CILVĒKSTĀSTS. Markus Riva iet uz pilnu banku un nav gatavs padoties: “Mēs nekad nezinām, kura būs tā īstā reize” 22
Par latviešu mūziķi, producentu un TV raidījumu vadītāju Markusu Rivu gribas teikt tikai tos labākos vārdus. Kaut vai tāpēc, ka viņš izceļas ar savu neatlaidību – jau deviņas reizes piedalījies Eirovīzijas atlases konkursos, bet ne reizi nav uzvarējis. Taču padoties negrasās. Nule kā Markus izdevis jaunu dziesmu “Made in UA”, kuru iedziedājis ukrainiski. Ar to viņš pauž atbalstu visiem saviem klausītājiem Ukrainā, kur joprojām norisinās cīņas par brīvību pret agresorvalsti Krieviju.
Savulaik daudz uzstājies Ukrainā un arī Krievijā
Markus Riva ir vienīgais Latvijas pārstāvis, kurš ar labiem panākumiem piedalījies Konstantīna Meladzes šovā. Tas notika Krievijā, kad par pašreizējo barbarisko karu neviens nespēja pat iedomāties. Turklāt Konstantīns Meladze ir viens no nedaudzajiem mūziķiem, kurš jau 24. februārī pauda stingru nostāju pret Krievijas īstenoto uzbrukumu Ukrainai.
Markus Riva labi atceras šovā iegūto pieredzi: “Televīzijas šovs notika 2014. gadā. To organizēja gan Ukrainas, gan Krievijas producenti. Tas bija projekts, kurā tika atlasīti dalībnieki Meladzes jaunajai grupai.
Starp citu, interesants ir fakts, ka viens no šova producentiem bija tagadējais Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņam arvien pieder viena no producentu kompānijām. Būtībā sanāca, ka esmu piedalījies pašreizējā Ukrainas prezidenta šovā.
Taču jāatzīst, ka agrāk arī mana koncertdarbība lielā mērā bija saistīta gan ar Krieviju, gan Ukrainu. Esmu uzkrājis lielu pieredzi, tur koncertējot un piedaloties dažādos televīzijas raidījumos. Taču pagājušais gads visu apstādināja. Ļoti jūtu līdzi saviem draugiem, kolēģiem Ukrainā, kad dzirdu stāstus par kara gaitu un to, kādi apstākļi tur valda. Tas ir ārkārtīgi emocionāli.
Kad pienāk kāda ziņa no viņiem, saprotu, ka viss, par ko mēs šeit ikdienā raizējamies un šķendējamies, būtībā ir mazsvarīgi. To nemaz nevar salīdzināt ar situāciju, kam šobrīd iet cauri Ukraina, tāpēc ļoti sāp sirds. Šī situācija ir iespaidojusi gan to, kā es pats patlaban jūtos, gan arī manas pasaulīgās vērtības. Gribas cerēt, ka šis neprāts beigsies pēc iespējas ātrāk, tomēr politiskos procesus ietekmēt nav manos spēkos.
Iepriekš tajos īpaši neiedziļinājos, jo mēs, mākslinieki, parasti politikā nejaucamies, bet tagad ir pienākusi reize, kad jāiesaistās. Es to daru savu iespēju robežās, piemēram, savos sociālajos tīklos paužot atbalstu ukraiņiem. Par šo rīcību esmu saņēmis ļoti daudz negāciju no saviem sekotājiem Krievijā. Tā mani personīgi nav ļoti ietekmējusi, tomēr ir atvērusi acis uz daudzām lietām – kaut vai attiecībā uz propagandu, kāda tiek īstenota šajā agresorvalstī. Pats sāpīgākais, ka tur valdošā absolūtā dezinformācija daudzus no viņiem ir nozombējusi.
Nenoliedzami, ka pēdējie gadi ir likuši mazliet citādāk paraudzīties uz dzīvi. Varbūt tas nemaz nav slikti, vienkārši bija jāpamaina skata punkts – nevar taču visu laiku rūpēties tikai par savu karjeru, kura, protams, ir svarīga. Bet, kad pasaulē nāk citas lielas un trakas lietas, tad saproti, cik nebūtisks ir viss, kas ar tevi noticis.”
