CILVĒKSTĀSTS par Horenu Stalbi: “Nevienam nekādas 48 stundu somas nav jākrāmē, varat nomierināties” 120
Horens Stalbe ir daudzpusīgs latviešu un armēņu izcelsmes multimākslinieks. Viņš darbojas kā mūziķis, aktieris teātrī un kino, piedalījies vairākās teātra izrādēs un kino projektos. Horens pazīstams arī kā zemūdens operators, piedalījies neskaitāmos dažāda vēriena zemūdens filmu projektos. Viņš arī glezno, sacer dziesmu tekstus un nodarbojas ar dažādām citām radošajām aktivitātēm, bet pēdējā desmitgadē galvenokārt pazīstams kā grupas „Riga Reggae” solists.
Ar mūziku Horena dzīve ir savijusies kopš jaunības. Viņš jau 1990. gadā dibināja grupu „Fuck Art”, ar kuru četrus gadus vēlāk uzvarēja „Liepājas Dzintarā”. Deviņdesmitajos gados Horens sāka strādāt arī par dīdžeju „Radio SWH”. Vēlāk viņš aizrāvās ar uzņēmējdarbību un uz kādu laiku aizbrauca no Latvijas. No 2009. līdz 2013. gadam viņš pelnīja naudu Ēģiptē, vietējā kūrortā Dahabā, kur bija izveidojis niršanas klubu „Baltika”. Apmeklētājiem tika piedāvāti dažādi pakalpojumi – ne tikai niršana, bet arī sērfings, sauszemes ekskursijas, izmitināšana viesnīcā un pat joga zīdaiņiem.
Pēc atgriešanās Latvijā Horens Stalbe arvien izteiktāk pievērsās mūzikai un tieši regejam, kas viņu saistījis vienmēr, un kopš 2014. gada darbojas grupā „Riga Reggae”. Horens ir daudzbērnu tēvs, nu jau arī vecaistēvs. Pēdējo mēnešu laikā par viņu daudz kas dzirdēts saistībā ar šausminošajiem 13. aprīļa notikumiem, kad pēc uzstāšanās Dobelē kopā ar savu draugu un kolēģi Kristapu Strūbergu viņam benzīntankā uzbrukuši bandīti, un kā tad gājis ar atveseļošanos. Horens plāno arvien jaunas aktivitātes – gan kopā ar „Riga Reggae”, gan citos mākslas un mūzikas projektos.
Mūzika nav tikai hobijs
Ar esošo dzīvi Horens Stalbe patlaban jūtas apmierināts. Kā mūziķis atzīst, viņš nodarbojas ar saviem galvenajiem uzdevumiem, viens no kuriem ir mūzika. Horens nežēlojas, ka viņa grafiks ir diezgan noslogots un kalendārā grūti atrast kādu brīvu dienu, kurā vēl kaut ko pieķert klāt. „Jebkurā gadījumā mums ir vismaz divi vai trīs pasākumi nedēļā, un tie arī aizņem visu laiku,” saka Horens Stalbe. „Jo man mūzika ir nevis hobijs, bet pati ideja, dzīve un darbs, kā arī viss pārējais, apvienots veselumā.”
Horens Stalbe regulāri uzstājas grupas „Riga Reggae” sastāvā, turklāt viņš darbojas arī citos projektos. „Mūsu veidotais septiņu cilvēku regeja orķestris „Riga Reggae” šobrīd Latvijā ir vienīgā aktīvā šī žanra grupa,” teic mūziķis. „Jāsaka, arī tuvākajās valstīs nav īpaši daudz aktīvu regeja grupu, it īpaši ar tādu orķestra sastāvu kā mums. Vēl mēs kopā ar kolēģi Intu Ķergalvi jeb Speisu divatā spēlējam akustiskos koncertus. Tāpat man ir projekts Strübergs un Horens, kurā darbojos kopā ar Kristapu Strūbergu. Arī tas savu laiku paņem. Vēl varu pieminēt, ka man ir muzikālā sadarbība ar Kapteini Reini, kuras ietvaros radām dziesmas. Un rokgrupa „The Hobos”, kuras darbībā es arī aktīvi piedalos.”
Regejs balstās uz mūžīgām vērtībām
Horens Stalbe atzīst, ka regejs viņam allaž bijis ļoti tuvs. „Man patīk eksperimentēt un likt kopā regeju ar roku un hiphopu,” saka dziedātājs. „Vēlos veidot tādu sintēzi, lai regejs būtu mūsdienīgs, interesants, cilvēkiem klausāms un baudāms. Regeju par izteiksmes līdzekli esmu izvēlējies, jo šī stila pamatideja pauž, ka visi cilvēki ir brāļi un māsas. Tajā ļoti lielu lomu spēlē empātija, un regeja galvenais uzdevums ir nest mieru un mīlestību visā pasaulē.”
