CILVĒKSTĀSTS. “Pirmajā nodarbībā skolotājs mani publiski norāja, stāvēju ar asarām acīs” – stāsts par Ligitu un Jāni, kuri piepildījuši sapni par balles dejām
19
Stāsti par cilvēkiem, kas sev izvirza arvien jaunus plānus un mērķtiecīgi tos arī sasniedz, patiešām iedvesmo. Stāsts par Ligitu un Jāni Puliem ir viens no tādiem. Abi tuvojušies jau 40 gadu slieksnim, kad pirms vairākiem gadiem nolēmuši pievērsties dejošanai jeb precīzāk – balles dejām.
Ligita piekrita garākai sarunai, lai pastāstītu, kā viņiem ir veicies un kā dejošana ir mainījusi abu attiecības.
Iespēja baudīt vienam otru
Kas bija pirms dejām? Ligita allaž ir mācījusies – šobrīd ieguvusi jau ceturto augstskolas diplomu, bet ikdienā viņa strādā valsts iestādē. Savukārt Jānis strādā privātā uzņēmumā, kā arī allaž aizrāvies ar sportu – spēlējis kērlingu, skrējis pusmaratonus. Viņiem abiem kopā ir divi nu jau pusaudžu vecuma dēli un teju 23 gadu stāžs laulībā.
Ligita spilgti atceras dienu, kad viņu mājās sākušās sarunas par dejošanu: “Vienā jaukā dienā Jānis pārnāca no darba un paziņoja, ka ir atradis vienus deju kursus, viņš gribot, lai mēs tur aizbraucam paskatīties. Es nebiju gatava, visu nakti negulēju, apsvērdama visādus variantus – viņš varētu iet viens, jo man taču nesanāks, es izgāzīšos. Jānis pirms tam bija dejojis bērnudārzā, taču sporta vai balles dejas gan neviens no mums nebija dejojis. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka sporta un balles dejas nav viens un tas pats. Sporta dejas ir iestudētas, tur nevar daudz variēt un dejotāji tiek vērtēti. Savukārt balles dejās cilvēki dejo, jo grib dejot. Balles dejas ir iespēja baudīt vienam otru un mēģināt sadzīvot ar savām kājām.”
Visticamāk, Jānim ideja dejot radusies, jo abi reizi pa reizei apmeklējuši balles, taču pazīstama bijusi tā sajūta, kad skan mūzika, bet īsti nav skaidrs, ko darīt. Var jau lēkāt no kājas uz kāju, kā to vairums dara, taču bijusi sajūta, ka gribas to darīt labāk.
Tā 2016. gadā abi devušies uz pirmo mēģinājumu, par kuru gan Ligitai nav pārāk labu atmiņu: “Man bija ļoti neveiksmīga pirmā nodarbība. Deju skolotājs kaut ko pārprata, viņam radās iespaids, ka es jau pirmajā nodarbībā dodu vadošus norādījumus vīram, kas tā nevarēja būt, jo es biju pārbijusies. Taču viņš publiski, visu studentu priekšā mani norāja, ka sievietēm dejās ir jāzina sava vieta, ka nedrīkst neko vadīt, ka esmu pārāk kontrolējoša.
Es stāvēju, un man acīs bija asaras. Nezināju, kā rīkoties. Tomēr kaut kāds āķis lūpā jau ar to visu bija radies… Un dejas galu galā ir stāsts par mums diviem, nevis kādiem trešajiem.”
Ģimenes tradīcija
Ātri vien dejošana kļuvusi par ģimenes tradīciju. Reizi nedēļā Ligita un Jānis dodas randiņā – tiekas uz deju grīdas pie skolotājas Lienes Pīpkalējas, kas vada “Balles deju akadēmiju”. Mācīšanās gan bieži ir otrajā plānā, svarīgāka ir iespēja satikties, kas esot izcila terapija Ligitai: “Sievietei, kura ikdienā uzņemas atbildību, tā ir lieliska iespēja neko nevadīt, vienkārši ļauties, klausīties, nolasīt partneri, bet pašai nepieņemt lēmumus. Ļoti atbrīvojošs mirklis.”
