CILVĒKSTĀSTS. “Man nešķita, ka man būs iespēja piedzīvot šos Dziesmu un deju svētkus… Bet es to izdarīju!” Saruna ar Andu, kurai ir onkoloģiska saslimšana 8
Autore: Inese Supe
“Es ļoti cerēju, ticēju un zināju, ka es piedalīšos, ka man pietiks spēka, ka man veselība atļaus. Tā sajūta bija patiesībā tāda sirreāla, it sevišķi tajā brīdī, kad tu atrodies estrādē, kopā ar citiem dziedātājiem. Diriģents uzkāpj savā diriģenta pultī un visus mūs savieno vienā tādā kā zirnekļa tīklā, vienā kamolā mūs satin, un mēs dziedot esam tādā kopīgā jostā, ar kopīgām sajūtām.“ Ar portālu savās emocijās dalās Anda Kivliša. Andai šie svētki ir īpaši, tas ir viens no sapņu piepildījumiem viņas “jaunajā dzīves nodaļā”.
Anda sarunas laikā nepiemin nedz populārākās baumu vijas par ēdienu, ūdeni, kas būtu jāizdzer pirms ieejas Mežaparka lielajā estrādē. Viņai viss šis ir otršķirīgs. Galvenais, ka viņas spēkos ir bijis gan izbraukāt kora “Ogle “ mēģinājumus , gan tagad būt vienai no 24 000 koristu, kas, diriģentu pavadīti, izjutīs “Saule, Pērkons, Daugava” un citu latvisku melodiju vibrācijas. Viņas sapnis startēt arī šī gada Dziesmu un deju svētkos ir piepildījies.
“2019. gada izskaņā man atklāja olnīcu vēzi ceturtajā stadijā ar metastāzēm. Principā, tā sākās mans ceļojums uz manas dzīves jauno nodaļu. Tas ceļš bija visādiem pagriezieniem bagāts. Tagad, šeit esot un uz to atskatoties, bija bailes par turpmāko. Vai man vispār būs dzīvē iespējams vairs piedzīvot tos, citiem pašaprotamos mirkļus. Bet manā skatījumā, tie ir mani mazie dzīves sapņi, kuru man vēl ir ļoti, ļoti daudz un es tos visus gribu īstenot!
Es zinu un ticu, ka man izdosies tos sasniegt! Es jau esmu daudz izdarījusi un sasniegusi. Man šķiet, ka šis man ir tāds labs pieturas punkts un kā atgādinājums sev un, man gribētos teikt, ka arī kā atgādinājums kādam citam, kuram dzīvē ir tāds grūtāks brīdis, ka pēc tādiem grūtākiem mirkļiem, nāk tie pozitīvie notikumi.
Tas ir ļoti grūti, bet man personīgi palīdzēja, tas pozitīvisms un tas, ka es visā centos saskatīt kaut ko ar humora dzirksti. Kad es ārstējos Onkoloģijas centrā, es visu laiku sev stāstīju, ka aiz loga ir Kanārijsalas vai Tenerife. Un man pienes arī ēdienu – brokastis, pusdienas, vakariņas. Es iztēlojos, ka tur iekšā ir dažādas garšīgas lietas. Man ir pārliecība par to, ka jebkurā dzīves situācijā ir nepieciešams saglabāt to pozitīva dzirksti, kas neļauj padoties!”
Anda LA.LV stāsta, ka dziedāšana ir viņas terapija. Bērnībā sākumā sākusi dziedāt un tikai pēc tam runāt, smej Anda. Pirms nopietnās saslimšanas viņa desmit gadus bijusi pirmais alts RTU jauktajā korī “Vivere”. Šis laiks asociējas ar ģimeniskām sajūtām, arī uzzinot nopietno diagnozi, tieši kora biedri viņai bijuši liels atbalsts.
“Man bija ļoti liela vēlme dzīvot, uzzinot savu diagnozi. Es atceros, pie manis ciemos bija atnākusi draudzene un es viņai teicu, ka man ir vienalga, ka man nekad nevarēs būt savi bērni, ka mana dzīve būs daudz, daudz citāda kā citiem, bet es gribu dzīvot! Es dzīvošu, darīšu visu iespējamo, lai es būtu vesela! 2019. gada izskaņā nešķita, ka man būs tā iespēja piedzīvot šādus svētkus, ka man pietiks spēka un es varētu būt pilnvērtīgs dalībnieks. Bet es to izdarīju!
