CILVĒKSTĀSTS. Anatolijs Kreipāns: “Jāsaprot, ka nekad pilnīgi visiem patikt nav iespējams, tāpēc es uz to neiespringstu” 14
Sporta līdzjutēju vidū Anatolija Kreipāna vārds ir zināms ikvienam. Citādi nevar būt, jo Anatolijs jau vairākus gadu desmitus raksta par dažādiem sporta notikumiem un komentē sacensības Latvijas televīzijā un dažkārt citos TV kanālos. Uz savu kolēģu fona Anatolijs Kreipāns izceļas ar daudziem neraksturīgu nosvērtību un enciklopēdiskām zināšanām par sporta veidiem, to vēsturi, dažādām izlasēm, klubiem un individuāliem sportistiem.
Anatolijs visbiežāk komentē hokeja, futbola un handbola spēles, kā arī spīdveja, biatlona un vieglatlētikas sacensības, retāk arī citus sporta notikumus. Anatolijs Kreipāns ir arī vairāku grāmatu līdzautors, bet ikdienā paralēli sporta translāciju komentēšanai raksta futbola spēļu apskatus un pastāvīgi papildina savu faktu un rezultātu bibliotēku. Viņš arī lasa sporta ziņas radio SWH ēterā, vada radio SWH Vakara sporta stundu un tāpat piedalās dažādās diskusijās sportam veltītos blogos.
Sākumā bija rakstu darbi
Sporta žurnālists un komentētājs Anatolijs Kreipāns savu dzīves gājumu uzsāka Daugavpilī, bet bērnību pavadīja netālu no pilsētas esošajā Kraujā. Pēc Naujenes pamatskolas un Daugavpils 1. vidusskolas absolvēšanas Anatolijs uzsāka studiju gaitas toreizējā Latvijas Valsts universitātē, lai kļūtu par žurnālistu. Augstskolu viņš pabeidza 1983. gadā. Anatolijam Kreipānam sports vienmēr bijis tuvs, jo tajos laikos lauku skolās sportoja visi, kas vien spēja.
Anatolijs atceras: „Kopš apzinīga skolas vecuma interesējos par sportu un arī ikdienā daudz ar to nodarbojos. Kļūšana par sporta žurnālistu gan zināmā mērā bija nejaušība. Vienreiz izlasīju par hokeja treneri Vladimiru Jurzinovu, ka viņš ir beidzis žurnālistikas studijas, un nāca apjausma, ka tas ir ideālais veids, kā palikt sev tuvajā sporta vidē. Tā bija iespēja darboties lauciņā, kurš tev visvairāk interesē un kur tu vari izpausties. Es nevienu mirkli neesmu nožēlojis savu izvēli. Gluži otrādi,
uzskatu, ka man – atšķirībā no daudziem citiem cilvēkiem – ir ārkārtīgi laimējies, jo to, ko daru, es pat īsti neuztveru kā darbu. Tā ir mana aizraušanās, par kuru man turklāt vēl arī samaksā.
Sporta žurnālista karjeras sākumposmā es visai ilgi biju rakstošais žurnālists „Padomju Jaunatnē”, kura 1990. gadā pārtapa par „Latvijas Jaunatni”, tad „Rīgas Balsī”, vēlāk „Vakara Ziņās”. Tā bija mana galvenā nodarbošanās, komentēšana nāca vēlāk vai paralēli. Daudz braucu līdzi handbola komandai „Celtnieks” izbraukuma mačos pa visu toreizējo PSRS un rakstīju par viņu spēlēm, iepazinu izcilas personības. Līdz 1994. gadam komentēju tikai atsevišķus notikumus – to pašu handbolu, dažreiz motokrosu un futbolu. Bet pēc 1994. gada uzsāku regulāru komentēšanu TV, tāpēc var teikt, ka šogad būs neliela jubileja, jo aprit 30 gadi.”
