CILVĒKSTĀSTS. Olaines cietuma galvenā inspektore Madara Riblova: “Atmiņā palicis kāds zēns no Jelgavas ielas, man viņa bija tik ļoti žēl” 17
Pirms kāda laika noskatījos divas dokumentālās filmas par Olaines cietuma Akarīgo centru. Ļoti interesanti bija redzēt un uzzināt par ieslodzījuma vietu, kas nav tipisks cietums. Ar interesi klausījos cilvēkos, kuri tur nonākuši dažādu iemeslu dēļ.
Viņu pieredzes stāsti lika aizdomāties par sabiedrības atvērtību pret notiesātajiem un apbrīnot ikvienu, kurš ar viņiem strādā. Madara Riblova ir viena no viņiem – Ieslodzījuma vietu pārvaldes Olaines cietuma Atkarīgo centra galvenā inspektore, kurai darbs ieslodzījuma vietā nav laupījis ticību labajam.
Kā izvēlējāties savu profesiju?
Mana pašreizējā darba vieta atnāca pati pie manis pirms vairāk nekā septiņiem gadiem. Darbs ieslodzījuma vietā ir mans pamatdarbs, kurš ir mans sirdsdarbs. Man par laimi vai diemžēl piemīt ļoti augsts empātijas līmenis un šeit, Olaines cietuma Atkarīgo centrā, saskatīju lielisku iespēju sniegt palīdzību citiem. Es jau kopš mazotnes esmu vēlējusies palīdzēt citiem. Atmiņā palicis kāds zēns no Jelgavas ielas, Jaunjelgavā, kurš bija nabadzīgs, viņa māte regulāri lietoja alkoholu. Man viņa bija tik ļoti žēl, ka es savai mammai prasīju mazā brāļa drēbes, kuru mums nebija daudz, un nesu tās zēnam. Tāpat atceros, ka mamma man uz skolu pusdienās deva 50 santīmus, no kuriem es nopirku kaut ko saldu gan savam mazajam brālim, kurš bija mājās, gan savas klasesbiedrenes mazajam brālim, jo viņi bija trūcīgi.
Tomēr darbs ieslodzījuma vietā noteikti nav viegls. Cik ilgi strādājat Olaines cietuma Atkarīgo centrā un kādi ir jūsu galvenie darba pienākumi?
Jā, darbs ieslodzījuma vietā nav domāts katram. Olaines cietuma Atkarīgo centrā strādāju jau 7,5 gadus. Ar lepnumu varu teikt, ka Latvijas Ieslodzījuma vietu pārvalde pēdējos desmit gados ļoti augusi. Olaines cietumam drīzumā pievienosies jauns kaimiņš – Jaunais Mācību centrs. Es pati ikdienā savus amata pienākumus veicu jaunajā cietuma ēkā ar modernu infrastruktūru, kurā pārdomāta katra nianse, kas saistīta ar drošību un arī to, lai dienesta vietā būtu patīkami atrasties.
Mani galvenie darba pienākumi ir saistīti ar notiesāto personu resocializāciju. Ikdienā notiesāto resocializāciju īsteno, piemērojot notiesāto sociālās uzvedības korekcijas vai sociālās rehabilitācijas līdzekļus. Pildot amata pienākumus resocializācijas daļā, mēs ikdienā vadāmies pēc noteiktā resocializācijas politikas mērķa, kas ir mazināt noziedzīgās uzvedības riskus ieslodzītajiem un probācijas klientiem soda izpildes laikā, tādējādi radot priekšnoteikumus personas veiksmīgai iekļaušanai sabiedrībā pēc soda izpildes beigām. Tajā skaitā arī aktīvai līdzdalībai sabiedrības procesos un nodarbinātības jomā.
Notiesāto personu resocializācija ir svarīgs un aktuāls jautājums, jo ieslodzījumā šīs personas ir izolētas no kopienas un sociālās dzīves.
Vai ir kāds īpaši tuvs resocializācijas stāsts?