Dziesma par Ukrainā dzimušu mīlestību
Markus Riva uzsver, ka viņam joprojām ir liela saikne ar Ukrainu, jo vēl pirms kara tā vairākus gadus viņam bija kā otrās mājas. Tādēļ viņam palikušas arī siltas atmiņas par šo zemi un tās iedzīvotājiem, un jaunā Markusa dziesma “Made in UA”, ko viņš iedziedājis ukraiņu valodā, savā būtībā ir veltījums viņiem.
Taču arī tiem, kuri nesaprot ukrainiski, bet klausās Markusa mūziku, tā noderēs kā vēl viens atgādinājums tam, ka Ukraina katru dienu turpina ciest no Krievijas agresijas, jo karš aizvien turpinās. Dziesma stāsta par diviem cilvēkiem un viņu attiecībām, kurus karš nošķīris un viņi fiziski nevar būt kopā, taču viņu Ukrainā ražotā mīlestība, par spīti attālumam, joprojām cieši abus saista. Dziesmā ievijas gan atmiņas par to, kā bijis kādreiz, gan cerīgs skats nākotnē ar domu, ka reiz karš beigsies un abi atkal varēs būt kopā.
Markus atzīst, ka runāt ukraiņu valodā viņam joprojām ir zināmas grūtības, bet ar teiktā saprašanu parasti problēmu nav. Dziedāt ir vienkāršāk, turklāt ukraiņu valodā viņš to darījis arī agrāk: “Līdz visam trakumam, ko atnesa karš, es jau biju izlaidis vairākas dziesmas ukraiņu valodā. Viena no tām tika iekļauta kādā televīzijas aptaujā kā viena no gada dziesmām, līdz ar to mēle ir mazliet ietrenēta ukrainiski. Savulaik esmu Ukrainā filmējies dažādos televīzijas projektos, ierakstījis dziesmas un uzņēmis videoklipus. Tur ir ļoti daudz būts, tāpēc man arī šobrīd ir svarīgi par to runāt un dziedāt. Jo pašā sākumā, kad tas murgs bija tikko sācies, es īsti nemaz nezināju, ko teikt. Šovasar atnāca šī dziesma, kā es to gribu pasniegt un ko es vēlos ar to pateikt. Tāpēc man prieks, ka viss šobrīd ir sanācis labi un dziesma jau pirmajās dienās ir atradusi ļoti daudz klausītāju.
Tikko es to izpildīju Laimas Vaikules festivālā Jūrmalā. Es, protams, biju satraucies, bet citādi arī nevar būt, pirmo reizi publiski dziedot jaunu dziesmu tik lielas auditorijas priekšā. Turklāt vēl ukraiņu valodā, kad zālē sēž arī Alla Pugačova un Maksims Galkins.
Bet pēc dziesmas skanēja garākie aplausi manā mūžā, kādus vien esmu saņēmis pēc kādas uzstāšanās. Tiešām, no tā saviļņojuma, kāds radās, nodziedot šo dziesmu, manās acīs pat asaras sariesās. Es ceru, ka tā ir laba zīme.”
Markus Riva joprojām turpina paust savu atbalstu ukraiņiem sociālajos tīklos. “Esmu saņēmis arī negācijas no saviem sekotājiem, tagad jau, protams, mazāk, bet cilvēkiem jāsaprot, ka vēl nekas nav beidzies, karš turpinās un prasa jaunas ukraiņu dzīvības. Jo nevar noliegt, ka daudzi pie tā visa jau ir pieraduši. Arī citviet pasaulē aizvien biežāk domā, ka Ukrainā vairāk nekas nenotiek, jo par to vairs tik bieži neziņo pirmajās lappusēs. Bet tā nebūt nav, jo īstenībā tur katru dienu turpinās terors, un cilvēki ir spiesti dzīvot tādos apstākļos.
Paralēli karadarbībai frontē Krievija pastāvīgi veic Ukrainas pilsētu apšaudi ar raķetēm un droniem. Cik esmu kontaktējies ar saviem Ukrainā dzīvojošajiem draugiem, paziņām un darba kolēģiem, viņi atzīst, ka jau ir savā ziņā pieraduši, vienīgi viņiem dzīve un darbi norit mazliet lēnāk. Viņi it kā atgriežas normālā dzīvē – līdz brīdim, kad pēkšņi notiek kārtējais raķešu uzlidojums un atkal tūlīt jāskrien, jāslēpjas. Tā ir ļoti sarežģīta dzīve, un par to pastāvīgi vajag atgādināt visiem pārējiem. Tāds ir arī manas dziesmas uzdevums.”
