CILVĒKSTĀSTS par Lailu, kurai ir kohleārais dzirdes implants: “Ar cīņu un gribasspēku bieži var daudz ko panākt” 0
Laila Kalniņa (vārds mainīts) jau kopš bērnības ir vājdzirdīga, abās ausīs ilgi nēsāja dzirdes aparātus, lai gan daudzi par to nemaz nenojauta. Pirms pāris gadiem, lai nezaudētu dzirdi, nācās spert nākamo soli – vienā ausī ievietot kohleāro dzirdes implantu. Operācija bija veiksmīga, un nu Laila ir pieradusi pie pārmaiņām un turpina pilnvērtīgu dzīvi. Nesen ieguvusi pirmā līmeņa augstāko izglītību Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē, tagad viņa strādā pirmsskolas izglītības iestādē. Laila ir laimīga, ka var joprojām dzirdēt pasauli, strādāt, aktīvi komunicēt ar cilvēkiem un nodarboties arī ar saviem hobijiem, tostarp braukšanu ar motociklu.
Vājdzirdību radīja bērnībā pārslimota kaite
Laila piedzima pilnīgi vesela. Tagad neviens ārsts nevar pateikt, kādas slimības dēļ viņai radās problēmas ar dzirdi. Laila sāk savu stāstu: „Īsti nav zināms, ko esmu izslimojusi, bet daudzi otolaringologi min, ka, iespējams, man apmēram gada vecumā ir bijis meningīts vai kaut kāda ausu slimība. Tikai ap pusotra gada vecumu mani vecāki pamanīja, ka es sliktāk atsaucos vai kādreiz vispār neatsaucos. Kad viņi griezās pie ārstiem, vairs nebija iespējas ko vērst par labu. Tā ap četru gadu vecumu es nokļuvu Latvijas Bērnu dzirdes centrā, kur arī „uzaugu” ar visu savu vājdzirdību. Man abās ausīs tika konstatēta vienāda līmeņa sensoneirāla vājdzirdība. Tai ir piecas pakāpes. Piektā pakāpe nozīmē, ka cilvēks ir pavisam nedzirdīgs, kurls, bet man tika noteikta gandrīz ceturtā. Tas nozīmēja to, ka es varēju dzirdēt ar abās ausīs ievietotu aizausu dzirdes aparātu palīdzību.”
Uzcītība un neatlaidība ļāva pārvarēt grūtības
Tā kā Laila Kalniņa uzauga dzirdīgo pasaulē, zīmju valodu viņa nav mācījusies. „Mana mamma ļoti negribēja to apgūt, tāpēc viņa mācīja mani runāt un veda pie logopēdiem,” Laila teic. „Ļoti daudz mēs abas strādājām arī mājās. Tāpat tika izmantota iespēja ar Latvijas Bērnu dzirdes centra palīdzību nokļūt sanatorijā, kur man diezgan regulāri notika rehabilitācijas posmi. Sanatorijā tika izmantoti arī logopēdu pakalpojumi. Es mācījos parastā, nevis speciālā mācību iestādē – Garkalnes pamatskolā, kas lika neatslābt, rūpīgi klausīties, koncentrēties. Īstenībā tas pat dikti palīdzēja, jo man sākumā bija ļoti slikti aizausu dzirdes aparātiņi, ar kuriem bija grūti dzirdēt un, protams, arī sarežģīti saprast, ko cilvēki saka. Ar laiku jau radās pieredze, un tad man labi padevās pat diktāti, jo iemācījos, kā pareizi jāraksta konkrēti vārdi, vairs neklausījos pēc burtiem.”
Laila nenoliedz, ka salīdzinājumā ar citiem bērniem viņai bija krietni grūtāk dzirdēt teikto, kas dažreiz radīja savu mazo iekšējo pārdzīvojumu, bet citādi nav jutusi nekādu diskomfortu:
„Man bija maza klasīte, skolotāji visu zināja, vienaudži arī bija diezgan atsaucīgi. Nebija tā, ka man būtu priekšrocības, visu darīju tāpat kā pārējie. Tikai man tiešām bija jāsēž pirmajā solā, lai es labāk dzirdētu un koncentrētos. Salīdzinot ar klasesbiedriem, es biju tā iedzīvojusies, ka pat aizmirsu, ka man ir kaut kādas īpašas vajadzības.”