Šādi stāsti ir daudz, bet kā vienu no tiem varu minēt notiesāto uzticību mana sapņa īstenošanā – dziesmas «Aleluja» iedziedāšana un video filmēšana. Es sapņoju un cerēju, ka kādreiz ar savas vadītās nodaļas klientiem un darbiniekiem došos uz skaņu ierakstu studiju Rīgā, lai kopīgi šo dziesmu iedziedātu. Necerēju, ka sapnis piepildīsies, jo tam visam ir nepieciešams labs finansējums, drosme un ne tā mazākā motivācija darbiniekiem. Tomēr ar laiku pārvarēju savu nedrošību par sapņa īstenošanu, jo ticēju, ka mums tas ir pa spēkam. Tā nu es kādu rītu, 2023. gada martā, trīcēdama un sarkdama, saņēmos un uzrunāju četrus grupas biedrus parādīt sabiedrībai, ka arī viņi ir cilvēki un ka mēs visi šeit strādājam, lai sabiedrību padarītu drošāku.
Lai arī notiesātie cītīgi katru vakaru mēģināja paši, man radās ideja aicināt brīvprātīgos muzikālos pedagogus, lai pamāca dziedāt. Tā nu sākās mans darbs ar daudziem zvaniem gan uz baznīcām, gan dažādām vietām, skolām, kur apgūst mūziku, rezultāts – nekāds! Viens vienīgs atteikums, vislabākais bija saņemt atpakaļ jautājumu, vai Jūs vispār zināt, cik maksā mans laiks?
Bet pēc ilgiem meklējumiem atradām divas brīvprātīgās, kuras mums ļoti palīdzēja. Vienai no viņām bija tikai nedaudz pāri 20 gadiem. Ja godīgi, sākumā baidījos, jo tik jauna, bet, kad ieradās pie mums, viņa kā eņģelis visus apbūra un tiešām mācīja dziedāt.
20.maijā devāmies uz skaņu ierakstu studiju pie Borisa Rezņika, iedziedājām dziesmu un uzfilmējām video. Paldies visiem, kas piepildīja šo sapni. Šis video un tā tapšanas process deva notiesātajiem iespēju pirmo reizi dzīvē sajusties tik svarīgiem un novērtētiem, kā arī, iespējams, viņi pirmo reizi sajuta, ka kāds viņiem patiesi tic.
Par aktuālākiem notikumiem runājot, pirms pāris dienām uzsākām pirmo “Grāmatu lasīšanas nodarbību” Olaines cietumā. Šis bija mans un brīvprātīgo koordinatores Ieslodzījuma vietu pārvaldē Lāsmas Kokorevičas jau labu laiku lolots sapnis. Šajā gadā esam apvienojušās vairākas brīvprātīgās, kas gatavas 1-2 reizes mēnesī apmeklēt Olaines cietumu, lai vadītu grāmatu kluba nodarbības. Kad uzsāku šīs idejas realizēšanu, uzrunāju sabiedrībā labi pazīstamo grāmatu blogeri Kristīni Pikinenu, lai sapratu, kā vispār notiek šādi grāmatu lasīšanas pasākumi. Ļoti patīkami bija, ka viņa pati brīvprātīgi piedāvājās atbraukt uz pirmo pasākumu. Es biju ļoti pārsteigta par to, cik atsaucīgi, tomēr mūsdienās ir cilvēki. Viņa un arī pārējās dalībnieces mūsu grāmatu klubā ir gatavas ziedot piektdienas vakarus, lai jēgpilni pavadītu laiku ar notiesātajām personām. Būt līdzās kā atbalsts šāda pasākuma īstenošanā.
Jūsu ikdiena, tomēr ir saistīta ar cilvēkiem, kuri savās dzīvēs izdarījuši ļoti smagus noziegumus. Vai un kā spējat uz viņiem raudzīties ar nenosodījumu, pieņemt viņus?
Būšu atklāta, ir noziedzīgie nodarījumi, kurus nespēju pieņemt. Taču darbs ieslodzījuma vietā nav laupījis ticību labajam, tieši pretēji. Ikviens ir pelnījis otru iespēju. Turklāt, pateicoties bērnības pieredzei, vēlmei palīdzēt cilvēkiem un smagajam darbam, es spēju strādāt nešķirojot cilvēkus – kam palīdzēt un kam nē.
Kāda ir ikdiena Olaines cietuma Atkarīgo centrā? Cik redzēti video materiāli no Jūsu darbavietas – centrs atstāj sajūtu, ka cilvēki, kas tajā mīt, nedzīvo tipisku ieslodzīto dzīvi.