Grūts bijis Covid-19 laiks, kad ne balles, ne arī nodarbības neesot notikušas, taču iekšēji urdījusi ļoti liel vajadzība dejot. Un arī šajā brīdī pāris tam ļāvies.
“Mēs paņēmām “tumbiņu” un devāmies meklēt vietu, kur ārā padejot, jo dzīvoklī jau tik daudz vietas nav. Mūsu Ogres estrāde bija ciet, visi laukumi iet. Braucām uz Ikšķili, kur beigu beigās atradām laukumu, kur dejot. Uzlikām mūziku un dejojām. Cilvēki gāja garām un izteica mums komplimentus, stāvēja un skatījās, bet mēs bijām patiesi priecīgi atkal kādu brīdi satikties dejā,” romantisko mirkli atceras Ligita.
Kā bērni uztver šādu vecāku aizraušanos? Kā jau pusaudžu vecuma jaunieši, viņi par to viegli ķiķinot, taču sākumā, kad jaunākais dēls vēl bijis mazāks un ieraudzījis mammu saposušos, lai dotos uz balli, viņš esot noelsies sajūsmā, cik skaisti viņa izskatās.
Dejā var izlīgt
Ligita neslēpj, ka dejā ir līdzīgi kā dzīvē, reizēm gadās arī sastrīdēties, taču dejā var lieliski arī izlīgt. Viņa gan uzreiz brīdina, ka pārim, kuš dodas dejot, lai “salīmētu” irstošas attiecības, šis diezin vai būs labākais risinājums, tas nav veids, kā pārvarēt krīzes, bet tas ir veids, kā ļauties mīlestībai.
Vai dejojot sanāk arī parunāties? Nē. Kārtīgi dejojot, nemaz neesot laika vai enerģijas sarunām. Taču Ligita saka, ka viņa ik pa laikam ieskatās vīram acīs, jo tieši tur jau sekundi pirms kādas jaunas figūras viņa ieraugot, ka jābūt tai gatavai.
“Ir reizes, kad kaut kas nomāc, tad arī nodarbībā vai ballē pacēlums nav tik liels. Tas ir normāli. Kopumā tā ir mūsu rotaļāšanās vienam ar otru. Un tā nav tikai deja, tas ir laiks kopā – ceļš uz un no dejošanas, jauni draugi un paziņas, jaunas iespējas iepazīt vienam otru. Šogad svinēsim 23 gadu kāzu jubileju, bet ir liels prieks, ka savā vīrā ar dejas palīdzību arvien varu ieraudzīt ko jaunu,” saka Ligita.
Viņai ir savs stāsts arī par deju kleitām – nu jau skapī to sakrājies gana daudz. Sākuma posmā katrai ballei gribējies citu kleitu, tagad, līdz ar lielākas pārliecības iegūšanu, kleitu nozīme esot mazinājies. Taču ļoti īpašas ir viņu deju kurpes.
“Šķiet, Imantam Ziedonim pieder doma, ka tuvumā esošajiem priekšmetiem pielīp mūsu īpašības. Ja tā, tad laimīgākie priekšmeti mūsu mājās ir mūsu deju kurpes. Tās ir tik daudz kur bijušas! Nobružātas, bet ļoti laimīgas. Dejotājam jau kurpe ir svarīga. Reizēm uz ballēm paņemu kādas jaunas smukumkurpes, bet jau pēc brīža gribas iet un pārvilkt deju kurpes. Kleita nāk un iet, bet kurpes ir svarīgas,” saka Ligita.
Vīriešiem tas viss esot krietni vienkāršāks – nepieciešams vien melns tauriņš, balts krekls un melns smokings. Kā Ligita smejas, šādam apģērbam var pieskaņot teju jebkuru kleitu. Ligitas kleitu izvēlē vīrs nejaucoties, vienīgi, kad tiekot nostādīts bezizejā ar jautājumu: “Kuru man labāk šodien vilkt – šito vai šito?” tad norādot: “Šito”.