Kādā brīdī nāca jauns izaicinājums
Laila Kalniņa atzīst, ka bērnībā kādu laiku kautrējusies no tā, ka viņai nepieciešami šādi dzirdes palīgi, taču kuplie mati, kurus viņa vienmēr nēsāja izlaistus, palīdzēja tos nomaskēt. Vēlāk viņa aizrāvusies ar tautiskajām dejām, kuras devušas daudz prieka, adrenalīna un eiforijas, reizē palīdzējušas pārvarēt biklumu un iziet sabiedrībā arī ar sasietiem matiem. Ar laiku tas viss kļuva pilnīgi dabiski, neviens dzirdes aparātiem vairs uzmanību nepievērsa, un Laila jutās ļoti labi. Vājdzirdības slieksnis gadu gaitā turējās apmēram vienādā līmenī, nebija ne uzlabojumu, ne pasliktinājumu.
Tomēr pirms diviem gadiem, kad Laila devās kārtējā vizītē pie pazīstamas dzirdes akustiķes, viss ievērojami mainījās. „Šī speciāliste mani pazina kopš bērnības, jo es pie viņas pastāvīgi devos pieregulēt dzirdes aparātus un veikt to apkopi,” Laila saka.
„Bet kādā reizē viņa pateica, ka mana labā auss jau nonākusi uz robežas ar piekto pakāpi – vēl nedaudz, un tad es vairs nevarēšu dzirdēt arī ar aparātiem. Es sākumā gandrīz neticēju, domāju, kā viņa var tā teikt, ja līdz šim visu laiku vienmēr bija stabilitāte. Proti, man visu mūžu, no četriem līdz 31 gadam, pastāvīgi bija ceturtās pakāpes sensoneirāla vājdzirdība. Jā, biju mazliet šokā, jo neapzinājos, ka tā robeža tiešām ir tik ļoti trausla. Man šķita, ka nekas vairs nebūs citādi, biju pie visa pieradusi.
Taču pēkšņi kaut kas bija mainījies. Pēc gada, kad dakteres vārdi piepildījās, proti, pasliktinājās dzirde un es vairs nevarēju saklausīt ar aizauss dzirdes aparātiem, pat tad man vēl bija neticība, ka tiešām tā ir taisnība. Tomēr drīz nācās pieņemt jauno realitāti. Kad es beidzot tiku Stradiņos pie otolaringologa, man paziņoja, ka pastāv divas iespējas – veikt operāciju un ievietot kohleāro jeb dzirdes implantu vai turpināt dzīvot, kā ir. Pēc šī sava veida sprieduma kādu brīdi bija grūti, šķita, ka visa ierastā pasaule sabrukusi, bija daudz nezināmā un satraukums par nākotni. Taču pamazām šīs problēmas pārvarēju, lielu ieguldījumu tajā sniedza viena speciālā pedagoģe cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, kas visu izskaidroja un palīdzēja saprast, ka nekas nav beidzies.”
Pirms diviem gadiem Lailai Kalniņai uztaisīja operāciju, vājākajā ausī ievietojot kohleāro implantu. Otrā ausī, kurai saglabājas ceturtās pakāpes vājdzirdība, joprojām tiek izmantots dzirdes aparāts. Laila ir apmierināta ar iegūto iznākumu: „Operācijas rezultāts ir ļoti labs. Man ievietoja vienu ierīces daļu galvaskausā, otra ir ārējā daļa, kuru varu izņemt un ielikt pēc vajadzības. Tagad jau esmu pieradusi pie jaunās situācijas, kad vienā ausī ir implants, bet otrā – parastais aparātiņš.”