Komentēšana prasa bagātu informācijas bāzi
Vaicāts, vai varētu stāstīt TV skatītājiem par jebkuru sporta veidu, Anatolijs Kreipāns noraidoši pašūpo galvu: „Nē, es nekomentēju sporta veidus, par kuriem manas zināšanas nesniedzas dziļāk par aktuālo jaunumu līmeni. Ja vēlies pasniegt ziņas kvalitatīvi, ir pastāvīgi jāseko līdzi visam, kas notiek konkrētajā sporta veidā. Var teikt, jādzīvo līdzi šim sportam arī tad, kad nav sezona un nekādas lielas aktivitātes nenotiek. Tieši tāpēc es aizgāju prom no basketbola, jo bija grūti visu pasniegt tā, lai pašam patiktu. Arī volejbolu esmu tikai dažas reizes komentējis, jo tomēr nejūtos tajā tik zinošs. Šādos brīžos es vienmēr aicinu sev blakus kādu volejbolistu vai bijušo spēlētāju, kurš labāk zina atsevišķas nianses. Elementāras lietas, ko saprot arī visi skatītāji, paskaidrot nevajag, bet vienmēr gadās dažādas sarežģītākas situācijas. Tādēļ, ja nejūtos drošs, ka varēšu pastāstīt visu, kas un kāpēc tur notiek, nekādā gadījumā neuzņemos komentēšanu. Man pilnīgi pietiek ar to darba apjomu, kas jau ir, un arī ar esošo dažkārt mēdz rasties grūtības, ne visam vienmēr pietiek laika.”
Anatolijs Kreipāns nenoliedz, ka komentēšana prasa daudz darba, jo nepietiek skatīties spēli un stāstīt par tās gaitu skatītājiem – katram šādam notikumam kārtīgi jāsagatavojas. „Tā savā ziņā ir kā špikeru pārlasīšana, kad tu atsvaidzini savā atmiņā visu aktuālo par spēles vai sacensību dalībniekiem,” Anatolijs paskaidro.
„Daudz kas paliek atmiņā, tāpēc dators visu laiku priekšā nav vajadzīgs. Piemēram, kad notiek posms biatlonā, nav tik svarīgi, vai tas ir pirmais vai pēdējais sezonā, ja visu aktuālo informāciju par sacensībām un to dalībniekiem, norises vietu, situāciju kopvērtējumā un visu pārējo jau esi ievācis. Parasti gan katru reizi parādās kaut kādi jaunumi, jo par tiem pašiem biatlonistiem raksta daudz dažādu portālu, kuros regulāri parādās iepriekš nebijusi informācija. Jebkurā gadījumā, dodoties uz komentēšanas vietu, līdzi vienmēr ir daudz sagatavotu materiālu par atsevišķiem sportistiem vai komandām.
Nevar paredzēt, kas tieši no sagatavotā būs noderīgs, bet ko nevajadzēs. Tā kā spēles laikā es neizmantoju datoru, lai, piemēram, meklētu kaut ko par kādu spēlētāju, man jābūt līdzi pietiekami lielai informācijas bāzei. Daži kolēģi izvēlas sacensību laikā kaut ko datorā meklēt par sportistiem. Es nesaku, ka tā būtu nepareizi, dažkārt pašam tā nākas darīt, jo pēkšņi parādās kāds nezināms sportists un pārsteidz, tomēr man jau iepriekš jābūt gandrīz visam gatavam. Gandrīz, jo visu nekad nevar paredzēt… Gribas cilvēkiem pastāstīt arī kaut ko tādu, ko viņi, es pieļauju, nezina, un ko pilnīgi noteikti tobrīd ekrānā neredz. Tā ir kā saruna ar skatītāju.”
Gadu gaitā izveidojies savs darba lauks
Kā jau katram cilvēkam, kurš interesējas par sportu, arī Anatolijam Kreipānam ir atsevišķi sirdij tuvāki sporta veidi, un tajos notiekošus mačus vai sacensības viņš arī komentē. Katru dienu var būt kas savādāks. „Piemēram, šodien [intervija notika 24. februārī – aut.] esmu Dobelē un koncentrējos uz rokasbumbu, jo šeit notiek Baltijas Handbola līgas spēle,” stāsta Anatolijs.
„Nākamnedēļ atsāksies biatlons, tad pārslēgšos uz to. Tāda viena mīļākā sporta veida man nav, nevaru kādu atsevišķi izcelt. Pēdējā laikā pietrūkst futbola komentēšanas… Futbols tomēr ir vienīgais sporta veids, kurā vairāk vai mazāk esmu regulāri trenējies, un varbūt tādēļ tas ir kripatiņu tuvāks nekā pārējie. Bet tā starpība vienalga ir ļoti minimāla. Ja kādu dienu, piemēram, komentēju vieglatlētiku, tā man konkrētajā brīdī ir pirmajā vietā. Ja nākamajā dienā ir biatlona sacensības, attiecīgi mainās arī mana prioritāte.”
