CILVĒKSTĀSTS. Olga Dreģe: “Es skriešu, kamēr kritīšu” 22
Pateicoties savai ilgstošajai aktrises darbībai un spilgtajām lomām, viņa ir ierakstījusi savu vārdu Latvijas mākslas klasikā. Viņas talants noteikti pelnījis, lai to rakstītu ar lielo burtu. Filmas „Vella kalpi” popularitātes dēļ visi ieraudzīja aktrises īpašo harismu. Jaunā, efektīgā tumšmate ar lielajām acīm un bedrītēm vaigos 1970. gada filmā tēloja kalpa Pētera daiļo Annu. Viņa savu aktrises talantu demonstrējusi arī tādās latviešu klasikas filmās kā „Purva bridējs”, „Nāves ēnā”, „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kuras ir pieprasītas, pat leģendāras, un dzīvo vēl šodien. Un viņas tēls nav izbalējis ne uz mirkli. Tieši otrādi. Visi zina viņas lielisko humora izjūtu un draudzīgo dabu. Viņa ir tautas mīlēta un gaidīta katrā nākamajā izrādē, turklāt viņas kontā jau 62 gadi uz skatuves. Jā, tā ir neviena cita kā mūsu Olga Dreģe.
Sen aizsācies skrējiens turpinās joprojām
Tā droši var teikt aktrise, kura joprojām ir aktīva un turpina darboties savā iemīļotajā profesijā. Olga Dreģe neatsaka interviju un dalās ar mums savos priekos, pārdzīvojumos un tuvākajos plānos.
Olga Dreģe domā, ka ar filmām viņai ir patiesi laimējies. Atzīmējot savu 85 gadu jubileju un braucot uz tai veltītajiem koncertiem, viņa atceras, kā kopā ar publiku runājusi Limuzīna tekstus, pieminot aizgājušos laikus. „Šīs filmas iekļuvušas topos, bijušas pieprasītas un dzīvo līdz šai dienai,” aktrise priecājas. „Mēs ar Baibu sazvanījāmies vēl ilgi pirms viņas aiziešanas mūžībā. Baibiņa man braukāja līdzi, viņa kopā ar [Gunāru] Placēnu spēlēja Ventas Vecumnieces vietā [Ērika] Hānberga lugās mūsu teātrī. Atcerējāmies, kā piedalījāmies pasākumos, kuri tika rīkoti saistībā gan ar manu 75, gan 85 gadu jubileju. Es priecājos arī par jaunajiem kolēģiem, apbrīnoju viņus un dažreiz aizdomājos, ka varētu likt savu radošo darbošanos pie malas. Taču kaut kas vēl neļauj – pagājušajā vasarā nofilmējos [Anšlava] Eglīša daudzsēriju spēlfilmā „Pansija pilī”. Var jau būt, ka liktenis manā skrējienā piespēlēs vēl kādu lomu.”
Olga Dreģe nekad nav domājusi par atpūtu pat vasarās, jo jau kopš jaunības tās visas pagājušas darbos. Parasti uz Jāņiem tika braukts viesizrādēs, bet pēc tam – uz filmēšanas laukumiem. Bet pie tā ir pierasts, ka atpūta vasarā tikpat kā neeksistē un šis laiks vienmēr ir dažādu darbu pilns. Taču šajā profesijā ir gūts rūdījums, kurš noder joprojām.
Šobrīd viss griežas ap un par „Tobago”
Aktrise savu brīvo laiku aizpilda, apmeklējot koncertus. Viņa dalās savos iespaidos, sniedzot cildinošus vārdus par Teātra sezonas koncertu, par tā augsto līmeni. „Es jau [Jurim] Žagaram sacīju, ka vajadzētu braukāt apkārt un šo koncertu rādīt pasaulei. Mani ārkārtīgi aizkustināja jauno kolēģu profesionālais līmenis un humora izjūta, tas bija vienkārši brīnišķīgi,” viņa velta atzinības vārdus kolēģiem.
Bet šīs vasaras stāsts būs par „Tobago” un aktrises atgriešanos izrādē. Šajā gadā, nu jau 20 gadus kopš pirmā iestudējuma, Ulda Marhilēviča un Māras Zālītes dziesmuspēle trešo reizi devusies pie skatītājiem un būs redzama Liepājā, Siguldā, Gulbenē, Skrundā, Saulkrastos un VEF kultūras pilī, Rīgā.
