Raimonds Bartaševičs: “Sliktas dziesmas es vispār nedziedu” 6
„Pie baltas lapas”, „Dziesma par sapumpurotu zaru”, „Mana dienišķā dziesma”… Šo sarakstu ar mūziķa Raimonda Bartaševiča izpildītajām un jau par klasiku kļuvušām dziesmām grupas „Pērkons” sastāvā varētu turpināt vēl un vēl. Taču ir vēl viena grupa, ar kuru Raimonds ir saistīts jau vairāk nekā 55 gadus. Un tas, protams, ir „Menuets”.
Raimonds Bartaševičs ir apbrīnojami spilgta un daudzkrāsaina personība. Arī viņa izskats – nelielā bārdiņa, īpaša dizaina bikses, dažādas rotaslietas un neiztrūkstošās saulesbrilles rada iespaidu par spēcīgu, bet reizē noslēpumainu vīrieti. Raimonds Bartaševičs sava rakstura dažādās šķautnes ir spilgti parādījis arī uz skatuves.
Ar mūziku viņš ir saistīts jau kopš bērnības, jo skolas gados mācījās Jūrmalas Mūzikas skolā, kur apguva vijoļspēli. 1968. gadā, kad dzima grupa „Menuets”, Raimonds Bartaševičs bija viens no tās dibinātājiem. Interesanti, ka pašos grupas pirmsākumos viņš spēlēja bungas. Kad 1980. gadā uz „Menueta” dalībnieku bāzes izveidojās jaunā rokgrupa „Pērkons”, dziedātājs organiski iekļāvās tās sastāvā. Tas ļāva kopā ar domubiedriem iegūt klausītāju atzinību divās muzikāli ļoti atšķirīgās grupās. Toties abas ir tiešām fenomenālas.
Savukārt ikdienā Raimonds Bartaševičs strādā interjera dizaina salonā „Trentini” un projektē virtuves.
Dziesmas nekur nepazudīs
Šī gada pirmie mēneši „Pērkonam” nesa daudz skumju brīžu. Vispirms 16. janvārī mūžībā devās grupas taustiņinstrumentālists Uģis Muzikants, bet nepilnu mēnesi vēlāk, 12. februārī, nāca vēl viens smags likteņa belziens. Visu Latvijas mūzikas pasauli, jo īpaši pašu „Pērkonu”, satricināja grupas radītāja komponista Jura Kulakova pēkšņā nāve. Arī Raimonds Bartaševičs atzīst, ka tobrīd tas bija negaidīti. „Kad notiek šādas, arī šausmīgas lietas, tās vienmēr pavada zināms pārsteiguma moments,” viņš saka. „Protams, pirmajā brīdī bija pēkšņuma efekts, kā sitiens ar āmuru pa pieri. Taču, godīgi sakot, mēs zinājām, ka agrāk vai vēlāk tā būs.”
Patlaban, sākoties siltajam gadalaikam, Raimonds Bartaševičs cenšas uz šiem pārdzīvojumiem raudzīties nedaudz filozofiski: „Jāsaprot, ka šādi skumji notikumi gadās ikviena cilvēka dzīvē. Es neredzu tur neko traģisku, tāda ir neizbēgamā lietu kārtība, un ar to jārēķinās. Jādzīvo ar sapratni, ka nekas nav mūžīgs, ikviena izrāde vai koncerts reiz beidzas.”
Dziedātājs uzskata, ka, pateicoties dažādiem ierakstiem, visa Jura Kulakova sacerētā mūzika paliks un tiks saglabāta nākamajām paaudzēm. Par „Menuetu” viņš vispār nebažījas, jo ir pārliecināts, ka grupa spēs vēl ilgi koncertēt: „Tur mēs visi vēl esam jauni un sprauni, svinam un spēlējam. Savukārt runājot par „Pērkonu”, es domāju, ka šeit varētu tikt liktas lietā modernākās tehnoloģijas, lai rastu kādu risinājumu. Kaut ko līdzīgu tam, kā pašlaik dara „ABBA”. Ir jāizmanto dotās iespējas, kādu agrāk nebija. Tas ir mans redzējums.