Ikdiena ir, teiksim tā, daudz citādāka kā citās ieslodzījuma vietās. Ieslodzītās personas ikdienu pavada mūsdienīgās telpās un arī apstākļos kopumā, ko ir grūti salīdzināt ar citām ieslodzījuma vietām. Protams, daudz dod arī tas, ka vecāko inspektoru attiecība pret notiesātajiem ir daudz pozitīvāka nekā ieslodzījuma vietās. Savā darbā ļoti novērtēju vadību. Gan manā Olaines cietumā mums ir ļoti saprotošs priekšnieks un viņa vietnieki, kā arī Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks pulkvežleitnants Dmitrijs Kaļins ir, manuprāt, ļoti piemērots kā priekšnieks laikmetīgām ieslodzījuma vietām. Vadība vienmēr akceptē visas idejas, pat tās, kuras ieslodzījuma vietām varētu šķist neordināras.
Vai sava darba dēļ esat kādreiz izjutusi apdraudējumu, nonākusi bīstamā situācijā?
Jā, protams, ir bijušas reizes, kad sapulces laikā notiesātais sāk kļūt pārāk emocionāls, šķiet, ka tūlīt krēslu metīs pa gaisu. Ir bijusi situācija, kuru vēl joprojām atminos, kā vakar.
Pirms vairākiem gadiem pie mums uz Olaines cietumu, nodaļu, kurā tajā laikā biju galvenā inspektore, atbrauca notiesātais, kurš bija medikamentu ietekmē. Veicot pirmo sarunu ar viņu, man šķita, ka tūlīt viņš man uzbruks, tik tiešām tā arī varēja notikt, tomēr toreiz noderēja manas maģistratūrā apgūtās prasmes, kas saistītas ar diplomātisku attiecību veidošanu.
Esmu ieguvusi maģistra grādu diplomātijā valsts pārvaldē un starptautiskajās attiecībās, tomēr pamatā maģistra studijās apguvu prasmes valsts iestāžu vadībā un diplomātisku attiecību dibināšanā, to efektīvā izmantošanā ikdienā. Atcerējos, kā uzvesties un kā komunicēt ar personu, kas tajā brīdī bija vairāk kā emocionāli nestabila. Man paveicās, viņš nomierinājās.
Pieminējāt emocionālo stabilitāti – kā zināms, mēs, sievietes, esam ļoti emocionālas būtnes. Vai, esot sievietei, nav psiholoģiski grūti strādāt ieslodzījuma vietā?
Mana pirmā darba pieredze saistībā ar tiesībsargājošām iestādēm aizsākās jau pēc vidusskolas absolvēšanas, kad savas darba gaitas uzsāku Rīgas apgabaltiesā. Godīgi sakot, tur darbs psiholoģiski bija smagāks, jo pirmo gadu ikdienā strādāju ar krimināllietu materiāliem, kuros redzēju visus pierādījumus. Līdz ar ko, kad tiesā, kurā strādāju, tika skatītas lietas, kas saistītas ar 160.-162. pantiem (seksuāla vardarbība), man bija daudz grūtāk visu redzēto un izlasīto “pārstrādāt” savā prātā. Ieslodzījuma vietā, pildot dienesta pienākumus resocializācijas daļā, tu iepazīsties tikai ar personas pastrādāto noziedzīgo nodarījumu, kas nav saistīts ar, piemēram, fotogrāfiju vai cietušo liecību izlasīšanu, tāpēc psiholoģiski darbs ieslodzījumā man ir smags tikai tad, kad saprotu, ka persona ir šeit nonākusi, jo vienkārši nesaprot, ka var dzīvot citādāk.
Psiholoģiski man ir smagi, kad notiek, piemēram, ģimenes dienas. Tās ir reizes, kad pie notiesātajām sievietēm atbrauc bērni, kuri dzīvo audžuģimenēs un tā brīža draugs. Kad redzu, ka šī pasākuma laikā viņa izvēlas pavadīt laiku kopā ar draugu un bērnus atstāj novārtā, man acīs sariešas asaras. Tomēr arī apzinos, ka bērni paši pie mammām nav pieraduši, viņiem viņas nav tik svarīgas.
Madara, kādus mērķus darbā vēlaties vēl sasniegt?
Es vēlētos, lai nākotnē būtu iespējas vairāk realizēt kultūras aktivitātes notiesātajām personām, kā piemēram, baleta, operas, teātra izrāžu apmeklējumus, kā arī kulinārijas nodarbības. Vēlos turpināt iesākto un palīdzēt ikvienam notiesātajam, kas nonāk Olaines cietuma Atkarīgo centrā resocializēties.