Dzīvē nevar koncentrēties tikai uz vienu lietu
Kā visiem mums, arī Anatolijam Kreipānam ir savi ikdienas pienākumi un intereses, kas ne vienmēr ir saistītas ar sportu. Tāpat dzīvē savas korekcijas ieviesusi nesenā Covid-19 pandēmija. „Līdz kovidam es diezgan aktīvi, divas trīs reizes nedēļā, darbojos sporta zālē,” teic Anatolijs.
„Pēc tam kaut kā viss apsīka, vairāk uzturējos ārā, svaigā gaisā, dabā. Jāatzīst, ka pēdējā laikā esmu palicis diezgan slinks, un ar to nelielos. Vajadzētu darīt kaut ko vairāk, vismaz kādus elementārus pastiepšanās vingrinājumus mājās izpildīt. To visu apzinos, bet dažreiz pietrūkst laika, citreiz gadās kādi citi iemesli, bet tas nav labi, kaut kas jādara.
Runājot par diennakts ritmu, nebūt nav tā, ka es 24/7 sekoju sportam pa visiem kanāliem. Tas nav vajadzīgs, jo dzīvē ir arī ļoti daudz citu interesantu lietu. Jā, rītos es dažkārt, vēl neizkāpis no gultas, apskatos, kas jauns noticis Ziemeļamerikā, ja zinu, ka mūsējie aizvadītajā naktī spēlējuši. Bet citādi TV ekrānos arī bez sporta ir daudz kas interesants, piemēram, Dāvida Ernštreita komanda izveidojusi izzinošas pārraides par dažādām apdzīvotām vietām un to vēsturi, bija pārraides par pamestām dzelzceļa stacijām, ir V.I.P., ir interesantas vēsturiskas pārraides, detektīvi… Tāpat skatos visādas filmas un lasu grāmatas. Nesen bija arī izcila filma par Larisu Mondrusu. Dzīve nevar un nedrīkst sastāvēt tikai no sporta. Arī draugi jāapciemo. Ja vēl diennaktī būtu vairāk stundu…”
Vienmēr atvērts komunikācijai
Cilvēkiem, kas skatās sporta pārraides, nereti liekas, ka spēle risinās tik ātri, ka grūti izsekot līdzi ripai vai bumbai, nerunājot par to, kurš kuram to piespēlē. Anatolijs Kreipāns uzskata, ka bieža sporta pārraižu skatīšanās rada komentētāja darbam sava veida pievienoto vērtību. „Piemēram, esmu prasījis pazīstamiem muzikantiem – kā viņi var atcerēties visu nepieciešamo, lai pareizi nospēlētu tik garus gabalus,” Anatolijs atceras.
„Viņi man atbildēja – tas ir ļoti vienkārši, bet mēs nesaprotam, kā tu tik ātri vari pateikt, kurš laukuma spēlētājs saņēma bumbu. Es šiem muzikantiem atbildēju tieši tāpat kā viņi man – ļoti elementāri, jo tur var būt tikai viens vai otrs, un nekas cits. Mēs pasmējāmies un reizē sapratām, ka tas, ko tu katru dienu dari, tev liekas vienkārši, lai gan citi domā savādāk.”
Anatolijs Kreipāns neuzskata sevi par ļoti atpazīstamu personu, kam pastāvīgi pievērsta sabiedrības uzmanība, taču labprāt kontaktējas ar cilvēkiem no malas. „Es jau neesmu kāds populārs kino aktieris, kam būtu liela piekrišana,” Anatolijs saka. „Taču gadās, ka sabiedriskajā transportā, veikalā vai uz ielas kāds pienāk klāt un pasaka paldies par to, ko tu dari. Protams, tas ir ļoti patīkami, jo saproti, ka strādā ne tikai sev, bet tas ir svarīgi arī citiem. Dažreiz kāds grib autogrāfu vai kopā nofotografēties. Nevienam neatsaku. Nav bijis tik liels pieprasījums, ka bezmaz vai jāslēpjas. Ja kādam ir vēlēšanās, varam uztaisīt kopbildi – vienalga, sporta pasākumos vai citur, nekādu problēmu. Vairums jau uzraksta Facebook, ja vēlas kaut ko uzzināt vai precizēt, kaut ko interesantu paziņot. Dažreiz pat pārraides laikā raksta, lai gan tobrīd es parasti cenšos telefonā neskatīties. Varbūt tādēļ kādam šķiet, ka negribu atbildēt, bet tā nav, šāda saziņa vienkārši dažreiz traucē. Tādos gadījumos es uzrakstu individuāli pēc pārraides. Bet tas, ko citi domā par manu komentēšanu…
Jāsaprot, ka nekad pilnīgi visiem patikt nav iespējams, tāpēc es uz to arī neiespringstu. Man ir sava pieeja, savs stils un pietiekami daudz zināšanu. Izpatikt visiem nav iespējams, un to arī nav jāmēģina darīt.”