Otra doma, ko es gribu akcentēt – „Pērkons” pats par sevi bez Jura nevar eksistēt. Jurim, kā daudzi droši vien labi atceras, pašam vienmēr patika atrasties uz skatuves, izpausties tur dažādos veidos, viņš kaifoja no visa šī procesa. Juris Kulakovs bija neatņemama grupas enerģijas daļa. Es nerunāju šeit visu vārdā, izsaku tikai savas domas. Manuprāt, muzikālā darbība varētu turpināties, par pamatu ņemot nevis tieši „Pērkona” projektus, bet vienkārši Jura paša komponēto mūziku, jo viņam ir daudz darbu gan orķestriem, gan koriem. Jāatceras viens – „Pērkona” dauzīšanās nedrīkst būt bēdīga, jo šai grupai vienmēr bijis lustīgs, jautrs, priecīgs, smieklīgs, dažubrīd pat ņirdzīgs un dauzonīgs gars. Arī Jura Kulakova piemiņai veltītais lielkoncerts „Sirds kā pērkondārds”, kas notiks 14. maijā „Arēnā Rīga”, nedrīkst ritēt bēdīgās noskaņās. Kaut gan īstenībā tas būs cits pasākums, jo daudzi cilvēki, kuri strādājuši kopā ar Juri vai veidojuši kaut kādus projektus, grib vienkārši piedalīties šajā piemiņas pasākumā kā pagodinājumā. Tas ir savādāk, bet kaut ko tādu tiražēt tālāk, es domāju, galīgi nevajag.”
Mūzika kā protesta forma
Pagājušā gadsimta 70.–80. gados mūzika Latvijā piedzīvoja ievērojamas pārmaiņas. Radās aizvien jaunas grupas, kas spēlēja savādāku mūziku nekā agrāk. Raimonds Bartaševičs atceras, ka arī pirmā grupa, kurā viņš muzicēja, – „Menuets” – radās vienkāršā Jūrmalas garāžā. Un burtiski tāpēc, ka skolas puikām nagi niezēja spēlēt. Savukārt „Pērkons” jau izveidojās kā nepieciešamība, zināma protesta forma. „Kad „Menuetā” bijām apmēram desmit gadus nospēlējuši, mums kā taustiņinstrumentālists pievienojās Juris Kulakovs,” stāsta Raimonds Bartaševičs. „Viss ritēja savu gaitu, un drīz sapratām, ka vēlamies darīt kaut ko tādu, kas tā brīža sabiedrībā nebija pieņemts – dauzīties, ārdīties, protestēt. Līdz ar Jura atnākšanu mēs jau „Menuetā” daļēji sākām ar to nodarboties. Varbūt vecākā paaudze atceras – bija tāds raidījums kā „Zaķusalas ritmi”, kurā nereti parādījās muzikāli pirmie pretvalstiskie gājieni.
Tolaik pamazām sākās arvien skaļāka ņurdēšana par esošo kārtību un tika sperti pirmie mazie solīši Atmodas virzienā. „Pērkons” bija citāds, un mēs zināmā mērā dabiski „izaugām” no „Menueta”. Viss sākās ar Jura mūziku, jo tā tomēr ir būtiski savādāka nekā Imanta Kalniņa mierīgās un daiļās dziesmas. Mums tobrīd gribējās kaut ko daudz jestrāku, kas nepakļaujas nekādai kontrolei un dzīvo pats par sevi. Un „Pērkons” tāds bija.”
Iemīļotas melodijas gribas dzirdēt atkal un atkal
Taču arī „Menuets” nenogrima aizmirstībā, tieši otrādi – grupa turpināja darboties un pagājušogad ar skaistiem un plaši apmeklētiem koncertiem nosvinēja savu 55 gadu jubileju. Raimonds Bartaševičs piekrīt, ka arī šāda mūzika cilvēkiem ir vajadzīga. „Es teikšu, ka tā ir zināmā mērā pārlaicīga, kas nekad nenoveco,” uzsver dziedātājs. „Un, kamēr vien pēc tās ir pieprasījums, mēs spēlēsim arī šīs dziesmas. Vecākajām no tām ir jau 55 gadi, tikpat, cik grupai. Esam atjaunojuši pašas pirmās Jura Sējāna un Adriana Kukuvasa dziesmas, vienīgi pie Andra Kronberga skaņdarbiem līdz šim vēl neesam pieķērušies. Redziet, tolaik jau nebija tādu tehnoloģiju kā mūsdienās, kad ikviens var paņemt un vienkārši telefonā ierakstīt. Bet ir bezgala interesanti šodien paklausīties, kādas muzikālās domas valdīja tajos laikos. Man tās patīk.”