Pārpratumi vai ierobežojumi dzīvē liekas raizes nerada
Laila Kalniņa nenoliedz, ka vājākas dzirdes dēļ dzīvē dažkārt gadās dažāda rakstura pārpratumi, kad neizdodas kaut ko saklausīt un nākas pārprasīt, taču tie pārsvarā nerada lielus sarežģījumus: „Bijušas situācijas, kad pārjautāju un sadzirdu ar otro vai trešo reizi, citreiz kāds blakus palīdz saklausīt un saprast teikto. Parasti jautāju, kamēr saprotu, ko otrs saka. Atsevišķos gadījumos gan ir nācies saskarties arī ar negatīvu attieksmi, kad cilvēki jautā man – kas ar tevi ir, tu kurla esi, vai? Atkarībā no apstākļiem varu arī pagriezties un aiziet projām, bet tie ir tikai reti gadījumi.
Vienreiz bija situācija, kad 18 gadu vecumā aizgāju uz Donoru centru, lai kopā ar draugiem nodotu asinis vienai bērnības dienu draudzenei, kura bija saindējusies. Donoru centrā bija medmāsiņa, kura šausmīgi klusu runāja. Bet es jau vidusskolā gāju, biju diezgan uztrenējusies, ļoti labi visu dzirdēju, nebija daudz jāpārprasa. Taču medmāsiņa saka – kas tev ir, kāpēc tu visu laiku man pārjautā? Es viņai atbildu, ka man ir vājdzirdība, izmantoju dzirdes aparātus. Viņa atteica, ka tādā gadījumā es nemaz nevaru asinis nodot. Tā viņa toreiz man pateica, bet es īsti nezinu, vai tā bija patiesība, vairāk neesmu pārjautājusi. Iespējams, ka tas arī tā ir, jo tomēr tiek nodots ievērojams asins daudzums, un nevar zināt, kā tas iespaido organismu. Kad uztaisīju implanta operāciju, aizmirsu par to pajautāt operējošajai dakterei, jo gribēju uzzināt, vai asins nodošana ir bīstama vai nav.”
Uz jautājumu par ierobežojumiem ikdienas dzīvē Laila Kalniņa atbild: „Es esmu ļoti aktīvs cilvēks, daudz ko esmu darījusi. Ierobežojumi visvairāk attiecas saistībā ar ūdeni, jo jāizvairās, lai tas netiek ausu aparātos. Tādēļ es vienmēr esmu rēķinājusies ar to, skatījusies laikapstākļus. Allaž man līdzi bijis lietussargs. Kad es braucu uz skolu ar autobusu, vienmēr bija vai nu jaka ar kapuci, vai arī lietussargs vai cepure līdzi, lai izvairītos no tādām situācijām. Tāpat es varbūt nevaru brīvi braukt pa upi ar SUP dēli, jo tad ausu aparāti ir jāizņem ārā. Lai gan šis dēlis it kā ir diezgan stabils, tomēr nekad nevar zināt, vai kādā brīdī neapgāzīsies. Laiva tomēr krietni stabilāka, tāpēc laivu braucienos dodos drošāk. Kā trūkumu var pieminēt arī faktu, ka mazās austiņas nevaru ausīs ielikt, tādēļ, lai dzirdētu mūziku, jāņem lielās.”
Plašs interešu loks
Lailai Kalniņai viens no lielākajiem hobijiem ir braukšana ar motociklu. Tas viņai patīk jau sen. Laila teic, ka apkārt bija pareizie draugi, un kopš pusaudža gadiem zinājusi, ka savulaik brauks ar motociklu. Tas bija viņas sapnis, ko arī izdevies piepildīt. Laila noliedz, ka dzirdes problēmas kaut kādā veidā traucētu: „Viss ir kārtībā, es ļoti labi visu dzirdu. Arī, kad motoskolā kārtoju eksāmenus, instruktori zināja, kā vajag komunicēt. Zinu, ka ļoti daudzi vājdzirdīgie ir nokārtojuši motocikla tiesības un brauc. Vienīgi implanta dēļ man vajadzīga savādāka ķivere nekā parastās. Kad man bija aizauss dzirdes aparāti, es varēju braukt ar „full-on” jeb pilno ķiveri, kādas izmanto absolūtais vairums motobraucēju. Protams, aparātu dēļ galva kļūst lielāka, tādēļ arī ķiverei jābūt lielākai, lai nebūtu spiediena uz ausīm un aparāti nepīkstētu.
