CILVĒKSTĀSTS. Pēteris ir neredzīgs kopš dzimšanas – viņam ir 3 bērni, 3 mazbērni, labas angļu valodas zināšanas un datorprasmes
3
Autore: Linda Tunte
Līdzautore: Ieva Kampāne
Pēteris Locāns ir dzīvesgudrs, 58 gadus jauns kungs, kurš nekad dzīvē nav redzējis saulesgaismu, jo jau piedzimis neredzīgs. Viņš labi prot angļu valodu, aizrāvies ar mūsdienu tehnoloģijām, daudz lasa, bet viņam nepatīk tukšas un garas sarunas. Tāpēc arī mūsu intervija ir īsa un konkrēta. Par pašu svarīgāko.
Neredzīgs kopš dzimšanas
Pēteris nekad nav redzējis, bet precīzi, kāpēc tā ir noticis, viņš nezina izstāstīt. Ārstiem versijas esot bijušas dažādas. Viena no ticamākajām ir, ka redze zaudēta dzemdību laikā, kad tolaik vēl medicīna nebija tik attīstīta un sarežģītās dzemdībās tika izmantotas knaibles, lai ar to palīdzību bērnam palīdzētu nonākt pasaulē.
Cita versija ir, ka tā ir bijusi ģenētiska saslimšana. Lai nu kā – šodien jau tam visam vairs nav lielas nozīmes.
Tā kā viņš neredz jau no bērnības, jautājums, kā pielāgoties pasaulei, to neredzot, viņu pat mazliet apmulsina. Jaunībā ar to praktiski neesot bijis problēmu, jo pats bijis veiklāks un lokanāks, ātri visu apguvis. Uzaudzis Ventspilī, lielākoties visur pārvietojies kopā ar vecākiem.
“Braucām ar riteņiem, visa Ventspils ir izbraukāta. Nē, mēs nebraucām ar tandēma velosipēdu, braucām ar tēvu katrs ar savu. Bīstamākajās vietās braucām plecu pie pleca – tēvs ar vienu roku stūrēja savu braucamo, ar otru – turēja mani pie pleca. Nekādu problēmu nebija. Ar spieķi arī bērnībā nestaigāju, tas nebija nepieciešams. Kad esi pieradis staigāt tāpat, nekā nepietrūkst. Pusaudža gados gan sāku izmantot spieķi, šobrīd ikdienu bez tā vairs nevaru iedomāties,” stāsta Pēteris.
Viņš pabeidzis Strazdumuižas skolu, vēlāk apguvis rehabilitologa profesiju, taču nu jau kādu laiku tai metis mieru, jo gribot nedaudz atpūsties.
Dienas ritms un informācijas ieguve
Vaicāts par ikdienas ritmu, Pēteris saka, ka katru rītu sāk ar tasi kafijas un medikamentiem – uz vecumu esot tos jālieto, jaunībā neesot pratis novērtēt, cik labi ir, ka ikdienā nav nepieciešamas nekādas zāles.
Viņa dienas ir piepildītas: “Katrs rīts sākas ar radio un televīzijas raidījumiem. Man ir tumbiņas, kuras pieslēdzu datoram un klausos pat no virtuves, kā istabā iet “Panorāma”. Es daudz dzīvojos ar datoru, tas man patīk, tur var atrast daudz informācijas, tas ir mans galvenais avots. Otra mana lielā kaislība ir angļu valoda, to zinot, iespējams vairāk lasīt grāmatas un uzzināt.”
Esot izbaudījis valodas mācīšanos – lēnām, pamatīgi, katram vārdam klausoties skaidrojumu. Viss noticis pašmācības ceļā. Vēlāk ciemos braukuši zviedri, bijis aizraujoši sarunāties.
Bet ārpus visa minētā Pēteris aizraujas arī ar mūzikas kolekcionēšanu. Strazdumuiža dienas centrā esot speciāls pulciņš, kurā sanāk kopā ļaudis, lai klausītos mūziku. Katrai šādai sanākšanai Pēteris īpaši gatavojas.