Katram mūziķim noteikti ir savs dziesmu reitings ar mīļākajiem un varbūt arī ne tik iecienītiem skaņdarbiem. Raimonds Bartaševičs atzīst, ka jaunībā koncertos jutis, kuras dziesmas pašam sagādā vairāk prieka un pozitīva pārdzīvojuma, taču ar laiku sajūtas mainījušās. „Patlaban es dziesmas vairs nešķiroju, bet vairāk paļaujos uz konceptu, lai viss organiski veido vienu veselumu, kā izrāde,” saka mūziķis. „Kā režisors iecerējis, tā arī daru, esmu paklausīgs izpildītājs. „Menuetā” repertuāru vairāk nosaka Juris Sējāns, savukārt „Pērkonā” tas bija Juris Kulakovs. Viņam visas dziesmas labas, jo sliktas es vispār nedziedu.
Man ir tuvi visi dziesmu vārdi, jo ļoti svarīgi, ko es dziedu. Kad biju mazs, daudz brīnījos un nekādi nevarēju saprast, kāpēc visi operā dzied. Tas likās šausmīgi jocīgi – kāpēc nevar pateikt, bet ir jādzied. Cilvēki normālos apstākļos sarunājas, bet dziedāšana nav dabisks izteiksmes veids, tas ir kaut kas ļoti pārspīlēts. Līdz ar to, ja dziedāšana pati par sevi nav normāls stāvoklis un nāk klāt vēl arī nepiemērots teksts, tad ir totālas šausmas. Tāpēc, manuprāt, jo sirsnīgāki, godīgāki un patiesāki ir vārdi, jo labāka pati dziesma. Varbūt tāpēc ir iemīļotās melodijas, kuras gribas dzirdēt atkal un atkal – tās ir saprotamas, skaidras. Es gribu teikt, ka ikviens cilvēks dziesmās var atrast savu domu, kurai pievienoties. Tāds varētu būt svarīgākais motīvs.”
Ikdienas dzīve rit savu gaitu
Lai gan dzimis un audzis Jūrmalā, Raimonds Bartaševičs jau sen ir saistījis savu dzīvi ar Rīgu. Kopš kāda laika viņš ir palicis praktiski vienīgais savā ģimenē, jo vecāki un brālis jau atstājuši šo pasauli. Mūziķis uzskata, ka īstenībā Jūrmalā nebija nekā sevišķa, kaut kā īpaši atšķirīga kā citās pilsētās, ja neskaita to, ka tā atrodas pie jūras. Dziedātājs nedomā, ka tieši Jūrmala būtu devusi viņam muzikālu ievirzi: „Es teikšu, ka tādas lietas kā vēlme dziedāt vai zīmēt nāk no ģimenes. Tieksmei muzicēt vajag lielāku stimulu. Ja ģimenē neviens nedzied un nespēlē mūzikas instrumentus, arī no pēcnācēja nekāds muzikants nesanāks.”
Paralēli dzīvei uz skatuves Raimondam Bartaševičam ir arī otra mūža aizraušanās – darbs dizaina un projektēšanas valstībā. Viņš ir attīstījis arī šo savu prasmi un strādā interjera dizaina salonā „Trentini”. Darba lietas Raimonds Bartaševičs nošķīris no mūzikas lauciņa un ir apmierināts ar pašreizējo situāciju: „Katru dienu eju uz darbu, ne par ko nesūdzos. Dzīve rit savu gaitu, arī ģimenē viss ir kārtībā. Principā esmu strikti nodalījis trīs lietas – darbu, mūziku un ģimeni, es savā starpā tās nejaucu. Par katru no šīm savas dzīves sfērām parasti runāju atsevišķi. Varbūt privātā sarunā kafejnīcā vai ārā uz ielas varu apspriest kaut ko vairāk, arī par vispārīgākām tēmām. Man šķiet, ka arī citi cilvēki to jūt. Katrā no šim vietām esmu savādāks, vismaz cenšos tāds būt.”
Svarīgi mācēt tiekties uz labāko
Daudzi, izdzirdot filozofisko jautājumu – vai savā dzīvē ko mainītu, ja varētu laiku pagriezt atpakaļ, reaģē uz to dažādi. Viens labprāt tītu mūža kamolu atpakaļ un sāktu visu dzīvi no jauna, otrs nereti sadusmosies un teiks, ka nav jēgas domāt par tādiem „pekstiņiem”, cits savukārt dotu priekšroku nelielām aizvadītā dzīves laika korekcijām. Raimonds Bartaševičs pieder pie tiem, kuri nevēlas kaut ko darīt savādāk. „Man īstenībā nav nemaz bijis tik daudz tādu izšķirošu situāciju, kad es varētu kaut ko radikāli grozīt, pat ja tas būtu iespējams,” saka dziedātājs.