To sajūtu ir ļoti grūti aprakstīt, viņa tiešām ir tāda sirreāla un skatē, kas notika aprīlī, es to spilgti izjutu. Mēs dziedājām pēdējo skates dziesmu un es saprotu, ka es nevaru nodziedāt, jo nāk virsū tās emocijas un tu saproti, ka tev viss ir jāsatur. Man liekas, ka tas ir tāds pašam uzlikts stereotips, ka tu nedrīksti citiem izrādīt savas emocijas. Un tad tu noej no tās skatuves, izej no aulas un tad tu saproti, ka ne tikai tev acīs ir asaras, bet arī citiem kora biedriem.“
Korī “Ogle” Anda dzied jau kopš pagājušā rudens. Viņa bija nolēmusi, ka savā jaunajā dzīves posmā viss ir jāsāk no sākuma. Tāpēc devās uz atlasi un to arī izturēja.
“Es regulāri gāju viņu mājas lapā un gaidīju, kad tiks izziņota jaunu dalībnieku uzņemšana. Un es aizgāju uz labu laimi, nebiju dziedājusi trīs gadus. Tad man likās, kā būs, tā būs. Ja arī mani nepaņems tajā korī, tātad tā tam arī ir jābūt. Bet jau pēc pavisam neilga laika es saņēmu ziņu, ka esmu uzņemta. Un korī “Ogle” būšu pirmais alts.
Un tieši tagad mums kora pastāvēšanas vēsturē bija 4. sezonas noslēgums. Dziesmu svētki ir vēl viens tāds liels, ļoti nozīmīgs notikums pašam korim “Ogle”, gluži tāpat kā man, jo man arī šie ir pirmie dziesmu svētki pēc slimošanas. Es esmu agrāk piedalījusies gan pieaugušo, gan skolēnu dziesmu svētkos, bet šogad šie svētki caur mani iziet daudz emocionālāk un daudz dziļāk.
Jā, es uz mēģinājumiem nebiju 100% apmeklētājs, jo es savu veselību lieku kā prioritāti. Tajos mirkļos, kad es nejutos labi, kad tā slodze varbūt ir par lielu, tad es varēju mēģinājumus izlaist, par ko es esmu pateicīga savām kora diriģentēm. Viņas, ejot uz kori, informēju. Diriģentes to akceptēja un pieņēma. Tiešām bija un ir ļoti saprotošas.“
Mēģinājumi lielajam svētku notikumam Andas veselībai un fiziskajai pašsajūtai ir kā pilna darba diena, taču viņai tas netraucē celties pus sešos no rīta, lai būtu kopā ar dziedātājiem lietū un saulē.
“Es viena mēģinājuma laikā varēju izbaudīt, kādiem ir jābūt dziesmu svētkiem. Bija gan saule, kas cepināja, bija tādas krasas laika apstākļu maiņas, bija arī ļoti daudz lietus “gāzieni”, bet vismaz man personīgi tas nelikās nekas tāds traks, nekas briesmīgs, jo man vienmēr ir licies, ka dziesmu svētkos ir normāli apdegt saulē, nosauļoties vai iegūt kādu ļoti “stilīgu” iedegumu vai arī izmirkt.
Tā, manuprāt, ir tāda daļa, kas dalībniekus savieno, tas viss ir maģiski! Man vispār ir tā sajūta, ka ir tāds “wooow”, ka es esmu šajā Mežaparka estrādē, ka man ir dota šī te brīnišķīgā iespēja piedzīvot to mirkli vēlreiz. Es varu dziedāt un būt! Būt kā viena daļa no tā visa lielā kora un brīžiem tas tā kā uzdod pa to jūtīgo stīgu, bet šodien mēģinājumā arī bija tā, ka labi, ka lija lietus.
Mums bija lietus mēteļi un mēs smējāmies, mums lija lietus un bija saules brilles un tad bija tā – ja nu kas, tad tas bija lietus, nevis tās ir asaras.“
Anda ka ir ļoti apzinīga un vēlas būt visur klāt, lai arī ne vienmēr tam pietiek spēka. Dažkārt, jāaiziet pasēdēt koka paēnā vai pat jābrauc mājās, lai varētu izbaudīt gaidāmo, lielo notikumu.
“Tie noslēguma koncerti būs tie, kur es gūšu emocijas, uzlādēšu savas baterijas turpmākajam ceļam savā dzīves jaunajā nodaļā! Es smeļos spēku gan no diriģentu sniegtās enerģijas, gan no citu dziedātāju atdeves.“
Andas stāsts ir īpašs un viņa cer, ka nav vienīgā onkoloģijas paciente, kurai pieticis spēka ne tam vienkāršajam ceļam līdz Mežaparka lielajai estrādei.
