CILVĒKSTĀSTS. Regīna Devīte dzīvo ar sajūtu, ka 18 gadi viņai bija tikai vakar 24
Mūsdienu pasaulē vērojama globāla cilvēcības krīze, tādēļ tieši savstarpējām attiecībām ir jābūt tām, kas cilvēkus vieno, nevis šķeļ. Gluži kā sagaidītās īsta pavasara vēsmas, atstājot aiz sevis garo un tumšo ziemas laiku. Un tādām pavasara vēsmām ir jābūt katra sirdī, saka aktrise Regīna Devīte. Skatītāji viņu vairāk pazīst kā dzīvespriecīgo istabeni Zentiņu ilgus gadus ekrānos redzamajā seriālā „UgunsGrēks”. Iespējams, dažs varbūt nemaz nezina, ka aktrise spēlē arī nopietnus teātra iestudējumus, turklāt – vienatnē. Pašlaik daudzviet Latvijā iespējams noskatīties viņas monoizrādi „Sieviete ar dzeltenām brillēm”.
Spēks jāmeklē dabā un iedvesmā no citu labajiem darbiem
Neizmērāmi lielu fanu pulku Regīna Devīte iemantoja ar piedalīšanos latviešu visu laiku populārākajā seriālā „UgunsGrēks”. Pēc gadiem ilgas filmēšanās tajā pašlaik aktrisei sadarbība ar televīziju praktiski vairs neesot nekāda: „Reiz gan aicināja uz TV3 sarunu raidījumu ģimenei „Zilonis studijā”. Bet, par seriāliem runājot, tajos ir piemērotas lomas konkrētiem aktieriem. Pašlaik televīzija neizrāda interesi, laikam būs pazaudējuši manu numuru (smejas – aut.). Ja nevajag, tad neko. Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Taču arī bez seriāliem darba man netrūkst. Protams, gribētos vēl kādreiz piedalīties kādā televīzijas filmā. Laiks rādīs!”
Uz jautājumu, vai pašreizējās aizņemtības laikā Regīnai Devītei būtu spēks iesaistīties vēl kādā projektā, aktrise atbild: „Ja šāda iespēja rastos, tad arī domātu. Es esmu no tiem cilvēkiem, kas var darīt vai, tieši otrādi, nedarīt neko. Gluži kā kurmītis – varu rakt, bet, ja ir iespēja nerakt, tad es labāk neroku. Taču viens gan, ko varu apgalvot: ja man ir kas jādara, tad es to noteikti arī izdarīšu.”
Regīna Devīte vaļsirdīgi atzīstas, ka savā būtībā nemaz tik izdarīga un darbīga viņa neesot: „Tā ir mana mūža cīņa ar sevi. Drīzāk esmu tāds ļoti lēns cilvēks ar apcerīgu dzīves ritmu. Varu stundām ilgi sēdēt un prātot – par pasaules skaistumu un arī postu.
Kur smeļos spēku, lai rastu nerimstošu spēku katrai dienai? Dabā, kā arī no skaistām lietām, kas notiek pasaulē. Spēku man lielā mērā dod arī literatūra un māksla. Man ļoti patīk iet uz izstādēm. Biju, piemēram, uz Jāzepa Grosvalda izstādi.
Kad es redzu, kā citam veicas vai ka viņš ir ko brīnišķīgu izdarījis, tie ir pozitīvi notikumi, par kuriem noteikti priecājos. Ļoti interesanti ir skatīties raidījumus par jaunajiem uzņēmējiem un to, kā viņi enerģiski darbojas. Diemžēl cilvēkus vairāk pievelk tā negatīvā informācija. Bet paraugieties sev apkārt! Noteikti piekritīsiet man, ka laukos notiek daudz burvīgu un interesantu lietu. Vēl man ļoti patīk savā Valmieras teātrī vērot jaunos aktierus, viņu sasniegumus un lieliskās izrādes. Brīnišķīgi!”
Piedzimusi 40 grādu salā
Ziema kā gadalaiks Regīnai Devītei nemaz nepatīk, un viņa ar nepacietību gaidīja īsta pavasara atnākšanu. „Es cenšos ziemu iemīlēt,” saka aktrise. „Saprotu, ka daudzus tā saista, un arī dabā tā ir iekārtots, ka vismaz mūsu platuma grādos mēs varam izbaudīt visus četrus gadalaikus, arī aukstumu. Lai visi augi, koki un puķes var ziemā atpūsties un pavasarī mosties ar jaunu spēku. Man pietiktu, ja baltais skaistums būtu vien uz dažām dienām. Taču ziema vienmēr liekas tik gara… Šogad gan sanāca drusku vieglāk, jo lielais sniegs nebija ilgi un daudz. Biju aizbraukusi uz saviem laukiem Burtniekos. Ilgi gaidītais pavasaris ir klāt!”