Sporta žurnālistu brālība
Mūsdienu dinamiskajā un sarežģītajā pasaulē daudzās jomās valda liela konkurence. Uzņēmēji, speciālisti un arī citi cilvēki nereti plēšas savā starpā par labākiem līgumiem, izdevīgākiem darba nosacījumiem un citām lietām, kas varētu katram palīdzēt uzlabot viņa dzīvi. Taču Anatolijs Kreipāns uzskata, ka vismaz sporta žurnālistu vidū tā nav: „Latvijā ir vairāki interesanti žurnālisti un komentētāji, katrs ir citādāks, ar savu pieeju un knifiņiem. Vienam kāda lieta patīk, otrs atkal nav par to sajūsmā un dod priekšroku citam stilam. Tas ir labi arī skatītājiem un lasītājiem. Manuprāt, tā ir liela priekšrocība, ja par vienu un to pašu lietu cilvēki stāsta vai raksta dažādi. Ja visi strādātu pēc viena parauga, pieļauju, tas būtu garlaicīgi. Es vienmēr palīdzu jaunajiem žurnālistiem ar padomu, ja kāds izsaka tādu vēlmi. Varu iedot kādu informāciju no saviem arhīviem, pastāstīt, kas un kā darāms. Sporta žurnālistu vidū, cik vien es atceros, jau kopš pirmā kursa laikiem, kad sāku tajā vidē apgrozīties, vienmēr bijusi sava veida brālība, mēs viens otram allaž savstarpēji izpalīdzam neatkarīgi no tā, kur kurš strādā.
Taču pašu situāciju, kāda bija 90. gados, nevar salīdzināt ar mūsdienām. Mani gados jaunākie kolēģi vairākkārt jautājuši – kā varēja iztikt laikos, kad nebija interneta vai tas tikko sāka parādīties. Taču es pat mūsdienās neizmantoju tikai un vienīgi internetu, joprojām noder žurnāli, grāmatas, kā arī personiskie sakari sporta aprindās – vai tie būtu esošie vai bijušie sportisti.
Nenoliedzami, agrāk sameklēt informāciju un sagatavoties mača komentēšanai prasīja daudz vairāk laika. Savukārt tagad nepieciešams ieguldīt lielu darbu, lai tiktu galā ar visu milzīgo pieejamo apjomu. Vajag prast atrast un atlasīt pašu interesantāko, kas dažreiz varbūt pat nebūs tieši saistīts ar konkrēto notikumu vai spēli. Būtībā tagad jebkurš, kuram nav slinkums, var atvērt internetu telefonā un ātri atrast informāciju par kādu konkrētu sportistu vai komandu. Bet, kad es to dažreiz līdzjutējiem norādu, viņi nereti atbild, ka nav vērts to darīt, jo es jau tāpat pastāstīšu.”
Uzticību nevar iegūt uzreiz
Savas ilgās profesionālās darbības laikā Anatolijam Kreipānam ir izveidojušies daudzi personiski kontakti ar esošajiem un bijušajiem sportistiem, treneriem un citiem sporta pasaules cilvēkiem. Viņš nenoliedz, ka vairāk vai mazāk pazīst lielāko daļu Latvijas sportistu, bet ar zināmākajiem ir nodibināti arī privāti sakari. „Ar visiem personīgi pazīstams nevari būt, un tas nemaz nav vajadzīgs,” paskaidro Anatolijs.