Protams, nemitīgi sekojot līdzi arī notikumiem Ukrainā. Par tiem un visu citu pasaulē notiekošo viņš klausās kādā “Youtube” kanālā. Esot aizraujoši klausīties, kā dažādi cilvēki prezentē savas domas, kā viņi prot izteikties.
Ja kaut ko dari labi, iespējas ir
Vaicāts, cik labas iespējas neredzīgajiem Latvijā ir atrast darbu, Pēteris saka, ka cilvēkiem, kuri kaut ko prot darīt labi, iespējas vienmēr atrodas. Viņš zinot arī neredzīgus tulkus, kuri strādā Eiroparlamentā – viss esot iespējams.
“Dzīvē jau tā ir – ja tu neredzi, daudz kas ir sarežģītāk, bet ar visu var tikt galā. To daudzi ir pierādījuši. Datori te labi palīdz, tas ir liels solis uz priekšu, salīdzinot ar to, cik maz informācijas bija pieejams pirms 40 gadiem..”
Šobrīd esot dzirdēts pat par “Apple” brillēm neredzīgajiem – tās uzliekot uz acīm un viņam tiek stāstīts viss, kas ir redzams. Nez kā tās darbosies, ja apkārt būs daudz mazu priekšmetu? Brilles ir dārgas, bet būšot interesanti sagaidīt kādas atsauksmes, kā tas viss darbojas.
Par līdzcilvēkiem
Cilvēki apkārt šķietot gana izpalīdzīgi, taču ir vērojamas komunikācijas problēmas, īpaši ar medicīnas personālu. Viņi nesaprot, ka neredzīgs cilvēks tikai neredz, bet patiesībā par visu citu labi spēj parūpēties, ja tiek sniegts vien neliels atbalsts.
“Mēs saprotam, ko mums saka. Ir vēlams ar mums daudz runāt. Intelektuāli mēs esam līdzvērtīgi redzīgajiem. Protams, vecākiem cilvēkiem ir grūtāk, bet tā tas ir gan redzīgiem, gan neredzīgiem.”
Kas Pēteri patiesi iepriecina? “Mūzika, garšīgs ēdiens, kafija un smukas meitenes visapkārt. Man patīk gadalaiku maiņa, tā sajūta, kad zinu, ka drīz mainīsies gadalaiks. Man patīk to just. Augustā es pēkšņi sajūtu, ka būs rudens. Mēs dzīvojam tik jaukā vietā, kurā ir gadalaiki.”
Bet kas kaitina? “Cilvēki šad un tad runā pa tukšo, tas mani kaitina, tie ir tādi sīkumi. Bet daži var runāt un runāt. Man jau sen neinteresē, bet esmu spiests pieklājīgi klausīties. Pēdējā laikā jau gan reizēm pārtraucu sarunas, dodu mājienu, ka esmu domu sapratis.”
Dzīve ir bijusi gana aizraujoša. Kopā ar sievu viņiem ir 3 bērni un 3 mazbērni. Audzināt bērnus jaunībā šķita ļoti vienkārši, taču mazbērnus gan ikdienā pieskatot reti, jo ar mūsdienu bērniem neesot viss tik vienkārši.
“Bērni ir jauki un sirsnīgi, bet viņi daudz ko grib mums parādīt vizuāli, grib, lai paskatāmies… Ar bērniem tā nebija, viņi uzreiz saprata situāciju, bet mazbērniem ir citādi. Mūsdienu bērni vispār prasa lielāku pieskatīšanu, labākas iestrādes un gatavību audzināšanai. Pieslēgties no malas tur nemaz nav tik viegli. Bet kopumā esmu pārliecināts, ka neredzīgi vecāki var izaudzināt sakarīgus bērnus. Tā ir viena no jomām, kurā iespējams īstenoties.”