Mirkļi, ko neaizmirst
Dejojot piedzīvoti neskaitāmi īpaši mirkļi. Pāris labprāt dodas uz dažādām zaļumballēm. Tur gan viņi, būdami maigas dabas, labāk dejo citiem apkārt, lai neviens nevienam netraucētu. Īpaši prātā palikusi kāda balle, pēc kuras pie viņiem pienācis kāds netālu dzīvojošs pāris, jo gribot iepazīties un izteikt komplimentu, cik patīkami bijis vērot viņu dejošanu. Krietnu laiku vēlāk atkal tur bijām ballē un atkal šie cilvēki mums pienāca, sakot, ka mūs tur ir gaidījuši.
Reiz arī kādā šlāgeraptaujas pasākumā Madonā Ligiti un Jānim pienācis Guntis Skrastiņš un iesaucies: “Kā man patīk uz jums skatīties, kad jūs dejojat!” “Atceros un man kamols sakāpj kaklā, cik skaisti mirkļi ir bijuši!”
Iesaka visiem
Runājot par dejošanu, Ligitas acis mirdz, atceroties emocionālākos brīžus, tajās pat sariešas asaras. Tā ir patiesa mīlestība gan pret savu vīru, gan kopīgajām dejām. Viņa rosina pārus, kuriem kaut uz brīdi ir iezagusies doma dejot, noteikti pamēģināt šo lielisko iespēju.
Vispirms gan jādodas uz nodarbībām, īstās balles sākas nedaudz vēlāk. Agrāk skaistas publiskās balles notikušas “Mazajā ģildē”, taču laika gaitā tās mainījušās ne uz to labāko pusi, atskaņojot mūziku, kas īsti neiederas ballē. Šobrīd ir prieks doties uz “Ziemeļblāzmas” ballēm, jo tajās ir īpaši kvalitatīva, dejām piemērota mūzika un plaša deju zāle. Tomēr visskaistākās balles organizē tieši deju skolas.
“Mūsu deju skolotājas ballē ir līdz niansēm pārdomāts katra nianse – gaismas, ziedi, mūzika. Šobrīd pēc pieredzes varam apliecināt – tās ir daudz lutinošākas par ballēm Vīnē.”
Saprotams, ka dejošana, līdzīgi kā jebkurš hobijs, nozīmē arī papildu izmaksas. Vidējā cena par publisko balli (labu deju vakaru) ir 30 eiro no personas, privātās balles, protams, ir dārgākas, bet kurš gan šādos brīžos domā par naudu? Te būtība ir kur pavisam citur.
“Ieej skaisti saposies, skaistā zālē, skan laba mūzika. Tas ir kā pasakā, kuru tu vienā elpas vilcienā nodzīvo. Pēc tam dodies mājās un jau uzreiz zini, ka gribēsi vēl. To sajūtu naudā nevar izrēķināt.”
Un, tuvojoties sarunas noslēgumam, Ligita ir gatava atklāt, ka patiesībā pirms pievēršanās balles dejām viņa bijusi viens no visnedejojošākajiem cilvēkiem.
“Ja kādam ir vēlme dejot, pamēģiniet! Tā nav raķešu zinātne. Es bērnudārzā tiku izmesta no deju kolektīva. Vēlāk nedaudz dejoju tautas dejas, taču man šķiet, ka mani tur noturēja aiz žēlastības. Aerobikā stāvēju aizmugurē, jo varēju kustināt rokas vai kājas, bet ne abus kopā. Ja dejot var tāds cilvēks kā es, to var katrs. Es skatos uz savu vīru dejas laikā un kļūstu arvien drošāka. Es nolasu viņa acīs, ko viņš sagaida no manis. Es to nevaru izstāstīt, to ir jājūt. Pamēģiniet!”