To apliecina arī „Riga Reggae” izpildītās dziesmas „Babilona” vārdi: „Brāļi un māsas, vai mēs atšķiram krāsas…? Melnu no balta un labu no ļauna…? Domā, ko runā, ko runā, to dari! Ja tu vispār tā vēl vari!”
„Riga Reggae” izpildīto mūziku var dēvēt par pozitīvām vibrācijām Jamaikā dzimušos ritmos. Horens kopā ar Speisu ir šīs apvienības līderi. Grupa muzicē septiņu vīru sastāvā, izpildot gan savas, gan citu autoru kompozīcijas, kas skar sociāli svarīgas, bet tajā pašā laikā vienkāršas un visiem labi saprotamas vērtības – tādas kā miers, mīlestība, brīvība, līdzcietība, vienlīdzība un prieks.
Un tieši „Riga Reggae” ieskandinās 21. augusta vakaru Dzintaru koncertzālē pirms pasaules regeja karaļa Boba Mārlija (Bob Marley) „Tribute Show”. Šis pasākums sola dažādus pārsteigumus, kuri sāksies jau ar pirmajām mūzikas taktīm. Horens Stalbe jūtas pacilāts uzstāties pirms šāda mēroga regeja izrādes. „Apvienībai „Riga Reggae” ir liels gods iesildīt šo Boba Mārlija „Tribute” grupu,” viņš saka. „Mūsu uzstāšanās laikā visi varēs izbaudīt regeja gaisotni, saprast, kā skan šī mūzika, sajust vibrācijas gan muzikālā ziņā, gan arī klausīties tos tekstus, kas pauž mieru, mīlestību, saticību un brālību, kas ir regeja pamatidejas. Ja Latvijā UNESCO nemateriālais mantojums ir Dziesmu svētki, tad Jamaikā tā ir regeja mūzika. Tās galvenais uzdevums un mērķis ir saliedēt cilvēkus un runāt par sociālo vienlīdzību – par brālību, empātiju vienam pret otru un mieru visā pasaulē. Tieši tur arī slēpjas tās vērtība.”
Jebkurš karš ir ļaunums pats par sevi
Miera jautājums šobrīd daudziem no mums ir ļoti aktuāls, jo tepat netālu, Ukrainā, norisinās asiņains karš. Horens Stalbe principā ir pret jebkuru karu, jo uzskata, ka jādomā par to, kā dzīvot mierā, mīlestībā un saticībā. Viņš to attiecina ne tikai uz Ukrainu, bet visu pasauli, jo arī daudzviet citur norit bruņoti konflikti. Tāpēc Horens arī uz Ukrainā notiekošo un tā ietekmi uz mūsu pašu dzīvi šeit, Latvijā, raugās varbūt mazliet no cita skatu punkta: „Saprotu, par ko jūs runājat, bet cilvēkiem bieži patīk taisīt histēriju tur, kur to nevajadzētu darīt. Nevienam nekādas 48 stundu somas nav jākrāmē, varat nomierināties. Pat ja soma būs salikta, tā jums nepalīdzēs. Runājot par karu, protams, Ukraina nav vienīgais punkts pasaulē. Jāsaprot, ka pasaule ir daudz plašāka, un arī Latvija ir tās daļa. Mums visiem jāmācās dzīvot draudzīgi, mierā un mīlestībā, un tas neattiecas tikai uz Ukrainas un Krievijas vai Palestīnas un Izraēlas konfliktu. Šobrīd pasaulē liesmo ļoti daudz karsto punktu, tādēļ jāsaprot, ka vienīgais, ko mēs varam darīt lietas labā, ir dzīvot brālīgi un draudzīgi. Tikai tā arī mēs izbēgsim no kara, jo nav nekādu ieroču, kas mūs varētu pasargāt. Turklāt, jo vairāk ieroču nonāks apritē, jo vairāk karu uzliesmos, no tā mēs nekur neaizbēgsim.
Tāpēc ikvienā mākslā, ko es piekopju, vai tā būtu mūzika, teātris un glezniecība, vai filmēšana un fotografēšana, vai jebkurš cits no mākslas žanriem, kuros es darbojos, mana galvenā ideja vienmēr ir „Stop the war!” (Apturi karu! – angļu val.). Mēs runājam par to, ka cilvēcei karš ir jāizsvītro no to lietu un mehānismu saraksta, ar kuru palīdzību mēs varētu kārtot savstarpējās darīšanas. Ir nepiedodami, necivilizēti un antihumāni šādā veidā risināt attiecības, lai kādas patiesības un vērtības mēs katrs pārstāvētu. Taču cilvēki diemžēl bieži karu vēro kā futbola maču un nostājas vienā vai otrā pusē, tā teikt, lej tikai eļļu ugunī, fanojot par savējiem. Tāds fanātisms ne pie kā laba nenoved. Jo karā iet bojā nevainīgi cilvēki, sievietes un bērni, kuriem vispār nav nekāda sakara ar šādām kaujām. Karš ir izdevīgs vienīgi ieroču ražotājiem, un tas, es domāju, nevienam nav nekāds noslēpums.”
