad saka, izdegusi. Problēmas radīja arī ekonomiskas grūtības, plus ilgstoša cīņa par vīra atveseļošanos. Tolaik sabiedrībā nebija pieņemts runāt par garīgās veselības traucējumiem. Jo īpaši svarīgi bija paturēt noslēpumā un panākt maksimālu remisiju, jo vīrs bija sporta skolotājs un tiešām ļoti labs treneris. Šī „īlena slēpšana maisā”, tēlaini izsakoties, mani skrāpēja un caurdūra ik dienas. Tas viss bija novedis mani līdz izdzišanas robežai.
Man ir daudz reālu pierādījumu (pārdabisku notikumu), ka Dievs ir palīdzējis. Kad meitai bija divi gadi, bet Aldītim četri, mēs no Aizkraukles gājām svētceļojumā uz Aglonu. 15. augustā jeb Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos es pievedu abus bērnus pie ārā esošā altāra, nokritu ceļos un teicu – viss, es vairs nevaru, tagad, Dievmāt, dari tu. Es pilnībā uzticēju viņai savus bērnus. Tāpēc viņi izauga tādi.”
Anitas Liepiņas stāsts nes apbrīnu un aizkustinājumu, kā arī liek aizdomāties par cilvēka būtības spēku un arī mūsu attiecībām ar pārpasaulīgo. Katram var būt savi uzskati, un daudzi noteikti nemaz nebūtu spējīgi uz šādu pašuzupurēšanos. Taču viņas dzīvē paveiktais var būt kā saules stars daudzām citām ģimenēm, kurās mīt bērni ar attīstības traucējumiem, lai palīdzētu apzināt situāciju un ieraudzīt gaismu tuneļa galā.
P.S. Izsakām visdziļāko līdzjūtību Anitai un viņas ģimenei saistībā ar vīra neseno došanos mūžībā!