Olga Dreģe visus tekstus jau sen zina no galvas, jo šī izrāde gadiem spēlēta gan Dailē, gan viesizrādēs. Tomēr leģendārā aktrise ar interesi ieklausās, kad izdzird kādu izrādes debitantu vai aktiera dublāžu. „[Edgars] Pujāts ir Andra Bērziņa vietā, savukārt [Jāni] Paukštello aizvieto Juris Kalniņš un Atis Robežnieks. Akvelīna [Līvmane] dublējas ar [Indru] Briķi,” izmaiņas aktieru ansambļa sastāvā ieskicē aktrise. Esot ļoti aizraujoši sadzirdēt, kā varbūt simtiem reižu dzirdētā tekstā, pateicoties dublieru pienesumam, ieskanas kāda jauna nianse. Jo katrs pieliek klāt kaut ko no savas personības spēka un attieksmes. Tāpēc viņa ir priecīga par savu kolēģu devumu un veikumu.
Olgu Dreģi fascinē Māras Zālītes veiksmīgi radītais stāsts par latviešu izceļošanu uz Tobago, kuru Ulda Marhilēviča talants ietērpis muzikālā ietvarā, un viņa uzskata to par ģeniālu. Jo īpaši aktrisi sajūsmina brīdis, kad izrādēs skatītāji ceļas kājās un jau labi zināmās dziesmas dzied līdzi. „Salaspilī bija vairāki pasākumi, jo bieži šie svētki sakrīt ar pilsētas svētkiem,” aktrise ar sajūsmu un baudu kavējas atmiņās par piedzīvoto. „Tas notika ārā, tauta stāvēja kājās un dziedāja līdzi, bija stāvovācijas.”
Tāpat kā iepriekšējos gados, arī šajā izrādē Olga Dreģe tēlos Grietu Olektiņu. Lai gan ikdienā aktrise jau gadiem ilgi nedzied, viņa piekritusi dziedāt solo. Olga Dreģe ir pārliecināta – ja arī tas nesanāks perfekti, esot šajā tēlā, nevar daudz ko zaudēt: „Viss jau ir pazaudēts pēc neveiksmēm, ko latvieši piedzīvo Tobago salā kopā ar Akeravanu un iedzimtajiem. Es biju stāvā sajūsmā par to, jo vēlreiz pārliecinājos, ka skatītāji ir noilgojušies pēc dzīva vārda, pēc dzīvām attiecībām.”
„Tobago” notikumi sākas 16. gadsimtā Kurzemē. Holandiešu jūrasbraucējs Kornēlijs Hansens aizrauj latviešus ar solījumu, ka Tobago salā viņiem būs viss, ko vien sirds tolaik var kārot – brīvība un zeme par brīvu. „Latvietis ar to ir iekārdināms, jo vienmēr ilgojas pēc sava stūrīša zemes,” saka aktrise. „Tā rezultātā daudzi brauca uz Tobago, bet piedzīvoja vilšanos.” Olga Dreģe jūtas pārņemta ar šo izrādi, dziesmuspēli un Māras Zālītes radītajiem asprātīgajiem, komiskajiem un tajā pašā laikā bieži vien arī traģiskajiem dialogiem, kas nereti reizē ļauj gan raudāt, gan smieties.
Ceļasoma toreiz un tagad
Olga Dreģe stāsta par savu paaudzi un pieredzētajiem kara laikiem. Viņa atceras bēgļu gaitas, kolhoza un Atmodas laikus. Aktrise arī sevī izjūt karu, kurš plosās tepat kaimiņos, jo aizvien dzīvas atmiņas par to, kā bērnībā viņas ģimene pametusi mājas: „Es arī savulaik bēgļu gaitās devos, viss īpašums mums sadega. Savā lielajā ģimenē esmu piedzīvojusi arī badu. Mēs bijām astoņi bērni, un, tikai pateicoties vecāku optimismam un mākai, kā arī viņu gudrībai un dzīves filozofijai, mēs esam izdzīvojuši, tapuši pasargāti un ieguvuši izglītību.”
Olga Dreģe atzinīgi izsakās un priecājas par savu māsu, kurai šobrīd jau 90 gadu, bet viņa joprojām strādā poliklīnikā un ir laimīga, ka spēj to darīt. „Vērtības, kas mums nāk līdzi no vecākiem, ir ļoti svarīgas, pie tām mēs allaž esam turējušies, un tās mums palīdzējušas izdzīvot, saglabāties un rūpēties par citiem cilvēkiem,” uzskata aktrise. „Tāpēc esmu pateicīga visai savai paaudzei par piedzīvoto, pārdzīvoto, par iegūto filozofiju, morāli un ētiku.”