Aktrise gan piebilst, ka nepatika pret ziemu, iespējams, viņai ir arī tādēļ, ka dzimusi Sibīrijā, pie Amūras: „Kad nācu pasaulē, laukā bija 40 grādu sals! Mūsu būdai logi bija aizsaluši. Mana mamma ļoti baidījās, vai mazais bērniņš vispār izdzīvos. Paldies Dievam, viss beidzās labi! Iespējams, tieši šīs mammas bailes no aukstuma un viss pārējais ir tas, kas manī iesakņojies jau bērnībā. Starp citu, šajā sakarā reiz bija smieklīgs gadījums. Kāds jauns cilvēks man bija atrakstījis ziņu, ka veic pētījumu par tiem, kas ir ieradušies Latvijā kā migranti. Es teicu, ka neesmu nekāda migrante, jo atgriezos mammas dzimtenē no izsūtījuma. Viņš bija iedomājies, ka es esmu piedzimusi Krievijā un tad no turienes ieradusies kā ieceļotāja!”
Izvērtēt to, kam ticēt informatīvajā telpā
Krievijas izvērsto nežēlīgo karu pret Ukrainu Regīna Devīte dēvē par globālu cilvēcības krīzi. Un ne tikai šīs asinsizliešanas kontekstā: „Man ļoti gribētos aizvērt acis un neskatīties ne uz ko. Tas ir briesmīgi! Es vispār mēģinu raudzīties visas pasaules mērogā. Šī cilvēcības krīze sākās līdz ar Covid-19 pandēmijas laiku. Domājām, ka šis norims un viss būs atkal kārtībā, tomēr nekas jau nav mainījies. Kāpēc cilvēki nemainās? Kādēļ viņi nav guvuši nekādu mācību? Nāk jauna paaudze, bet tā atkal sāk visu no gala. Mēs runājam par kaut kādu izaugsmi un attīstību. Kur tad ir tā attīstība?”
Situācija Ukrainā un teorētiski iespējamā eskalācija Baltijas valstu virzienā dara aktrisi ļoti bažīgu, taču vienmēr ir cerība, ka neko tādu nepiedzīvosim. „Bet kā bija 1940.–1941. gadā? Neviens taču neko tādu nevēlējās pieredzēt! Pats briesmīgākais, ka daudzi zināja par to, kas būs, bet klusēja… Arī šodien gribam dzīvot mierā un drošībā. Ļoti ceru, ka šīs runas par to, ka Krievija ies tālāk par Ukrainu un nākamās būs Baltijas valstis, paliks teoretizēšanas līmenī. Es saprotu, ka līdz vienkāršam cilvēkam šī informācija nonāks tikai tad, kad viss jau norisināsies reālitātē. Neskaitāmas reizes ir pierādījies, ka veselais saprāts neuzvar. Mēs nevaram paredzēt nākotni, bet es tomēr ļoti ceru, ka šajā briesmīgajā laikā taisnīgums izrādīsies stiprāks.”
Lai it visā cilvēks spētu adekvāti un ar kritisku domāšanu iedziļināties, nedrīkstot savu pasaules un situācijas izpratni būvēt tikai uz avīžu vai portālu virsrakstiem. „Situācijas izprašanai kopumā ir vajadzīgas daudz nopietnākas zināšanas ekonomikā vai politikā, ar kritisku pieeju izvērtējot dažādus apstākļus,” uzsver Regīna Devīte. „Bet man tam īsti nav nedz laika un iespēju, nedz tik dziļas intelektuālas spējas, lai to visu varētu tiešām reāli izprast.”
Ar sajūtu, ka viss vēl ir priekšā
Dzīve auļo uz priekšu ļoti steidzīgi, daudzi jau ir beiguši sava mūža gaitas un ir prom citā pasaulē. Katram ir savs laiks un uzdevums. Kamēr esi, tikmēr ir jādara un jāstrādā tā, lai sirds būtu piepildīta. „Protams, ir sajūta, ka man 18 gadi bija tikai vakar,” atzīst aktrise. „Mana iekšējā apziņa ir tāda, ka tik tiešām vēl varu paveikt gana daudz. Atliek tikai darīt, vai ne?”
Savu brīvo laiku Regīna Devīte izmanto regulārām pastaigām, cītīgi vingro. „Valmierā ir brīnišķīgs peldbaseins ar atpūtas zonu, saunām, džakuzi un zemūdens masāžām,” aktrise saka. „Turp regulāri dodos kopā ar mammu. Viņa ir dzīvīga un kustīga, man ir cerība uz viņas gēniem! Šajā atpūtas zonā ir tik jauki, ka esmu pat aizmirsusi par lielo peldbaseinu… Vajadzētu atsākt arī peldēt. Ja vien neesmu pārāk aizņemta, parasti cenšos reizi nedēļā apmeklēt baseinu kopā arī ar draudzenēm.”
Uz jautājumu, vai aktrise līdzinās mātei arī pēc rakstura, viņa atbild, ka abas esot gana atšķirīgas: „Esmu sapratusi, ka mūsu kopīgās īpašības ir tieši tās, kas mani kaitina viņā. Droši vien es redzu mammā sevi. Protams, kaut kas abpusējs mums ir, bet mamma ir daudz aktīvāka un ekspansīvāka, vairāk ekstraverta. Arī daudz strādīgāka un izveicīgāka.”