„Bet es tāpat neko nemainītu. Jā, vērtējot no savas uzkrātās gudrības un pieredzes skatu punkta, šo to varbūt būtu darījis citādāk, taču ne daudz. Turklāt dzīvei piemīt tā burvība, ka to paveikt nav mūsu spēkos. Iedomājieties, ja mēs visi 15–16 gadu vecumā būtu tik gudri kā pašreiz, nekad neviena grupa nebūtu radusies, ar mūziku neviens nenodarbotos, pasarg’ Dievs! Es nezinu, ar ko visi nodarbotos, jo ne dziedātu, ne spēlētu, ne dancotu, ne palaidnības taisītu. Es pieņemu pasauli tādu, kāda tā ir.”
Raimonds Bartaševičs nenoliedz, ka ir centies panākt, lai būtu savā dzīvē laimīgs. Viņš uzsver arī šī paša procesa vērtību: „Ir viedoklis, ka tādēļ mēs jau dzīvojam, lai būtu laimīgi. Esmu uz to tiecies, un šī darbība jau ir tā enerģija vai laime, sauc, kā gribi. Nozīmīgi ir prast apiet visus šķēršļus, asumus un arī piecelties pēc kritiena, ja tāds gadījies. Manuprāt, tas ir svarīgāk nekā pats aiz astes noķertais laimes putns.”
Visu mūžu iekšā mīt ceļotprieks
Nav noslēpums, ka padomju laikā dzīvojošajiem durvis uz ārzemēm praktiski bija slēgtas. Arī Raimonds Bartaševičs jaunībā to dabūja izjust, tādēļ pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas cenšas atgūt savulaik neiespēto un labprāt dodas apskatīt pasauli. „Mums ģimenē vislabākā atpūta ir ceļošana,” ar smaidu saka mūziķis.
„Tā kā padomju laikos mācījos arhitektūru no grāmatās attēlotajām reprodukcijām, man ar laiku radās liela vēlme aizbraukt un apskatīties šos objektus klātienē. Pasaulē ir daudz šādu brīnumu, un to vērošana uz vietas sniedz neatkārtojamas sajūtas, rodas baigais kaifs. Man ļoti patīk ceļot un laiskoties, un lielākoties atpūšos kopā ar ģimeni. Daudz kur izdevies pabūt, es pat neesmu skaitījis, cik valstīs esmu bijis. Zinu, ka vēl ir pāris vietas, kur vēlos nokļūt. Ja Dievs dos, apmeklēšu arī tās. Turklāt es izvairos braukt kaut kur atkārtoti, dodu priekšroku būt vienreiz. Līdzīgi tam, kā man nepatīk otrreiz skatīties kādu izrādi vai kino. Tieši tāpat ir arī ar mūziku un koncertu. Ja es atceros, ka vienreiz jau bija baigi forši, nav vajadzības to darīt otrreiz, jo pastāv risks, ka vairs var nebūt tik labi, un tas var sabojāt sākotnējo pozitīvo iespaidu.”
Neizsmeļams enerģijas avots
Uzstājoties uz skatuves grupas „Pērkons” sastāvā, Raimonds Bartaševičs daudziem rada iespaidu, ka viņā allaž griežas mūžīgais dzinējs, kam jaudas nekad nepietrūkst. Dziedātājs atklāj pāris noslēpumu, no kurienes smeļas spēku: „Eksistē divas lietas, tādi bāzes principi, kas jāievēro – vienmēr vajag atrasties jaunu cilvēku vidē, bet reizē tu nedrīksti būt gudrākais istabā. Respektīvi, tavā apkārtnē pastāvīgi jāatrodas gan par tevi gudrākiem, gan jaunākiem ļaudīm. Šāds salikums arī dod vajadzīgo duku.
Savukārt uzstāšanās laikā ļoti svarīgu lomu spēlē saikne ar klausītājiem. Jā, es kāpju uz skatuves ar brillēm, bet tas jau nenozīmē, ka es neredzu publiku. Īstenībā es visu redzu ļoti labi. Savādāk jau nemaz nevar būt. Mēdz teikt, ka dziedātājam jāskatās uz elektrības slēdzi pie zāles aizmugures durvīm. Nereti šādi arī tiek mācīts, bet es tā nemāku. Man vajag just dzīvo, tiešo kontaktu, attieksmi, un šādā veidā es varu iztērēto jaudu atgūt atpakaļ. Turklāt ar uzviju – jo smeļos enerģiju tieši no klausītājiem.”