Apbrīnojama pacietība un apņēmība deviņu gadu garumā
Markus Riva daudzas reizes piedalījies “Supernovā” – nacionālajā dziesmu atlasē Eirovīzijai, bet līdz šim nav izdevies triumfēt un iegūt biļeti uz lielo Eiropas dziesmu šovu. Par plāniem startēt nākamā gada dziesmu konkursā viņš pagaidām vēl nemāk neko teikt: “Es nezinu, vai atkal piedalīšos “Supernovā” vai nē, jo pagaidām dziesma vēl nav sarakstīta. Dziesma ir pats svarīgākais priekšnoteikums. Ja tāda būs, noteikti mēģināšu, jo man šķiet, ka mēs nekad nezinām, kura būs tā īstā reize.
Pretējā gadījumā pastāv risks, ka mēs varam padoties tieši pirms iespējamā triumfa. Tāpēc, manuprāt, jebkurā dzīves situācijā ir jāiet uz priekšu un jāmēģina, atkal un atkal, kamēr izdodas mērķi sasniegt. Mēs jau nezinām, kurā brīdī visas zvaigznes sakritīs un tas kosmosa spēks nostāsies mūsu pusē. Tāpēc nedrīkst zaudēt ziņkārību, mērķtiecību un vienkārši atmest ar roku. Ne tikai šajā jomā, bet dzīvē vispār. To es arī visiem cilvēkiem gribētu novēlēt – lai viņi nepadodas pēc pirmās neveiksmes.”
Taču Markusa neatlaidība “Supernovas” projekta sakarā ir tiešām apbrīnojama. Viņš atzīst, ka tas nav viegli, un dažkārt ir pats sev jautājis – kāpēc viņš to dara, vai tam ir kāda jēga, varbūt jāmet miers. Taču tie ir tikai atsevišķi brīži, kas aiziet, un Markus atkal sasparojas: “Es ieraugu visu jaunā gaismā un saprotu, ka nedrīkstu atkāpties. Ļoti daudz cilvēku man tic, un arī man pašam tas ir būtiski.
Neteikšu, ka Eirovīzija ir svarīgākais dzīves mērķis vai sapnis, tomēr man kā mūziķim no Latvijas tā ir viena no sasniedzamajām virsotnēm. Es būtu ļoti priecīgs iziet lielajā Eirovīzijas arēnā ar Latvijas karogu uz pleciem un likt cilvēkiem saprast, ka nekad nevajag padoties. Un tad jau būtu vienalga, kāds rezultāts šajā gadā tiktu sasniegts. Manuprāt, daudzi bieži vien pēc pirmās neveiksmes atmet visam ar roku. Bet pasaulē nekas tāpat vien uzreiz nenotiek – kad esam mazi, arī staigāt neiemācāmies uzreiz, pirms tam daudzreiz krītam. Arī citās dzīves jomās jāseko šim piemēram, jāturpina censties un pastāvēt par sevi, nedrīkst apstāties. Jo beigās vienmēr nāks ieguvums un kaut kāds apbalvojums. Vienalga, vai tā ir uzvara vai progress, vai gandarījums par to, ka esi ieguldījis lielu darbu un attīstījies kā cilvēks, kā savas nozares pārstāvis.”
Uz mūsu piebildi, ka varbūt tieši tad, kad tieši viņš būs uzvarējis “Supernovā” un ticis uz lielās skatuves, Latvija beidzot iekļūs Eirovīzijas finālā, Markus pasmaida: “Varbūt tā ir zīme, bet par to mēs uzzināsim tikai tad, ja tas notiks. Tāpēc vajag strādāt un cerēt, ka sanāks. Gribas ticēt, ka beidzot uzrakstīsies TĀ dziesma, tā īstā.”
Allaž aktīvs un dzīvespriecīgs
Markus Riva vienmēr cenšas būt pozitīvs un vēlas šādu stāvokli padarīt par ieradumu. Viņš uzskata, ka tāda pieeja palīdz uzturēt labu noskaņojumu un arī pozitīvi ietekmē veselību: “Mani iedvesmo tas, ko es daru, kā arī apkārtējie cilvēki. Man liekas, ir jāpriecājas, kamēr vien mēs esam uz šīs zemes. Jā, dažreiz mēdz būt arī slikts noskaņojums, jo es jau arī esmu tikai cilvēks. Gadās, kad sakrājas nogurums vai kaut kādas sliktas emocijas. Ja man ir slikts garastāvoklis, tad es, teiksim, aizbraucu uz mežu vai vispār neeju ārā no mājas, un tad mani īsti neviens neredz. Tāpēc vajag doties pie dabas vai sportot, jo tas palīdz atbrīvoties no negatīvās enerģijas vai transformēt, pārvērst to atpakaļ par pozitīvo.
