CILVĒKSTĀSTS. Spēkavīrs Didzis Zariņš pastāsta par Ievu Ivkinu jeb Margaritu – viņa savu dzeju pieraksta ar zoda un deguna palīdzību. Atbalsti Ievu! 18
Ar īpašu cilvēku – Ievu Ivkinu – Nacionālo bruņoto spēku Militārās policijas karavīrs un pieredzējušajais spēkavīrs, dižkareivis Didzis Zariņš iepazinies Jaunkalsnavā (Madonas novadā) esošajā aprūpes centrā “Veseta”.
Didzis portālam LA.LV. skaidro, ka Ieva ir īpaša saslimšanas dēļ. Spēkavīrs noskaidrojis, ka viņai ir bērnu cerebrālā trieka, kas fiziski uzlikušas “važas” sievietes ķermenim. Viņa nespēj kontrolēt roku kustības, arī kājas neklausa,ir grūtības izteikties, bet: ”Viņai galva strādā kā “normālam” cilvēkam, viņa saprot visu, ko viņa dara.“
Didzis lepojas ar Ievas unikalitāti, viņ,a par spīti savai diagnozei, spēj rakstīt dzeju. Visas domas, ko cilvēks nespēj pateikt vārdos, viņa pieraksta un patlaban vēlas savus darbus izdot grāmatā “Manas domu, gara un dvēseles visdažādākās pērles”. Lai Ievas sapnis īstenotos, Didzis Zariņš platformā “Facebook” ir uzsācis ziedojumu vākšanas kampaņu.
“Viņai planšete uz tāda statīva stāv. Ieva ar deguna un zoda palīdzību raksta. Un tad, kad viņa uzraksta man kaut ko, tad nemaz nevar pateikt, ka raksta citāds cilvēks. Viņa raksta bez kļūdām. Ļoti sakarīgus tekstus. Nav tā, ka tur pietrūkst kādi vārdi, kad cilvēks, teiksim, nemācētu kaut ko darīt. Ieva saka, ka viņai patīk tās skumjās tēmas vairāk. Protams, ka cilvēks loģiski saprot, ka tāds viņš ir, viņš daudz ko nevar, bet esmu daudz pozitīvu lasījis no viņas krājumiem,“ lepojas Didzis.
Lietus līst un lāses logā krīt.
Tās ir Dieva asaras.
Par to, ka cilvēku vidū pazūd ticība, cerība, mīlestība.
Par to, ka pazūd savstarpējā cieņa vienam pret otru.
Tā vietā ir iestājusies mantkārība, nežēlība un varaskāre
Cilvēks valda pār zemi, nedomājot par ļaunumu, ko tas tai nodara.
Viņam vairs neeksistē mīlestība pret pasaul,i zvēriem, kokiem, augiem un pret dzīvības sulu- ūdeni.
Cilvēki piemēslo zemi ar savām iegribām, untumiem un kaprīzēm.
Bet Dievam sāp!
Vai tādēļ viņš mūs radīja?
Vai tādēļ viņš radija šo pasauli, ūdeni un gaisu?
Viņš mūs ielada zemē, lai mēs to saudzētu apkoptu un pilnveidotu!
Nevis, lai to postītu.
Cilvēki apdomājiet par savu rīcību!
Padomājiet ko jūs dariet
Padomājiet par saviem bēriem!
Kādā pasaulē dzīvos viņi?
Atcerieties par savu radītāju!
Autors: Ieva Ivkina (Margarita)
Ievas pseidonīms dzejā ir Margarita. Sieviete par sevi raksta: ”Kā cilvēka miesai ir vajadzīga pārtika, tā arī manam garam nepieciešams garīgais ēdiens. Ikdienas steidzīgajā ritmā bieži vien nesanāk uzņemt pilnvērtīgu un uzturvielām bagātu maltīti. Līdzīgi ir ar gara barošanu. Cilvēks to bagātina ar seriāliem, trilleriem un šausmu filmām. Tie sniedz, tikai īslaicīgu baudījumu. Cilvēku gars ir izsalcis pēc kaut kā dabiska un nesamākslota. Dvēseles pavāri – dzejnieki cenšas sniegt tam nepiečiešamo pārtiku. Viņi mēģina dot cilvēka garam nesamākslotu ēdienu. Viņi mums gatavo izjustu un bagātu dzeju.”
Es esmu viena no jaunajām dzejniecēm. Līdzīgi, kā mūsu izcilā dzejniece Zenta Mauriņa, es pārvietojos ratiņkrēslā. Es piedzimu 1990. gada 30.septembrī.
Kad tikko ierados šajā pasaulē, varēja nojaust, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt, jo es neraudāju. Uzreiz pēc dzimšanas mani pārveda uz Rīgas slimnīcu. Ārsti man nedeva cerības izdzīvot. Tā es uzaugu agrākajā Madonas rajonā (tagad novadā).