Aktrises ģimene – meita, znots un mazdēls 26. jūnijā devušies uz Kanādu, kur Toronto notiek XVI Latviešu dziesmu svētki. Pirms tam Olga Dreģe Torņakalna baznīcā noklausījās Lūcijas Garūtas kantāti „Dievs, tava zeme deg!”. Te kopā latviešu valodā dziedāja latviešu un ukraiņu kori. „Ukraiņiem bija aizsūtīts kantātes latviskais teksts un arī notis,” saka aktrise. „Noklausījos to ar milzīgu baudu. Viņi sākumā dziedāja patriotiskas dziesmas un abu valstu himnas nodziedāja.” Koncertā piedalījusies arī viņas meita Zane, kura ikdienā dzied Ogres korī „Grīva”. Olga Dreģe ir sajūsmā par koncerta skanējumu un klausījusies to ar lielu baudu. „Patlaban ir cita attieksme, jo Ukrainā karš plosās,” viņa saka. „Šķiet, šis laiks sasaucas ar „Tobago” motīvu, vēsture atkal atkārtojas. Tāpat kā toreiz, arī šodien jādomā kādu ceļasomu kravāt, kas būs jāņem līdzi, ja atskanēs trauksmes zvans. Dzīve turpinās un notiek tā, kā cilvēces attīstības gaitā ieplānots un paredzēts. Diemžēl šis ceļš ir tāds nelīdzens un šķēršļiem bagāts.”
Visa virzītājs ir pozitīvais spēks
Svētdienās Jēkaba katedrālē Olga Dreģe lasa Svētos rakstus. Nesen lasījumā spilgtāk izjutusi frāzi – „kamēr mēs esam miesā, mēs esam ceļinieki šai saulē”. „Tā arī es jūtos,” atzīstas aktrise. „Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk pieķeros šai domai, ka šai saulē esam tikai ceļinieki un mūžībā mēs pārtapsim citās kvalitātēs, pozitīvā spēkā. Proti, dzīvi virza tikai pozitīvais, savstarpēja mīlestības attiecība, kas ir jākopj, un jātiecas pilnveidoties.”
Aktrise domā, ka pasaulei ir jāuzvar savi egoismi, mantkārības piesārņojumi. Jābeidz pakļaut daba lieliem riskiem un jāatgriežas pie pamatvērtībām. Tomēr Olga Dreģe Jāņus vairs nesvin kā senāk. Viņa gan atceras, ka bērnībā Madonas novadā Jāņu tradīcijas bijušas ļoti spēcīgas – visi ugunskurus kūruši un rotaļās gājuši, pliki pa rasu vēlušies un saulrietu gaidījuši.
Olgai Dreģei dzīve ir piepildīta, viņa ir kustībā, arī neesot uz skatuves. Pat sēžot pie televizora, viņas pirksti ņirb, strādājot ar adāmadatām. „Rokdarbniece esmu kopš pašas bērnības,” aktrise apgalvo. „Mēs bijām liela, nabadzīga ģimene, mugurā vilkām praktiski tikai to, ko paši sarūpējām. Mana mamma bija liela rokdarbniece, savukārt es šuju kopš ceturtās klases. Viss sākās no lupatiņām, pēc tam pāršuvu un pārtaisīju. Man pat mētelis tamborēts. Starp citu, uz skatuves esmu vilkusi no īpaša diega izejamo blūzīti. Ne viena vien skatītāja esot atzinusies, ka nav dzirdējusi, ko runāju no skatuves, bet skatījusies, kā tā mana blūze uztamborēta. Kad mana meita auga, viņa arī bija aptamborēta no galvas līdz kājām. Vēlāk esmu apguvusi dreļļu rakstu un ar to aizrāvusies – noadījusi jau septiņus lakatus.”
Leģendārā aktrise plāno turpināt darbu uz skatuves arī nākamgad, jo tikusi pie jaunas lomas. Viņa pati gan ironizē, sakot, ka īsti nezin, kā par to drīzāk jāsaka – paldies Dievam vai diemžēl… Proti, 2025. gada 4. aprīlī gaidāma pirmizrāde romāna „Dzen savu arklu pār mirušo kauliem” iestudējumam, kurā Olga Dreģe dalīs lomu ar savu kursabiedreni Lidiju Pupuri. „Pēdējā laikā mēs daudz kur dublējamies, arī lugā „Spīdolas nakts”, kur mēs arī abas divas spēlējam,” smejas aktrise. „Ir tādi vilinājumi, piedāvājumi, tie arī uzsit to skrējienu, veselību.”
Tas viss gaidāms paralēli viņas aktīvajai sabiedriskajai dzīvei, pavadītajam laikam ar ģimeni un šogad plānotajām viesizrādēm ar „Tobago”. Aktrise priecājas par savu kolēģu veikumu un arī par savu mūžu un ikdienu ir ļoti gandarīta un laimīga.