Svarīga arī saikne ar armēņu kultūru
Mūziķis nenoliedz, ka dažkārt cilvēki joprojām mēdz pajautāt par viņa vārda izcelsmi. Taču kopumā Latvijā „Horens” vairs netiek uzskatīts par neparastu burtu salikumu, cilvēki jau pie tā pieraduši. „Horens ir armēņu vārds, ko esmu mantojis no sava tēva,” paskaidro dziedātājs. „Tas joprojām nav iekļauts mūsu kalendārā un ceru, ka nekad arī nebūs, lai gan patlaban Latvijā jau ir 52 Horeni. Arī mans vecākais dēls ir Horens, tāpat kā viņa pirmdzimtais jeb mans mazdēls. Tas ir tāds vārds, ko paturam ģimenē kā īpašu zīmi savai saiknei ar armēņu kultūru.”
Uz mūsu piebildi – redzot Horenu, nekad nevar ienākt prātā, ka viņš jau ir vectētiņš, jo rodas iespaids, ka viņa ārējais izskats nemaz nemainās, mūziķis labestīgi atteic: „Paldies jums par labiem vārdiem. Kā saka viens mans tuvs draugs, ir cilvēki, kuriem piemīt rokzvaigznes gēns, un laikam tad es arī piederu pie tādiem. Bez šaubām, mēs visi laika gaitā maināmies, es neesmu nekāds izņēmums, un kas gan būtu pasaule bez pārmaiņām? Man patīk citēt Raini, kurš ir teicis – pastāvēs, kas pārvērtīsies. Pie šīs atziņas mums visiem vajadzētu pieturēties.”
Uzbrukuma sekas pamazām pazūd pagātnē
Šī gada aprīļa vidū Latvijas mediju telpu pāršalca ziņa, ka Horens Stalbe cietis no bandītiska uzbrukuma un ticis smagi piekauts Dobelē pēc uzstāšanās „Austrumu bārā”. Incidents bija noticis netālajā degvielas uzpildes stacijā, un tā rezultātā mūziķim tika pārsista piere, lauzts deguns un kāja, kā arī iegūts pamatīgs smadzeņu satricinājums un izkustināti kakla skriemeļi.
Horens atzīst, ka šis negadījums uz diezgan ilgu laiku ierobežoja viņa brīvību un lika daudz ko mainīt plānos. „Tas nebija viegli arī ģimenei, jo esmu daudzbērnu ģimenes tētis,” uzsver mūziķis. „Ja tētis tiek izsists no ierindas, tad tas ir arī būtisks finansiāls robs, jo fiziski nespēju paveikt daudzus no iecerētajiem ikdienas darbiem. Protams, cieta arī koncertdzīve. Bet es no darba nebaidos un pat kinofestivālu vadīju, sēžot ratiņkrēslā. Kad nāca nākamais festivāls, „Okeāna Filmas”, tad jau es varēju veikt savus pienākumus, stāvot uz kruķiem. Viss iet savu gaitu, vairāk jāpiedomā pie tā, kā sevi pasaudzēt. Es jau kopš bērnības katru dienu vingroju, trenējos, sportoju. Sports un māksla iet rokrokā manā dzīvē, un tas palīdz.”
Skaidrs, ka tik smagu traumu sekas vairāk vai mazāk var būt jūtamas arī pēc ilgāka laika. „Jebkurš cilvēks, kuram saskrūvēta lauzta kāja, ļoti labi sapratīs manas izjūtas,” saka Horens Stalbe. „Man pašam savukārt bija jauna pieredze – nācās iejusties to cilvēku lomā, kuriem ir kustību traucējumi. Lai cik tu būtu empātisks, nonākot situācijā, kad jāstaigā uz kruķiem, jālēkā uz vienas kājas vai jābrauc ratiņkrēslā, tavs pasaules redzējums pamatīgi izmainās. Savā ziņā tas arī bija labs empātijas pārbaudījums attiecībā pret pasauli. Šis negadījums vēlreiz apliecināja, ka mēs neesam gatavi pārtraukt karus pasaulē, jo pat šāds incidents tomēr ir neliels karš. Vainīgais sodu ir saņēmis, jau no 3. maija piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums. Patlaban notiek tiesu darbi, bet par tiem es neko vairāk nevaru pastāstīt, tas jājautā policijas darbiniekiem, izmeklētājiem.
Bet nu jau kādu laiciņu atkal varu darboties, kā agrāk ierasts. Tieši Līgo vakarā mums bija uzstāšanās ar „Riga Reggae” pilnā sastāvā pie mūsu brāļiem un māsām Anglijā. Tur bija sarīkots milzīgs Līgo festivāls, uz kuru sabrauca latvieši no visas pasaules – vairāk nekā pieci tūkstoši cilvēku. Tajā piedalījās visdažādākās ģimenes – lieli un mazi, veci un jauni, visi, kuriem vien kāds sakars ar līgošanu. Un kopš tā vakara es staigāju bez kruķiem.”