2011. gada 27. janvāris manu dzīvi pagrieza par 157°. Bija jauks ziemas rīts. Laukā valdīja nežēlīgs aukstums, tādēļ nebija jāiet uz skolu un es varēju pagulēt ilgāk. Kad pamodos, nemaz nenojautu, ka mana dzīve pēc mirkļa pārmainīsies. Mamma paziņoja, ka miris Mārtiņš Freimanis. Tajā mirklī manī kaut kas salūza. Lai gan es nebiju kaislīga viņa atbaltītāja, tomēr aiziešana šādā vecumā, nevar palikt nepamanīta.
Vēl ilgi pēc tam es sev jautāju, kāda ir mana misija šajā pasaulē? Tā paša gada novembrī man nāca atskārsme. Man ir jābūt Mārtiņa Freimaņa sūtnim uz šīs zemes. Man ir jāstāsta pārējiem cilvēkiem, kā viņam klājas tagad, debesu valstībā. Es nolēmu, ka tas būtu jādara visiem saprotamā valodā.
Šāda valoda ir dzeja.
Tā paša gada Mārtiņos es uzrakstīju savu pirmo dzejoli par Mārtiņu. Es to rakstīju savā mobilajā telefonā ar zoda palīdzību, jo arī rokas man nestrādā. Tās kustas savā vaļā. Diemžēl, es savas rokas nespēju kontrolēt. Vairākas reizes viņas ir nometušas no galda ēdienu vai saplēsušas kādu trauku un pat brilles. Par nožēlu, tur neko nevar darīt. Esmu jau pieņēmsi sevi tādu, kāda esmu.
Nav jau jēgas sūdzēties un gausties, jo tāpat nekas nemainīsies.
Man patīk mūzika! Īpaši Mārtiņa Freimaņa dziesmas. Diemžēl, es tās visas nespēju izdziedāt, jo man ir runas traucējumi. 2015. gada nogalē liktenis mani saveda ar jauku mūzikas terapeiti un lielisku sava darba lietpratēju. Mēs abas kopā sakomponējām melodijas maniem tekstiem.
Man tuva ir Jāņa Poruka daiļrade. Varbūt arī tāpēc, vairākums manu dzejoļu ir par nāvi, kapiem un mīlestību. Starp citu, tāpat kā Mārtiņam, arī man ļoti patīk dzīvnieki. Ļoti ceru, ka jums patiks mana daiļrade!”
Didzis stāsta: “Plāns, protams, ir grāmata. Mēs skatīsimies, cik daudz naudiņas mēs savāksim, un tad skatīsimies tālāk, ko mēs varam izdarīt ar to naudiņu. Ja pietrūks, tad piemetīsim… Tas ir Ievas dzīves lielākais sapnis, ko viņa gribētu piepildīt, jo to jau viņa bija gribējusi izdarīt pirms dieviem gadiem. Tad vēl vecmāmiņa spēja pierakstīt Ievas dzeju, tagad vecmāmiņa ir uz gultas, tāpēc Ieva pati pieraksta planšetē cik var – ar deguna un zoda palīdzību. Viņai mājās bija remonts vai kas un daži tie pieraksti bija pazuduši. Beidzot sanāca tā, ka viss atradās!”
SIRDSDRAUDZENE
Tu esi tā kā es
Tavas domas ir līdzīgas manām
Mūsu pasaules izjūta ir kopīga
Mēs esam dvēseļu radinieces
Mēs esam gara līdzinieces
Mēs esam sirdsdraudzenes
Tu saproti manas domas
Tu saproti manus vārdus
Tev uzticu savus priekus un bēdas
Mēs esam dvēseļu radinieces
Mēs esam gara līdzinieces
Mēs esam sirdsdraudzenes
Un vienalga kur mūs liktens aizvedīs
Un vienalga kādā attālumā mēs atrastos
Tu vienmēr būsi mana sirds draudzene
Mēs esam dvēseļu radinieces
Mēs esam gara līdzinieces
Mēs esam sirdsdraudzenes
Autors: Ieva Ivkina (Margarita)
Jautāts, kāpēc Didzim ir svarīgi palīdzēt Ievai grāmatas izdošanā, muskuļu vīrs ar profesionālām militārista zināšanām samulst. Kādā intervijā viņš pats bija teicis: ”Mana sirds ir lielāka par smadzenēm”. Atgādināts par šo frāzi Didzis noteic:
“Es vairāk ne ar prātu domāju, bet ar sirdi un tad tas sasummējas labajos darbos. Labais vairo labo, kā teikt”.
Lai atbalstītu Ievu grāmatas izdošanā Didzis Zariņš aicina ziedot dzejas grāmatas projektam:
Ieva Ivkina
Personas kods: 300990-11735
LV87HABA0551055363432
Maksājumu mērķis – ZIEDOJUMS