Tāpat joprojām daudz kustos, jo man ir svarīgi uzturēt labu fizisko formu. Ja kustību pietrūkst, tad nereti jūtos stīvs un arī garastāvoklis varbūt nav tas labākais. Tagad, vasarā, diezgan bieži sanāk vienkārši pabūt brīvā dabā, paceļot apkārt pa Latviju, pastaigāties gar jūru, mežu. Arī tas pieder pie fiziskām aktivitātēm. Man liekas, ka cilvēkam jebkurā vecumā jābūt visu laiku kustībā, lai ražojas jauna enerģija, domas un idejas. Gribu justies labi un būt mundrs.
Ģimenē man pašam ir bijusi pieredze, ka neveselīga uztura dēļ tiek sabendēta veselība. Man liekas, cilvēki vairāk ir jāinformē un jāiedvesmo, lai viņi ēstu veselīgāk, jo tā ir iespēja mazināt daudzu kaišu rašanās risku. Es neesmu ārsts vai zinātnieks, bet ticu, ka, pareizi uzņemot vitamīnus un uzturvielas, varam palīdzēt savai veselībai. Katram no mums taču gribas pavadīt skaistu, ilgu mūžu un lai mūsu organismā viss labi funkcionētu. Protams, neviens nevar dot simtprocentīgu garantiju, ka tas ir tikai mūsu pašu spēkos, bet, ja ir dota iespēja dzīvot veselīgi, tad labprāt to daru, un man tas patīk.
Pirms kāda laika izvēlējos kļūt par vegānu, joprojām piekopju šo praksi un jūtos labi. Nav jau tā, ka ēdu tikai salātus vai vārītus brokoļus, ir visvisādi dārzeņi, parādās arī jauni vegāniski produkti. Līdz ar to uztaisīt sev vakariņas no tā, kas ir mājās, ir patīkams un radošs process. Esmu iecienījis saldos kartupeļus, labprāt gatavoju pastu ar humusu un sēnēm, šis ēdiens man ļoti garšo. Tāpat uztaisu sev sātīgus tomātus, turku zirņus. Nezinu, varbūt pēc kāda laika atkal atgriezīšos pie visēdāja statusa, bet nu jau vairāk nekā trīs gadus jūtos lieliski. Esmu paēdis, svars nav krities, sekoju līdzi savām analīzēm.
Arī fiziskās aktivitātes un labas domas palīdz man sevi uzturēt formā. Manuprāt, pats svarīgākais ir domu spēks un pozitīvais prāta noskaņojums, jo bez tā visas pārējās lietas padodas grūtāk vai vispār neiet.”
Markus Riva uzskata, ka pozitīvs skats uz dzīvi ir viena no ikviena cilvēka panākumu atslēgām: „Šajā saspīlētajā laikā, kad mums ir tik daudz ārējo problēmu, par kurām domāt un no kurām mēs diemžēl pavisam nevaram izvairīties, gribētu aicināt ikvienu vairāk atsaukt atmiņā labos mirkļus, kultivēt priecīgu noskaņojumu un pozitīvu skatu uz dzīvi. Visiem gribu novēlēt mazāk cemmēties par dažādām negatīvām lietām, kuras, protams, skar mūs visus – gan izdzīvošanas cenas, gan nelabvēlīgi dabas faktori, gan karš, politikas nesmukumi un viss pārējais.
Katram no mums būtu jāatrod tā mazā komforta zona vai savs burbulītis, kurā ik pa laikam iekāpt, padomāt labas domas un mazāk stresot. Atcerēties par sev tuvajiem cilvēkiem un lietām, kas dara mūs laimīgus. Jo visas ārējās nebūšanas ir pārejošas, un agri vai vēlu tās atrisināsies. Saistībā kaut vai ar to pašu Ukrainu – reiz tas karš beigsies un Krievija saņems pēc nopelniem.”