„Kontakti tiek nodibināti pamazām. Pastāv nerakstīts likums – ir jāpaiet zināmam laikam, lai varētu iegūt sportistu, treneru, sporta funkcionāru un citu ar sportu saistītu cilvēku uzticību. Kad šāds kontakts būs izveidojies, viņi tev pastāstīs arī ko tādu, ko citam nekad neteiks, jo zina, ka tu šo informāciju neizmantosi, tā būs tikai tavai zināšanai. Ja šo nerakstīto likumu pārkāpsi, uzticību zaudēsi acumirklī. Es ne reizi to neesmu pārkāpis un ceru, ka nekad arī nepārkāpšu. Ir lietas, ko es zinu, bet tās paliek tikai starp mums. Šī uzticēšanās ir ļoti vērtīga, tādēļ to jācenšas sargāt un nesagraut.
Dažreiz šāda uzticēšanās mēdz pāraugt arī draudzībā. Ar daudziem sportistiem, kuri beiguši karjeru, man aizvien ir ļoti labas attiecības, un vēl joprojām palaikam sazvanāmies. To vidū ir arī seni paziņas, vēl no PSRS laikiem. Šodien, piemēram, atbrauks Igaunijas handbola komanda „Mistra”, kuras galvenais treneris ir Juri Leps. Ar viņu esam pazīstami vismaz 35 gadus, pēdējo reizi tikāmies pirms kovida. Man jau tagad ir labs noskaņojums, jo zinu, ka drīz sastapsimies un viņš noteikti kaut ko interesantu pastāstīs.”
Atvaļinājums nav nepieciešams
Anatolijs Kreipāns ir piedalījies vairāku grāmatu tapšanā, pārsvarā kā līdzautors. Starp tām var minēt kopā ar Māri Siliņu sarakstīto un 2003. gadā izdoto „Motosports Latvijā”. Tāpat viņš ieguldījis savu artavu handbola tiesneša Jāņa Ķuzuļa sastādītajā grāmatā „Rokasbumba Latvijā 1958–2008”. Anatolijs Kreipāns ir arī autors Latvijas Olimpiskās komitejas simtgadei par godu uzrakstītajai grāmatai „Olimpiskās medaļas Latvijai”. Viņš gan piebilst, ka šī darba veikšanā ļoti daudz palīdzējis Guntis Keisels. Vairāki raksti uzrakstīti Latvijas simtgadei veltītajā grāmatā “Latvijas sporta lepnums 100”. „Pašlaik neviena grāmata nav tapšanas stadijā,” uz jautājumu par iecerēm šajā jomā atbild Anatolijs. „Ir viena ideja par ļoti slavenu kādreizējo Latvijas motosportistu. Nu jau viņa labu laiku vairs nav starp mums. Es ceru, ka tas varētu būt kaut kas interesants un motosporta vēsturē paliekošs. Pagaidām neko konkrētāk negribu teikt. Varēs runāt atklāti, kad būs vismaz pusfabrikāts.”
Vairums no mums katru gadu ar nepacietību gaida laiku, kad varēs izbaudīt atvaļinājumu un vismaz uz kādu brīdi aizmirst par darba lietām. Anatolijs Kreipāns ir viens no retajiem, kam tas nav aktuāli: „Atvaļinājums man nav vajadzīgs, jo es taču daru to, kas man patīk,” žurnālists paskaidro. „Tā ir mana aizraušanās, un kādēļ gan man no tās, teiksim, uz divām nedēļām vajadzētu atslēgties? Varbūt uz pāris dienām par to var aizmirst, bet ne ilgāk. Man kādreiz māte uzdeva šādu jautājumu, un es atbildēju, ka man nav jāatpūšas no tā, ko daru. Dažreiz var uz pāris dienām aizbraukt uz laukiem, bet tur tāpat telefons blakus, jo gribas vismaz minimālā līmenī zināt, kas šajā laikā norisinās un jau ir noticis. Citādi tu kļūsti nemierīgs, kad nezini, kā beidzās viens vai otrs mačs vai sacensības. Nekādu citu izteiktu hobiju man nav. Ir vesela kaudze ar neizlasītām sporta grāmatām par slaveniem cilvēkiem, arī cita literatūra. Pagājušajā ziemā, piemēram, izlasīju visus Rūdolfa Blaumaņa stāstus. Hobijs droši vien ir tas, ko tu dari.”