Taču kopš implanta ievietošanas es izmantoju tā dēvēto „flip-on” tipa ķiveri, kas žokļa daļā attaisās vaļā uz augšu vai pārliekas pāri uz otru pusi. Lielā mērā tas ir tādēļ, ka man ievietota kohleārā implanta modernā versija, kuras ārējā daļa netiek likta ausī, bet piestiprinās pie magnēta, kas atrodas galvā aiz auss. Līdz ar to auss ir pilnībā tukša, nav nekādu ieliktnīšu, caurulīšu vai kā tamlīdzīga. Taču, ja man jāvelk galvā pilnā ķivere, tad implanta ārējā daļa neturas pie šī magnēta, krīt nost. Savukārt atvērtajai „flip-on” ķiverei žokļa daļa ir nedaudz platāka, līdz ar to es varu ķiveri paplest, uzvilkt pāri galvai un aiztaisīt žokļa daļu ciet, neaiztiekot implantu. Turklāt esmu atradusi ražotāju, kura izgatavotajām ķiverēm ausu daļā ir brīvākas iedobītes, un šī ķivere ļoti labi pieguļ manai galvai, nekur nespiež, arī ausu daļā ne.”
Laila daudzus gadus ir dejojusi tautiskās dejas, bet pašlaik iet padejot tikai uz zumbu. Viņa uzsver: „Zumba man vairāk ir kā brīvā laika pavadīšana – aizeju tad, kad neesmu aizņemta ar darbiem. Tautas dejās ir savādāk – ja tu iestājies kolektīvā, tev ir pienākums doties uz mēģinājumiem, tur jābūt visu laiku. Uz zumbu es varu aiziet, kad vēlos, neatkarīgi ne no viena. Turklāt zumbai ir arī tādas priekšrocības, ka tur skan dažādu ritmu mūzika, var izkustēties, izdejoties pēc sirds patikas. Viss kopā ļauj iegūt lielu enerģijas uzlādi un atbrīvoties no negatīvajām emocijām.”
Runājot par citiem hobijiem, Laila piemin arī peldēšanu baseinā ziemas laikā: „Tikai tad es nedzirdu, jo izslēdzu implantu. Labā laikā es dodos pārgājienos, izbraucu ar riteni, piekopju aktīvu atpūtu. Vasaras periodā man vairāk sanāk pavadīt laiku braucienos ar motociklu. Man patīk pārgājieni pa šķēršļu posmu takām.”
Vadmotīvs – nekad nepadoties!
Vaicājot, kādu padomu varētu sniegt vecākiem, kuru bērniem ir konstatēta vājdzirdība, Laila Kalniņa teic: „Varu teikt to, ka vienmēr jācīnās. Varbūt arī pilnīgi visiem ārstiem ticēt nevajag. Piemēram,
savulaik dakteri uzstājīgi teica, lai mamma iekārto mani Valmieras vai Rīgas vājdzirdības internātskolā. Bet viņa ļoti gribēja, lai esmu mājās, nevēlējās sūtīt mani kaut kur projām uz piecām dienām. Es gribu teikt, ka arī citiem vecākiem nevajag padoties, nav bērni jāsūta prom, pat ja ārsts to iesaka.
Labi, saprotu, ka mūsdienās varbūt tā neviens arī vairs nerīkojas. Bet arī citos gadījumos ir jācīnās, pat ja liekas, ka nav citas izejas un jādara, kā liek. Vienmēr ir jāizvērtē visas iespējas, jo ar cīņu un gribasspēku bieži var daudz ko panākt. Ja bērns ir vesels un viņam ir tikai dzirdes problēmas, tad vēl nekas nav zaudēts. Piemēram, manā gadījumā bija vājdzirdība, kura radās dzīves ceļā, es nepiedzimu šāda. Manā ģimenes lokā nav neviena ar šādu problēmu, līdz ar to es uzaugu dzirdīgo vidē. Es pat neprotu zīmju valodu. Bet esmu pārliecinājusies, ka ir iespējams kvalitatīvi dzīvot, atrast hobijus un loloto darbu, kā arī piepildīt sapņus, kādi katram cilvēkam ir.”