Rast laimi ir vienmēr iespējams
„Sieviete ar dzeltenām brillēm” ir Regīnas Devītes otrā monoizrāde. Pirmā bija ļoti nopietns iestudējums, kas veidots pēc Romēna Garī romāna „Visa dzīve priekšā” motīviem. Pēc šī darba ir uzņemta arī filma, kurā galveno lomu atveido leģendārā itāļu aktrise Sofija Lorēna. „Tas ir stāsts par vienu mazu puisīti, kurš, palicis bez vecākiem, dzīvo pie kādas ebreju sievietes Parīzē. Par to, kā viņiem iet. Stāstā ir gan Otrā pasaules kara sekas, gan viss pārējais no tām izrietošais. Tā bija ļoti smaga izrāde,” saka aktrise. „Izrādes beigās raudāja visa zāle. Man bija tik žēl šo cilvēku…”
Aktrise stāsta, ka, noskatoties kaut ko nopietnu, cilvēkam ir tā katarse – apraudāties, padomāt par dzīvi: „Man jau vienmēr patīk tādas nopietnas lietas, bet daļēji gan pa jokam, gan tā, ka smiekli nenāk vai ka smiekli būtu nevietā. Tad, kad man teica – jūs mūsu saraudinājāt, es apsolīju, ka nākotnē būs kaut kas nedaudz jautrāks.”
Un viņa savu solījumu ir turējusi. Savā otrajā monoizrādē „Sieviete ar dzeltenām brillēm” Regīna Devīte ar humoru, līdzjūtību un degsmi attēlo kādu sievieti, kura jau ir cienījamā vecumā un pēkšņi nonāk dzīves krustcelēs. Viņu ir pametis vīrs, kurš atradis gados jaunu mīļāko. Sieviete nezina, kā tālāk dzīvot, kam veltīt sevi. Vai rast laimi vairs ir iespējams? Stāsta beigās viņai tomēr tas izdodas.
Pirms skatītājs dodas uz kādu izrādi, viņam ir arī jāsaprot, ko varēs redzēt vai par ko būs iestudējums, lai nav pēc tam vilšanās. „Monoizrādes teksta autore ir dzejniece Māra Ulme,” precizē Regīna Devīte. „Es viņu pazīstu jau kopš tā laika, kad mēs kopā strādājām pie mana pirmā šāda veida iestudējuma „Visa dzīve priekšā”. Māra brauca palīdzēt ar skaņu, tāpat viņa bija arī režisore. Šoreiz viņa vairāk vēlējās, lai tā būtu stand-up izrāde. Par šādu formātu man ir tikai aptuvens priekšstats, taču zinu, ka tas nav mans žanrs. Es domāju, ka arī šis materiāls neiet stand-up rāmī, jo tas ir tāds formāts, kurā monoizrādes laikā aktieris ir komiķis – viņš kaut ko pasaka, bet visa zāle pēc tam smejas. Taču šajā darbā jau nav tā, ka valdītu tikai jautrība.”
No Holivudas nezvana…
Kur vēl paralēli pašreizējai monoizrādei ir iespējams aktrisi redzēt piedalāmies? Par to Regīna Devīte saka: „Pašlaik ir samērā maz izrāžu ar manu piedalīšanos, jo man jāveic administratīvais darbs Valmieras teātrī. Izrādē „Kalendārs mani sauc” spēlēju Oskara mammu. Mēs ar to braukājam pa visu Latviju un esam paguvuši uzstāties daudzviet. Arī aprīļa beigās mums gaidāma viesizrāžu tūre. Turklāt šobrīd pamazām top arī filma par šo literatūras darbu. Tiesa, es filmā nespēlēšu Oskara mammu, šai lomai ir izvēlēta cita aktrise. Tas pagaidām ir arī viss. Holivuda nezvana, viņiem laikam nav mana tālruņa numura.”
Ar vienu kāju Valmierā, ar otru Rīgā
Regīnai Devītei daļa ikdienas paiet ceļā no Valmieras uz Rīgu un atpakaļ, kā arī dodoties viesizrādēs uz dažādiem Latvijas novadiem. Valmieras teātrī jau teju divus gadus arvien izrāda „Kalendārs mani sauc”. Pārcelties uz Rīgu aktrise gan nav pat apsvērusi: „Šī biežā braukāšana ir jau ļoti pierasta un ikdienišķa. Es varētu arī dzīvot Rīgā, man tāda iespēja praktiski ir, taču mājās gaida mamma. Kā viņa parasti smejas: „Es esmu tavs vecais bērns.” Mamma lieliski tiek pati ar sevi galā, bet, no otras puses – viņai ir garlaicīgi, kad nav ko labsirdīgi audzināt un sabārt.
Ceļā ar autobusu paiet divas stundas. Knapi paspēju tikai ieskatīties telefonā, lai uzzinātu jaunumus, palasīt vai vienkārši pasnaust. Man gan allaž ir bail iemigt. Ka tik neaizbraucu garām vajadzīgajai pieturai!”