Nedrīkst iet agresoru pavadā
Nu jau labu laiku Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) neviennozīmīgo lēmumu dēļ attiecībā uz agresorvalstu – Krievijas un Baltkrievijas – sportistu pielaidi startam olimpiskajās spēlēs sabiedrībā virmo dažādi viedokļi par startu Parīzē. Netrūkst tādu, kas uzskata, ka gadījumā, ja Parīzē Krievijas un Baltkrievijas sportistiem būs ļauts startēt kaut vai zem neitrāla karoga, mums būtu šīs spēles jāboikotē. Patlaban gan Latvijas sporta vadība nesteidzas ar lēmumu pieņemšanu, lielā mērā gaidot Ukrainas lēmumu, un tas ir pareizi.
Anatolijs Kreipāns uzsver, ka pagaidām vēl neviens nezina, vai agresorvalstu sportisti patiešām startēs Parīzē: „Dažkārt cilvēki izlasa virsrakstu, ka SOK devusi zaļo gaismu, un sāk šūmēties sociālajos tīklos par to, ka tagad visi turp brauks un piedalīsies. Nekā tamlīdzīga. Cik es zinu, aiz austrumu robežas nemaz nav īpašas vēlēšanās braukt un startēt, ņemot vērā viņiem uzstādītos ierobežojumus. Kādu laiciņu valdīja nostāja, ka tur būs tikai daži sportisti bez karoga un citādas atpazīstamības. Es nezinu, vai dažu krievu un baltkrievu sportistu dēļ tagad vajadzētu pakļauties un viņu dēļ upurēt mūsu pašu sportistu piedalīšanos. Vismaz Ukrainā pašlaik valda šāda nostāja. Protams, mēs nevaram paredzēt, kas notiks līdz vasaras vidum, jo olimpiskās spēles tiks atklātas tikai 26. jūlijā. Mēs visi ceram, kas nekas sliktāks nenotiks. Senajos laikos, kad norisinājās antīkās olimpiskās spēles, visi kari tika pārtraukti. Taču tagad SOK aicina piedalīties olimpiskajās spēlēs sportistus no valsts, kas iebrukusi citā valstī un turklāt ik pa laikam draud, ka tūliņ arī visu pasauli pārmācīs. Šāda rīcība vienkārši nav prātam aptverama.”
Paredzams sporta notikumiem bagāts gads
Nepacietīgākie sporta līdzjutēji jau gaida pavasari un vasaru, kad notiks vairāki pasaules līmeņa sporta pasākumi. Šogad to būs īpaši daudz – pasaules čempionāts hokejā, Eiropas čempionāts futbolā, olimpiskais kvalifikācijas turnīrs basketbolā un arī Parīzes vasaras olimpiskās spēles. Paralēli norisinās un vēl ir gaidāmas arī daudzas citas mazāka mēroga sacensības. Anatolijs Kreipāns piekrīt, ka arī viņa ikdienā sports ieņems dominējošo lomu: „Viss plūst un mainās, viens nomaina otru. Beigsies biatlona sacensības, jau sākas Latvijas futbola sezona. Šogad turklāt arī olimpiskās spēles Parīzē. Tā pamazām viss gads aizskries, un nepacelsi galvu, kad jau Ziemassvētki būs klāt. Būs ražens gads. Aizraujošs un interesants gads.”
Tomēr pat februāra beigās var konstatēt, ka labi sasniegumi krājas jau tagad. Kā nesenāko jāatzīmē Andreja Rastorgujeva izcīnīto sudraba medaļu pasaules čempionātā biatlonā. Anatolijs Kreipāns cer arī uz citu Latvijas sportistu sasniegumiem: „Biatlons noteikti ieies vēsturē, kaut vai tāpēc, ka mums nekad agrāk nav bijusi sudraba medaļa. Tāpat es gaidu uz mūsu motosportistu un autosportistu panākumiem, ka arī viņi sasniegs kaut ko nebijušu. Protams, daudz cerību lieku uz mūsu olimpiešiem un klusībā ticu, ka šis gads nesīs panākumus arī olimpisko spēļu griezumā.
Mūsu sportisti pēdējā laikā ir mūs izlutinājuši ar augstiem sasniegumiem, mums jau pat desmitā vieta pasaulē vairs neder, tā vairs nav laba.
Kad tuvojas gada beigas un jāizvēlas labākie dažādās nominācijās – kā atsevišķi atlēti, lielās un mazās komandas, treneri, tad bieži vien pat finālā netiek sportisti, kuri citā gadā, ļoti iespējams, būtu uzvarējuši. Mums ir, no kā izvēlēties.”
